Es apgriežos uz papēža un dodos prom.
– Mums nebūs nepieciešams Franko, Greta, – Kristjens asi nosaka un seko man. Es tik tikko apvaldu vēlmi mesties skriešus un skaļi raudāt. Man jātiek prom no visas šīs perversās situācijas.
Kristjens klusēdams iet man blakus, kamēr es cenšos aptvert notikušo. Kā sargādama apvijusi rokas sev apkārt, es ieduru skatienu zemē un eju uz priekšu, vairīdamās no kokiem. Kristjens rīkojas prātīgi, nemēģinādams man pieskarties. Manā prātā plosās neskaitāmi jautājumi. Vai izvairīgais Kristjens būs ar mieru uz tiem atbildēt?
– Tu vedi tur savas pakļautās, vai ne? – es asi noskaldu.
– Dažas, – Kristjens klusi atzīst.
– Leilu?
– Jā.
– Salons izskatās pavisam jauns.
– Tas nesen tika remontēts.
– Saprotu. Tātad Bargā Kundze redzējusi visas tavas pakļautās.
– Vai tās meitenes zināja, kas viņa ir?
– Nē. Tu esi vienīgā.
– Bet es neesmu tava pakļautā.
– Nē. Pilnīgi noteikti.
Es apstājos un pagriežos pret Kristjenu. Viņa acis ir plati ieplestas, un tajās vīd bailes, bet lūpas ir stūrgalvīgi sakniebtas.
– Vai tu saproti, cik perversi tas viss izskatās? – es saniknota klusi jautāju.
– Jā. Man ir ļoti žēl. – Un viņš tiešām šķiet nokaunējies.
– Es gribu apgriezt matus. Vēlams, kādā vietā, kur tu neesi izdrāzis ne klientes, ne personālu.
Kristjens saraujas.
– Laid mani garām.
– Tu taču nebēgsi, vai ne? – viņš jautā.
– Nē. Es tikai vēlos apgriezt matus. Gribu aizvērt acis, ļauties friziera rokām un aizmirst visu par bagāžu, kas velkas tev līdzi.
Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem. – Es varu paaicināt Franko uz savu dzīvokli vai tavējo, – viņš klusi piedāvā.
– Viņa ir ļoti pievilcīga.
Kristjens apjucis samirkšķina acis. – Jā.
– Vai viņa vēl joprojām ir precējusies?
– Nē. Pirms pieciem gadiem viņa izšķīrās no vīra.
– Kāpēc jūs neesat kopā?
– Tāpēc, ka mūsu attiecības ir beigušās. Es tev to visu jau stāstīju. – Viņš piepeši sarauc pieri un, pacēlis pirkstu, izzvejo no žaketes kabatas savu tālruni. Acīmredzot tas vibrējis, jo es neko nedzirdēju.
– Jā, Velč? – viņš asi nosaka un klausās. Mēs stāvam uz Otrās avēnijas, un es vēroju jaunu, svaigi zaļu lapegli.
Cilvēki iet mums garām, aizrāvušies ar sestdienas rīta darbiem, un droši vien domā par savām personiskajām problēmām. Es prātoju, vai to vidū ietilpst garīgi slimas bijušās pakļautās, satriecošas bijušās kundzes un vīrietis, kurš neizprot likumā noteikto privātās telpas neaizskaramību.
– Autoavārijā? Kad? – Kristjens izrauj mani no pārdomām.
Ak nē! Kas noticis? Es ieklausos uzmanīgāk.
– Jau otrā reize, kad tas nelietis kaut ko noklusējis. Viņam tas bija jāzina. Vai viņš ir pilnīgi vienaldzīgs? – Kristjens papurina galvu, riebuma pārņemts. – Tagad viss kļūst skaidrāks… nē… iemesls ir zināms, bet nekas vairāk. – Kristjens pamet skatienu apkārt, it kā meklēdams kaut ko, un es viņu atdarinu. Nekas nav redzams. Tikai pircēji, mašīnas un koki.
