– Kam paredzēti ziedojumi?
Kristjens neveikli paberzē plaukstas gar augšstilbiem.
– Narkomānu rehabilitācijas programmai, kas paredzēta vecākiem ar maziem bērniem. Nosaukums ir “Veseļoties kopā”.
– Izklausās pēc ļoti cienījama mērķa, – es klusi nosaku.
– Iesim! – Viņš pieceļas, līdz ar to pabeigdams sarunu, un sniedz man roku. Es to satveru, un viņš cieši apkļauj pirkstus ap manējiem.
Dīvaini. Kristjens ļoti atklāti pauž savas jūtas dažās jomās, bet citās ir noslēgts. Viņš izved mani no restorāna, un mēs ejam pa ielu. Rīts ir patīkami silts. Spīd saule, un visapkārt vējo kafijas un svaigi ceptas maizes smarža.
– Kur mēs dodamies?
– Tas būs pārsteigums.
Man nepatīk pārsteigumi.
Mēs šķērsojam divus kvartālus, un veikali kļūst arvien smalkāki. Man vēl nav bijusi izdevība doties izpētes gājienā, bet patiesībā es dzīvoju pavisam netālu no šejienes. Keita priecāsies. Te netrūkst mazu, elegantu veikaliņu, kuros būs iespējams apmierināt vēlmi pēc labām drēbēm. Un vispār man vajadzētu iegādāties dažus brīvi krītošus svārkus darbam.
Kristjens apstājas pie plaša, grezna skaistumkopšanas salona un atver man durvis. Visas mēbeles ir no baltas ādas. Pie spoži balta galdiņa sēž jauna blondīne tīrā, baltā formastērpā. Mums ienākot, viņa paceļ skatienu.
– Labrīt, Greja kungs! – blondīne mundri sveicina un pietvīkusi plivina garās skropstas. Viņa kritusi par upuri Kristjena pievilcībai, bet acīmredzot viņu pazīst. Kādā veidā?
– Sveika, Greta.
Un viņš pazīst blondīni! Kā?
– Vai vēlaties parastos pakalpojumus, kungs? – meitene pieklājīgi jautā. Viņa izmantojusi ļoti sārtu lūpu krāsu.
– Nē, – Kristjens steidzīgi attrauc, nervozi uzlūkojis mani.
Parastie pakalpojumi? Ko tas nozīmē?
Visaugstais Dievs! Sestais noteikumu punkts, sasodītais skaistumkopšanas salons! Visas tās muļķības par vaksāciju… nolādēts!
Viņš šurp vedis visas savas pakļautās. Varbūt arī Leilu. Ko man tagad domāt?
– Stīlas jaunkundze paskaidros, ko vēlas.
Es sašutusi uzlūkoju Kristjenu. Viņš laikam nolēmis īstenot savus noteikumus pamazām un viltīgi. Šorīt jau piekritu iepazīties ar viņa personisko treneri, un tagad arī šis?
– Kāpēc šeit? – es nošņācu.
– Man pieder šis salons un vēl trīs tādi paši.
– Tev tas pieder? – es pārsteigta izdvešu. Tādu atbildi nebiju gaidījusi.
– Jā. Neliela blakusnodarbe. Lai nu kā, šeit vari saņemt visu, ko vien vēlies, un bez maksas. Zviedru vai šiatsu masāžu, karsto akmeņu terapiju, refleksoloģiju, jūraszāļu vannas, sejas maskas, visu to, kas patīk sievietēm. Visu. Tas tiek sniegts šeit. – Kristjens nevērīgi pamāj ar elegantu plaukstu.
– Vaksācija?
Viņš iesmejas. – Protams. Visur, – viņš sazvērnieciski nočukst, priecādamies par manu neomulību.
Es pietvīkusi palūkojos uz Gretu, kura gaidpilni vēro mūs.
– Man vajadzētu apgriezt matus, lūdzu.
– Protams, Stīlas jaunkundze.
Meitene ieskatās datora ekrānā, izstarodama īsteni vācisku izdarīgumu. – Pēc piecām minūtēm atbrīvosies Franko.
– Viņš derēs, – Kristjens mierinoši uzrunā mani. Es vēl mēģinu aptvert visu dzirdēto. Varenajam uzņēmējam Kristjenam Grejam pieder skaistumkopšanas salonu tīkls.
