1. Nešana pār plecu – nav piemērota nevienam, kas pārsniedzis sešu gadu vecumu.
2. Vest mani uz salonu, kas pieder bijušajai mīļākajai – kā viņš varēja rīkoties tik stulbi?
3. Turklāt uz vietu, kur pabijušas viņa pakļautās – tas pats stulbums.
4. Viņš pat nesaprata, ka tā ir slikta doma – kaut gan it kā esot gudrs cilvēks.
5. Viņam ir trakas bijušās draudzenes. Vai varu vainot Kristjenu par to? Šobrīd esmu pietiekami nikna, lai atbildētu apstiprinoši.
6. Kristjens zina mana bankas konta numuru – tas ir pārāk dīvaini, un es jūtos vajāta.
7. Izdevniecības iegāde – naudas viņam ir vairāk nekā veselā saprāta.
8. Paziņojums, ka man jāpaliek pie viņa. Acīmredzot Leila mani apdraud vairāk nekā līdz šim… vakar viņš par to neieminējās.
Pār mani nāk atklāsme. Kaut kas ir mainījies. Kas tas varētu būt? Es apstājos, un arī Kristjens sastingst. – Kas notika? – es jautāju.
Viņš samiedz acis. – Es nesaprotu.
– Kas notika ar Leilu?
– Es tev jau visu izstāstīju.
– Nē, ir vēl kaut kas. Vakar tu neuzstāji, lai apmetos pie tevis. Kas noticis?
Kristjens acīmredzami jūtas neomulīgi.
– Runā! – es asi pavēlu.
– Vakar viņai izdevās saņemt ieroča nēsāšanas atļauju.
Sasodīts! Es lūkojos uz Kristjenu, strauji mirkšķinādama acis, un jūtu asinis atplūstam no sejas. Iespējams, es zaudēšu samaņu. Ja nu viņa grasās nogalināt Kristjenu? Nē!
– Tas nozīmē, ka viņa var iegādāties ieroci, – es nočukstu.
– Ana, – viņš norūpējies ierunājas, pievilkdams mani sev klāt. – Nedomāju, ka Leila ir spējīga uz kaut ko muļķīgu, tomēr… es negribu tā riskēt ar tavu dzīvību.
– Ne jau manu… vai tu esi drošībā? – es čukstu.
Kristjens sadrūmis uzlūko mani, un es cieši apskauju viņu, paslēpdama seju pie viņa krūtīm. Neizskatās, ka viņš iebilstu.
– Iesim, – viņš nomurmina un noskūpsta mani uz galvvidus, un manas dusmas pagaist. Tomēr es neko neaizmirstu. Niknumu aizgaiņājušas bailes par Kristjenu, kuram varētu draudēt briesmas. Šī doma ir neizturama.
Es rātni sakravāju mantas nelielā čemodānā un salieku abus datorus mugursomā, pievienodama arī tālruni un Čārlija Tango balonu.
– Čārlijs mums pievienosies? – Kristjens izbrīnīts jautā.
Es pamāju, un viņš iecietīgi pasmaida.
– Otrdien atgriezīsies Ītans, – es nomurminu.
– Kas ir Ītans?
– Keitas brālis. Viņš dzīvos šeit, līdz atradīs kādu mājvietu Sietlā.
Kristjens stingi lūkojas uz mani, un es pamanu, ka viņa acīs iezogas saltums.
– Labi, ka tu apmetīsies pie manis. Viņam būs vairāk vietas, – Kristjens klusi nosaka.
– Nezinu, vai viņam ir atslēgas. Otrdien man jābūt šeit.
Kristjens klusē.
– Tas laikam arī viss.
Viņš paķer manu čemodānu, un mēs dodamies prom. Kamēr ejam uz stāvvietu, es apzinos, ka ik pa brīdim pametu skatienu pār plecu. Nezinu, vai esmu kritusi par upuri vajāšanas mānijai vai arī mani tiešām kāds vēro. Kristjens atver mašīnas pasažieru puses durvis un gaidpilni uzlūko mani.
