– Priecājos, ka nolēmi paturēt garus matus, – viņš nosaka un tuvojas man, acīm mirdzot. Satvēris manu matu šķipsnu, viņš to paburza.
– Mīksti, – viņš nomurmina, lūkodamies uz mani. – Vai vēl dusmojies?
Es pamāju, un Kristjens smaida.
– Par ko?
Es sašutusi paceļu acis pret griestiem. – Vai gribi dzirdēt visu sarakstu?
– Tev ir saraksts?
– Jā. Garš.
– Vai varam to apspriest gultā?
– Nē. – Es bērnišķīgi uzmetu lūpu.
– Labi, tad pie pusdienu galda. Esmu izsalcis, turklāt ne tikai pēc ēdiena. – Viņš man velta iekāres pilnu smaidu.
– Es nepieļaušu, lai apžilbini mani ar savām seksa gudrībām.
Var manīt, ka Kristjens pūlas slēpt uzjautrinājumu. – Kas tevi satrauc, Stīlas jaunkundze? Spļauj vien ārā!
Labi.
– Kas mani satrauc? Sāksim ar tavu neapvaldīto ielaušanos manā personiskajā dzīvē, turpināsim ar to, ka aizvedi mani uz vietu, kur strādā tava bijusī mīļākā, turklāt tavas verdzenes tur mēdza vaksēties. Pēc tam tu uzcēli mani uz pleca ielas vidū, it kā es būtu bērns – un, vissliktākais, tava Bargā Kundze drīkst tev pieskarties! – Mana balss kļūst arvien skaļāka.
– Iespaidīgs saraksts, – Kristjens atzīst, saraucis uzacis, un viņa sejā vairs nav ne miņas no jautrības. – Tikai vēlreiz atgādinu, ka viņa nav mana Bargā Kundze.
– Viņa drīkst tev pieskarties, – es atkārtoju.
Kristjens sakniebj lūpas. – Viņa zina, kur tas pieļaujams.
– Ko tas nozīmē?
Kristjens izlaiž abas plaukstas caur matiem un aizver acis, it kā lūgdams padomu kādai dievībai. Viņš norij siekalas.
– Mums abiem nav nekādu noteikumu. Nekad neesmu bijis attiecībās bez noteikumiem, un es nekad nezinu, kur tu man pieskarsies. Tas mani biedē. Tavi pieskārieni pavisam… – Viņš apklust, meklēdams vārdus. – Tie nozīmē vairāk. Daudz vairāk.
Vairāk? Šādu atbildi es nebiju gaidījusi, tā mani apmulsina, un starp mums atkal nostājas šis mazais, bet neticami nozīmīgais vārds.
Mani pieskārieni nozīmē… vairāk. Kā lai pretojos, kad viņš runā tā? Pelēkās acis vērīgi lūkojas uz mani, un tajās vīd bažas.
Es bikli pastiepju roku, un bažu vietā parādās trauksme.
Kristjens atkāpjas, un es nolaižu plaukstu.
– Stingrais ierobežojums, – viņš nočukst, un viņa sejā atplaiksnī sāpes un panika.
Es nespēju atvairīt šausminošu vilšanos. – Kā tu justos, ja nedrīkstētu pieskarties man?
– Mani mocītu drausmīgas alkas, – viņš nekavējoties atbild.
Ak, mans neizprotamais vīrietis! Es papurinu galvu, kautri pasmaidīdama, un viņš manāmi nomierinās.
– Reiz tev nāksies man pastāstīt, kāpēc tas ir stingrais ierobežojums.
– Jā, reiz, – Kristjens nomurmina un šķietami sekundes simtdaļā attopas no sava trauslā noskaņojuma.
Kā viņš spēj tik ātri mainīties? Nezinu nevienu citu, kurš to prastu.
– Tā, parunāsim par visu pārējo tavā sarakstā. Par ielaušanos tavā personiskajā telpā. – Kristjens sarauc mutes kaktiņu, apdomādams manus vārdus. – Tāpēc, ka es zinu tava bankas konta numuru.
