Kristjens pienāk klāt un apskauj mani, lūkodamies uz manu atspulgu.
– Tev jābūt stiprai, mazā, lai izpildītu visu, ko esmu iecerējis. Man vajag, lai esi izturīga.
Es nosarkstu, atcerējusies rotaļu istabu. Jā… sarkanais moku kambaris ir nogurdinošs. Vai viņš ļaus man atgriezties? Vai es to vispār vēlos?
Protams! sašutusi iesaucas dieviete.
Es lūkojos neizdibināmajās, pelēkajās acīs.
– Tu zini, ka vēlies, – Kristjens tik tikko dzirdami nosaka. Es pietvīkstu, un prātā nelūgta iezogas greizsirdības pilna doma, ka Leila droši vien varēja izpildīt visu nepieciešamo. Kristjens sarauc pieri, redzot, ka es sakniebju lūpas.
– Kas tevi nomāc? – viņš raižpilni painteresējas.
– Nekas. – Es papurinu galvu. – Labi, es piekrītu tikties ar Klodu.
– Vai tiešām? – Kristjena sejā atplaukt izbrīns un sajūsma, un es nespēju apvaldīt smaidu. Viņš izskatās kā laimējis loterijā, kaut gan Kristjens droši vien pat neiegādātos biļeti, jo tā viņam nav vajadzīga.
– Labi jau, labi! Ja tevi tas iepriecinās, – es nosaku, tēlodama neapmierinātību.
Viņš apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz vaiga. – Tev nav ne jausmas, kādu prieku tas man sagādās, – viņš nočukst. – Ko tu šodien vēlies darīt? – Viņš viegli pakodī mana kakla ādu, un man pār augumu pārskrien saldas tirpas.
– Es gribētu apgriezt matus, un vēl, hmm… man vajadzētu aiznest čeku uz banku un nopirkt mašīnu.
– Ak tā! – Kristjens nosaka un iekož lūpā. Iebāzis roku džinsu kabatā, viņš izvelk mana mazā Audi atslēgu.
– Mašīna ir šeit, – viņš klusi atzīstas, nedroši vērodams mani.
– Ko tas nozīmē? – Manā balsī ieskanas dusmas. Velns! Es tiešām esmu nikna. Kā viņš uzdrošinājās?
– Teilors vakar atveda mašīnu šurp.
Es atveru muti, aizveru to un vēl divas reizes atkārtoju šīs darbības, bet esmu zaudējusi valodu. Kristjens man atdod mašīnu. Jēziņ! Kāpēc es to nenojautu? Nu labi, šajā spēlē var piedalīties divi. Es izvelku no aizmugurējās džinsu kabatas aploksni ar Kristjena rakstīto čeku.
– Lūk, tas pieder tev.
Kristjens jautājoši uzlūko mani, bet, uzmetis skatienu aploksnei, paceļ abas rokas un atkāpjas.
– Nē. Tā ir tava nauda.
– Nav gan. Es gribu nopirkt tavu mašīnu.
Kristjena sejas izteiksme spēji mainās. Tajā uzplaiksnī neapvaldīts niknums.
– Nē, Anastasija. Tava nauda, tava mašīna, – viņš noskalda.
– Nē, Kristjen. Mana nauda, tava mašīna. Es to nopirkšu no tevis.
– Es tev pasniedzu mašīnu kā dāvanu izlaidumā.
– Piemērota dāvana izlaidumā būtu pildspalva. Tu man iedevi mašīnu.
– Vai tiešām vēlies strīdēties?
– Nē.
– Ļoti labi. Lūk, atslēgas. – Viņš noliek tās uz kumodes.
– Ne jau tādā ziņā!
– Pārrunas beigušās, Anastasija. Nekaitini mani.
Es brīdi sašutusi lūkojos uz Kristjenu, līdz mani piepeši pārņem iedvesma. Paķērusi aploksni, es to saplēšu un iemetu gabaliņus papīrgrozā. Sajūta ir lieliska.
Kristjens salti uzlūko mani, un es jūtu, ka esmu iekurinājusi liesmu, kas var apdedzināt mani pašu. Viņš domīgi noglāsta zodu.