– Vai sēdīsies iekšā? – viņš jautā.
– Man šķita, ka es būšu pie stūres.
– Nē.
– Vai tev nepatīk, kā es braucu? Tikai nesaki, ka zini manus autovadītājas eksāmena rezultātus… es nejustos pārsteigta, ņemot vērā tavas izsekotāja tieksmes. – Varbūt viņš zina, ka es tik tikko sasniedzu nepieciešamo punktu skaitu rakstiskajā pārbaudījumā.
– Sēdies mašīnā, Anastasija! – viņš saniknots pavēl.
– Labi, labi! – Es steidzīgi paklausu. Atslābinies taču!
Varbūt arī Kristjenu māc nelāgas nojautas. Šķiet, ka mūs vēro kāds baiss rēgs – bāla brunete ar brūnām acīm, neparasti līdzīga man un, iespējams, nesen iegādājusies šaujamieroci.
Kristjens apsēžas man blakus un sāk braukt.
– Vai visas tavas pakļautās bija brunetes?
– Jā, – viņš nomurmina, drūmi saviebies. Viņa balsī ieskanas nedrošība, un es iztēlojos, ka dzirdu Kristjena domas: Kāpēc viņu tas interesē?
– Man tas šķiet dīvaini.
– Es jau teicu, ka dodu priekšroku brunetēm.
– Bargā Kundze ir gaišmate.
– Droši vien tas ir īstais iemesls, – viņš noņurd. – Elina uz visiem laikiem iznīcināja manu tieksmi pēc blondīnēm.
– Tu joko! – es izdvešu.
– Jā, – viņš nopūties atbild.
Es stingi lūkojos ārā pa logu, it visur saskatīdama brunetes, bet neviena no tām nav Leila.
Tātad Kristjenam patīk tikai brunetes. Interesanti, kāpēc? Vai Bargā Kundze (kas man šķita neticami pievilcīga, kaut gan ir veca) tiešām panāca, ka viņu vairs neaizrauj blondīnes. Es papurinu galvu. Kristjenam vienmēr izdodas mani samulsināt.
– Pastāsti man par viņu.
– Ko tu vēlies zināt? – Kristjens sarauc pieri, un viņa balsī ieskanas brīdinājuma nots.
– Kā jūs sākāt strādāt kopā?
Viņš manāmi nomierinās; par darbu runāt viņam nav iebildumu. – Es esmu biznesa partneris, tomēr viņas darbā nejaucos. Skaistumkopšanas joma mani neinteresē, bet viņa to pārvērtusi par veiksmīgu uzņēmumu. Es tikai ieguldīju naudu un palīdzēju viņai sākt darbu.
– Kāpēc?
– Biju viņai parādā.
– Kādā ziņā?
– Kad pametu Hārvardu, Elina man aizdeva simt tūkstošus dolāru, lai es varētu izveidot savu uzņēmumu.
Ak Kungs! Viņa ir arī bagāta!
– Tu pameti universitāti?
– Tā nebija manā gaumē. Es mācījos divus gadus. Diemžēl vecāki nebija tik saprotoši.
Es saraucu pieri. Ir grūti iztēloties Greja kungu un doktori Greisu Treveljanu paužam neapmierinātību par dēla izvēli.
– Neizskatās, ka tev pēc aiziešanas klājies slikti. Kādu nozari tu apguvi?
– Politiku un ekonomiku.
Protams.
– Tātad viņa ir bagāta? – es nomurminu.
– Elina bija garlaikota mājsaimniece, Anastasija. Viņas vīrs nopelnīja daudz naudas kokmateriālu jomā. – Kristjena lūpās parādās plēsīgs smaids. – Viņš neļāva sievai strādāt. Dažreiz vīrieši mēdz būt valdonīgi. – Viņš uzjautrināts palūkojas