Es palūkojos uz viņu un piepeši redzu, ka viņš nobāl, jo ir kaut ko pamanījis. Sekodama viņa skatienam, es ieraugu slaidu sievieti ar platīnblondiem matiem; viņa iznākusi no kādas istabas salona tālākajā malā un, aizvērusi durvis, uzrunā garāmejošu frizieri.
Blondīne ir gara auguma, iedegusi, skaista. Viņai varētu būt apmēram četrdesmit gadu, nedaudz vairāk vai mazāk – grūti noteikt. Mugurā viņai ir tāds pats formastērps kā Gretai, tikai melns. Viņa izskatās lieliski. Īsie apgrieztie mati mirdz kā nimbs. Viņa pagriežas un pamana Kristjenu, un viņas sejā atplaukst žilbinošs, sirsnīgs smaids.
– Atvaino, – Kristjens steidzīgi nomurmina un steigšus šķērso salonu, iedams garām baltā tērptajiem frizieriem un mācekļiem pie izlietnes, līdz sasniedz sievieti. Abi ir pārāk tālu, lai es dzirdētu viņu sarunu. Blondīni šī tikšanās nepārprotami iepriecina, viņa noskūpsta Kristjenu uz abiem vaigiem un satver viņa augšdelmus, un abi aizrautīgi sarunājas.
– Stīlas jaunkundze?
Greta mēģina piesaistīt manu uzmanību.
– Pagaidiet mirkli, lūdzu. – Es aizgrābta vēroju Kristjenu.
Blondīne pagriežas un uzlūko mani, pirms velta man to pašu žilbinošo smaidu, it kā mēs būtu pazīstams. Es pieklājīgi atbildu ar to pašu.
Kristjens izskatās neapmierināts. Viņš mēģina kaut ko iestāstīt blondīnei, viņa piekāpjas, paceļ rokas un smaida. Kristjens uzsmaida viņai – abi acīmredzami ir labi pazīstami. Varbūt sen strādājuši kopā? Varbūt blondīne vada salonu; galu galā viņa izskatās pietiekami pavēlnieciska.
Un piepeši pār mani kā lavīna nogāžas atskārsme, un es zinu, gandrīz fiziski jūtu, kas ir šī sieviete. Viņa. Satriecoša, vecāka, skaista.
Bargā Kundze.
5. NODAĻA
– Greta, ar ko sarunājas Grejs kungs? – Man pār muguru skrien šausmu tirpas, un zemapziņa kliedz, lai es traucos prom. Tomēr man izdodas uzdot jautājumu mierīgi.
– Ar Linkolna kundzi. Salons pieder viņai un Greja kungam, – meitene labprāt atklāj.
– Linkolna kundze? – Man šķita, ka Bargā Kundze ir šķīrusies. Varbūt viņa atkal apprecējusies ar kādu nabaga nelgu.
– Jā. Parasti viņa šeit neuzturas, bet šodien aizstāj vienu no mūsu darbiniecēm, kura saslima.
– Vai jūs zināt, kāds ir Linkolna kundzes vārds?
Greta sarauc pieri un sakniebj spilgti sārtās lūpas, ziņkāri vērodama mani. Varbūt esmu spērusi soli par tālu.
– Elina, – viņa negribīgi atbild.
Mani pārņem savāds atvieglojums par to, ka nojausma nav mani pievīlusi.
Abi vēl joprojām ir iegrimuši sarunā. Kristjens strauji ber vārdus, un Elina šķiet noraizējusies. Viņa māj, sakniebj lūpas, purina galvu un kā mierinādama paberzē Kristjena augšdelmu, vienlaikus iekozdama lūpā. Vēlreiz pamājusi, viņa paskatās uz mani un sirsnīgi pasmaida.
Es salti lūkojos uz viņu, nespēdama pakustēties. Kāpēc Kristjens mani atveda šurp?
Viņa kaut ko nomurmina, un Kristjens, uzmetis skatienu man, nekavējoties atbild. Elina pamāj, un man šķiet, ka viņa novēl Kristjenam veiksmi, kaut gan es neprotu lasīt no lūpām.
Kristjens steidzas pie manis, un viņa sejā ir manāmas raizes. Pamatotas raizes. Bargā Kundze atgriežas dibenistabā un aizver durvis.
– Vai