– Tas, ko jūtu pret tevi, mani biedē, – es nočukstu.
Kristjens sastingst. – Mani arī, meitenīt, – viņš klusi atzīstas.
– Kas notiks, ja tu mani pametīsi? – Doma manī iesveļ šausmas.
– Nemūžam. Nedomāju, ka man jebkad tevis būs gana, Anastasija.
Es pagriežos un uzlūkoju Kristjenu. Viņa sejas izteiksme ir nopietna, patiesa. Es pieliecos un maigi viņu noskūpstu. Viņš pasmaida un atglauž manus matus aiz auss.
– Nekad neesmu juties tā, kā toreiz, kad mani pameti, Anastasija. Es būtu ar mieru apgriezt pasauli otrādi, lai tikai nevajadzētu tā justies vēlreiz. – Viņš izklausās noskumis, pat apjucis.
Es atkal viņu noskūpstu, gribēdama kliedēt viņa bažas, bet Kristjens to izdara pats.
– Vai nāksi kopā ar mani rīt uz tēva vasaras viesībām? Tās tiek rīkotas katru gadu labdarības mērķiem. Es solīju ierasties.
Piepeši nokautrējusies, es pasmaidu.
– Protams! – Velns! Man nav nekā, ko vilkt mugurā.
– Kas noticis?
– Nekas.
– Runā! – Kristjens uzstāj.
– Man nav piemērota apģērba.
Kristjena acīs atplaiksnī neomulība.
– Nedusmojies, bet man mājās vēl joprojām ir tev paredzētās drēbes. Tur noteikti jābūt dažām kleitām.
Es sakniebju lūpas. – Vai tiešām? – es dzēlīgi painteresējos, tomēr šovakar negribu strīdēties. Man jānomazgājas dušā.
Meitene, kas līdzinās man, stāv pie izdevniecības ēkas. Nē, tā esmu es. Mani netīrie mati karājas lēkšķēs pār muguru, es esmu bāla, un visas manas drēbes ir pārāk vaļīgas. Es lūkojos uz viņu, un viņai mugurā ir manas drānas. Viņa ir laimīga un ziedoša.
– Kas tev ir tāds, kā nav man? – es jautāju.
– Kas tu esi?
– Manis nav… Kas esi tu? Vai arī tevis nav?
– Mēs abas esam izgaisušas. Tikai nestāsti nevienam, viņi mūs padzīs… – Viņas sejā atplaukst lēns, ļaunīgs smaids, un tas ir tik baiss, ka es sāku kliegt.
– Ana, ak Dievs! – Kristjens purina mani, mēģinādams panākt, lai pamostos.
Es nesaprotu, kur atrodos. Mājās… tumsā… gultā ar Kristjenu. Es papurinu galvu, cenzdamās atgūties.
– Ana, vai tev nekas nekaiš? Tev bija slikts sapnis.
– Ak…
Kristjens ieslēdz lampu, un mūs abus apspīd nespodra gaisma. Viņš raižpilni lūkojas uz mani.
– Meitene, – es nočukstu.
– Kāda meitene? – viņš saudzīgi noprasa.
– Pie darba mani gaidīja meitene. Viņa līdzinājās man…
bet ne gluži.
Kristjens sastingst, un es redzu viņa seju nobālam.
– Kad tas notika? – viņš satriekts čukst un pieceļas sēdus, skatīdamies uz mani.
– Šovakar, kad izgāju no darba, – es saku. – Vai tu viņu pazīsti?
– Jā. – Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem.
– Kas viņa ir?
Kristjens sakniebj lūpas, bet klusē.
– Kas? – es neatkāpjos.
– Leila.
Es noriju siekalas. Bijusī pakļautā! Atceros, ka Kristjens viņu pieminēja, pirms iesēdāmies planierī. No Kristjena piepeši plūst spriedze. Ir noticis kaut kas slikts.
– Meitene, kura ieprogrammēja tavā atskaņotājā Britnijas dziesmu?