– Viņa ir šeit, – Kristjens turpina. – Vēro mūs… Jā… Nē. Divus vai četrus, bet visu diennakti… Vēl neesmu par to ieminējies. – Viņš palūkojas uz mani.
Par ko ieminējies? Es paceļu uzacis, un Kristjens mani bažīgi nopēta.
– Kas… – viņš nočukst, piepeši nobālējis. – Saprotu. Kad?.. Tik nesen? Kādā veidā?.. Bez pārbaudēm? Jā… Nosūti vārdu, adresi un fotogrāfijas, ja tādas atrodamas… visu diennakti, sākot ar šo pēcpusdienu. Sazinies ar Teiloru. – Kristjens beidz sarunu.
– Kas notiek? – es aizkaitināta jautāju. Vai viņš beidzot kaut ko paskaidros?
– Zvanīja Velčs.
– Kas ir Velčs?
– Apsardzes dienesta vadītājs.
– Skaidrs. Kas noticis?
– Pirms trim mēnešiem Leila pameta savu vīru un aizbēga ar vīrieti, kurš divus mēnešus vēlāk gāja bojā autoavārijā.
– Ak tā!
– Tam draņķa psihiatram vajadzēja to noskaidrot, – Kristjens sašutis saka. – Pie visa vainojamas sēras. Nāc! – Viņš sniedz man roku, un es to instinktīvi satveru, pirms atgūstos un atsprāgstu nostāk.
– Pagaidi. Mēs runājām par “mums”. Par tavu Bargo Kundzi.
Kristjena sejas izteiksme kļūst skarbāka. – Viņa nav mana Bargā Kundze. Varam parunāt manā dzīvoklī.
– Negribu iet pie tevis. Gribu apgriezt matus! – es iesaucos. Varbūt, ja man izdotos paveikt kaut ko vienu…
Kristjens izrauj tālruni no kabatas un uzspiež numuru. – Greta, te Kristjens Grejs. Franko pēc stundas jābūt manā dzīvoklī. Pajautā Linkolna kundzei… Labi. – Viņš nolaiž telefonu. – Frizieris atnāks vienos.
Mani pārņem dusmas. – Kristjen…
– Anastasija, Leila šobrīd acīmredzami pārcieš nervu sabrukumu. Nezinu, kam viņa grasās uzbrukt, tev vai man, un es nespēju pat iztēloties, cik tālu viņa gatava iet. Mēs dosimies uz tavu dzīvokli, savāksim mantas, un tu vari apmesties pie manis, līdz viņu atradīsim.
– Kāpēc man vajadzētu to darīt?
– Lai es varētu parūpēties par tavu drošību.
– Bet…
Viņš pārskaities lūkojas uz mani. – Tu pārvāksies uz manu dzīvokli, un es esmu gatavs tevi kaut vai vilkt aiz matiem.
Es izbrīnīta paveru muti; nav iespējams noticēt dzirdētajam. Atkal ir redzama Kristjena tumšā, dēmonu apsēstā puse.
– Manuprāt, tu pārspīlē.
– Nē. Varam turpināt šo sarunu manā dzīvoklī. Iesim!
Es sakrustoju rokas virs krūtīm un lūkojos uz viņu. Šoreiz Kristjens ir spēris soli par tālu.
– Nē, – es ietiepīgi paziņoju, nolēmusi, ka nedrīkstu atkāpties.
– Tu vari iet pati, vai arī es tevi aiznesīšu. Man vienalga, Anastasija.
– Tu neuzdrošinātos, – es sašutusi atcērtu. Viņš taču nesarīkotu skandālu Otrās avēnijas vidū?
Kristjens savelk lūpas smaidā, bet viņa acis ir saltas.
– Meitenīt, mēs abi zinām, ka es nekad neatsakos no cīņas.
Mēs lūkojamies viens uz otru, līdz Kristjens piepeši noliecas, satver mani aiz augšstilbiem un pārmet sev pār plecu.
– Liec mani zemē!