– Jā, tas ir briesmīgi.
– Par visām manām Pakļautajām tiek veikta izmeklēšana. Nāc līdzi, es tev parādīšu. – Viņš pagriežas un dodas uz savu kabinetu.
Es paklausīgi sekoju, nedaudz noreibusi. Kristjens izņem manilas aploksni no slēgta kartotēkas skapja. Uz tās drukātiem burtiem rakstīts “Anastasija Roza Stīla”.
Žēlīgā debess! Es pārmetoši uzlūkoju Kristjenu.
Viņš kā atvainodamies parausta plecus. – Vari to paturēt, – viņš klusi nosaka.
– Ak, paldies! – es dzēlīgi atcērtu un sāku šķirstīt dokumentus. Viņam ir pat manas dzimšanas apliecības kopija, stingrie ierobežojumi, konfidencialitātes līgums, vienošanās… – šausmas! – mans sociālās apdrošināšanas numurs, autobiogrāfija, ko iesūtīju potenciālajiem darbadevējiem, un karjeras izklāsts.
– Tātad tu zināji, ka es strādāju Kleitona veikalā.
– Jā.
– Tā nebija sagadīšanās. Tu neienāci veikalā nejauši?
– Nē.
Es pat nezinu, ko man darīt – dusmoties vai justies glaimotai.
– Vai tu pats zini, cik perversi tas izskatās?
– Man tā nešķiet. Ņemot vērā, ar ko es nodarbojos, man jārīkojas piesardzīgi.
– Tā visa ir intīma informācija.
– Es to neizmantoju ļauniem nolūkiem. Visas šīs ziņas ir pieejamas jebkuram, ja vien nedaudz piepūlas, Anastasija. Lai kontrolētu situāciju, man nepieciešama informācija. Tā bijis vienmēr. – Kristjens piesardzīgi lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma.
– Tā gluži nav. Šodien tu izmantoji šo informāciju, lai pārskaitītu uz manu rēķinu divdesmit četrus tūkstošus dolāru, kurus es nevēlos pieņemt.
Viņš sakniebj lūpas. – Es jau teicu, ka Teiloram izdevās šo naudu dabūt par mašīnu. Zinu, ka tas izklausās neticami, bet tā ir patiesība.
– Tomēr Audi…
– Anastasija, vai tu kaut nojaut, cik daudz es pelnu?
Es pietvīkstu. – Kāpēc man tas būtu jāzina? Mani neinteresē tavs bankas konts, Kristjen.
Viņa acis atmaigst. – Zinu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esi man tik mīļa.
Es satriekta uzlūkoju Kristjenu. Mīļa?
– Anastasija, es pelnu apmēram simt tūkstošus dolāru stundā.
No izbrīna man paveras mute. Tā ir milzīga summa.
– Divdesmit četri tūkstoši dolāru ir nieks. Mašīna, grāmatas, drēbes, tas viss man neko nenozīmē, – Kristjens klusi paskaidro.
Viņš tiešām neko nesaprot. Pārsteidzoši.
– Ja tu būtu manā vietā, kā tu justos, saņemot tik… dāsnas dāvanas? – es painteresējos.
Kristjens neizpratnē lūkojas uz mani, un es jūtu, ka šeit slēpjas problēmas sakne – empātija vai tās trūkums. Ieilgušais klusums kļūst nepatīkams, līdz viņš parausta plecus.
– Nezinu, – viņš nosaka un šķiet patiesi apjucis.
Man sažņaudzas sirds. Lūk, atslēga, kas ļaus man izprast sava dīvainā vīrieša personību. Viņš neprot iztēloties sevi manā vietā. Labi, tagad es to zinu.
– Sajūta nav laba. Proti, tu esi ļoti dāsns, bet man tas liek justies neomulīgi. Esmu jau to teikusi vairākas reizes.
Viņš nopūšas. – Es vēlos tev dāvināt visu pasauli, Anastasija.
– Es