– Tu vienmēr proti mest izaicinājumu, Stīlas jaunkundze, – viņš dzedri nosaka un pagriezies gariem soļiem iziet no istabas. Nebiju gaidījusi šādu pavērsienu. Es jau gatavojos pastardienas cienīgam viesulim. Brīdi lūkojusies uz sevi spogulī, es paraustu plecus un sasienu matus astē.
Mani pārņem ziņkāre. Ar ko nodarbojas mans piecdesmit dēmonu apsēstais vīrietis? Es izeju ārā un ieraugu, ka viņš runā pa telefonu.
– Jā, divdesmit četrus tūkstošus dolāru. Nekavējoties.
Viņš salti uzlūko mani.
– Lieliski. Pirmdien? Tas derēs. Nē, Andrea, tas ir viss.
Viņš aizcērt telefona vāciņu.
– Pirmdien nauda būs tavā bankas kontā. Necenties mani pārspēt viltībā. – Kristjens acīmredzami ir pārskaities, bet mani tas šobrīd nesatrauc.
– Divdesmit četri tūkstoši dolāru! – es kliedzu. – Un kā tu zini mana bankas konta numuru?
Kristjenu manas dusmas pārsteidz.
– Es par tevi zinu visu, Anastasija, – viņš klusi atbild.
– Bet es neticu, ka mana mašīna bija divdesmit četrus tūkstošus vērta!
– Piekrītu, bet galvenais ir pārzināt tirgu – gan pērkot, gan pārdodot. Kāds idiots gribēja to grabažu un bija gatavs maksāt daudz naudas. Acīmredzot tas bija klasisks modelis. Ja netici man, pajautā Teiloram.
Es sašutusi lūkojos uz Kristjenu, un viņš lūkojas uz mani; mēs esam divi saniknoti, stūrgalvīgi muļķi.
Un es piepeši sajūtu pievilkšanās spēku starp mums, elektriskās dzirksteles, kas ir gandrīz taustāmas un saista mūs vienu pie otra. Kristjens spēji satver mani un piegrūž pie durvīm, kvēli skūpstīdams manas lūpas, vienu roku uzlikdams man uz dibena un spiezdams mani sev klāt, bet otru iegremdēdams manos matos un paraudams tos lejup. Arī es spēcīgi pavelku viņa matus, alkdama būt viņam tuvāk. Kristjens smagi elpo, turēdams mani tā, ka nevaru pakustēties. Es viņu sajūtu. Viņš grib mani, un es gandrīz zaudēju samaņu – lūk, cik reibinoša ir viņa iekāre.
– Kāpēc, kāpēc tu man pretojies? – viņš nomurmina starp diviem kaislīgiem skūpstiem.
Es jūtu asinis mutuļojam. Vai viņš vienmēr atstās šādu iespaidu uz mani? Un es – uz viņu?
– Tāpēc, ka es to spēju. – Man trūkst elpas. Es jūtu Kristjenu smaidām, jo viņa lūpas piespiestas man pie kakla, un viņš atbalsta pieri pret manējo.
– Visaugstā debess, es gribu tevi tagad, bet man beigušies prezervatīvi. Man tevis nekad nav gana. Tu esi tracinoša, neparasta sieviete.
– Un tu tracini mani, – es nočukstu. – Visos iespējamos veidos.
Kristjens papurina galvu. – Labi, iesim brokastīs. Un es zinu, kur tu varēsi apgriezt matus.
– Labi, – es piekrītu, un mūsu strīds ir beidzies.
– Es samaksāšu. – Man izdodas paķert rēķinu, pirms to izdara Kristjens.
Viņš sarauc pieri.
– Tev jāmācās kustēties ātrāk, Grej.
– Tev taisnība, – viņš noņurd, bet man šķiet, ka pamanu humora atblāzmu viņa acīs.
– Nepukojies. Esmu par divdesmit četriem tūkstošiem dolāru bagātāka nekā šorīt. Varu atļauties… – es ieskatos rēķinā, – samaksāt divdesmit divus dolārus un sešdesmit septiņus centus par brokastīm.
– Pateicos, – Kristjens