Viņš uzmet man nemierpilnu skatienu.
– Jā. Vai Leila kaut ko teica?
– Viņa jautāja: “Kas tev ir tāds, kā trūkst man?” Un es painteresējos, kas viņa ir, bet saņēmu atbildi: “Manis nav.”
Kristjens aizver acis, un viņa sejā atspoguļojas sāpes. Kas ir noticis? Ko viņa Kristjenam nozīmē?
Es jūtu tirpas pārskrienam pār muguru. Varbūt Leila viņam ir svarīga? Varbūt viņš noilgojies pēc savas Pakļautās? Man ir pārāk maz zināms par viņa bijušajām… hmm, attiecībām. Viņiem droši vien bija noslēgts līgums, un Leila darīja visu, ko viņš vēlējās, labprāt sniegdama Kristjenam visu, kas viņam nepieciešams.
Un es to nevaru. Man kļūst nelabi.
Kristjens izkāpj no gultas, uzvelk džinsus un iziet dzīvojamā istabā. Palūkojusies uz pulksteni, es secinu, ka ir jau pieci no rīta, un sekoju viņam, uzraudama mugurā viņa balto kreklu.
Kad ienāku istabā, Kristjens runā pa telefonu.
– Jā, pie Sietlas Neatkarīgās izdevniecības vakar… pēcpusdienā, – viņš klusi nosaka un pagriezies vēršas pie manis. – Cikos tas notika?
– Apmēram desmit minūtes pēc pieciem, – es nomurminu. Kam viņš zvana tik agri no rīta? Ko Leila izdarījusi? Kristjens atkārto manus vārdus savam sarunas biedram, nenovērsdams skatienu no manis, un izskatās ļoti drūms.
– Noskaidro, kā… Jā… Nedomāju, ka tas iespējams, bet galu galā nezināju arī, ka viņa tā rīkosies. – Kristjens aizver acis, šķietami sāpju pārņemts. – Nezinu, kas notiks… Jā, es ar viņu aprunāšos. Jā, zinu… Turpini meklēt un dod man ziņu. Sameklē viņu, Velč… viņai draud briesmas. Nekavējies. – Viņš beidz sarunu.
– Vai vēlies tēju? – es jautāju. Tēja ir Reja zāles visiem gadījumiem un vienīgais, ko viņš prot pagatavot virtuvē. Es ieleju katliņā ūdeni.
– Patiesībā es labprātāk atgrieztos gultā. – Kristjena acīs lasāms, ka ne jau miegs viņam padomā.
– Man vajag tēju. Vai pagatavot krūzi arī tev? – Man jānoskaidro, kas notiek. Es negribu pieļaut, lai viņš novērš manu uzmanību, izmantojot seksu.
Kristjens izmisis laiž pirkstus caur matiem. – Jā, lūdzu, – viņš nosaka, tomēr es jūtu, ka viņš ir aizkaitināts.
Es uzlieku katliņu uz plīts un sāku rosīties, meklēdama tases un tējkannu. Mani pārņēmusi trauksme. Vai viņš pastāstīs, kas noticis? Vai arī nāksies viņu izprašņāt?
Kristjena skatiens ir pievērsts man, un es sajūtu viņa nedrošību, kā arī dusmas, kas šķiet gandrīz taustāmas. Es paceļu galvu, un viņa acīs iegailas bažas.
– Kas tevi nomāc? – es klusi jautāju.
Viņš papurina galvu.
– Vai tu man neko nestāstīsi?
Kristjens nopūšas un aizver acis. – Nē.
– Kāpēc?
– Jo tev par to nevajadzētu satraukties. Es negribu iesaistīt tevi savās problēmās.
– Nevajadzētu, tomēr tas jau ir noticis. Viņa uzzināja, kur strādāju, un uzrunāja mani. Kāpēc viņa zina, kas es esmu? Kā viņa noskaidroja manu darba vietu? Domāju, ka man ir tiesības lūgt informāciju.
Kristjens