– Kad biju Džordžijā kopā ar tevi, Leila bez brīdinājuma ieradās manā dzīvoklī un sarīkoja skandālu Geilas priekšā.
– Kas ir Geila?
– Džonsas kundze.
– Kādā veidā viņa sarīkoja skandālu?
Kristjens vērtējoši uzlūko mani.
– Runā. Tu kaut ko slēp. – Mana balss skan pārliecinošāk, nekā es jūtos.
Viņš pārsteigts samirkšķina acis. – Ana, es… – viņš iesāk, bet apraujas.
– Lūdzu.
Kristjens nopūšas, samierinājies ar sakāvi. – Leila mēģināja pārgriezt vēnas.
– Ak nē! – Tas izskaidro pārsēju uz plaukstas locītavas.
– Geila viņu aizveda uz slimnīcu. Bet Leila izrakstījās, pirms paguvu ierasties.
Velns! Ko tas nozīmē? Viņai ir pašnāvnieciskas tieksmes? Kāpēc?
– Psihiatrs, kurš Leilu pieņēma, nodēvēja viņas rīcību par tipisku saucienu pēc palīdzības. Viņš neuzskatīja, ka Leilai patiesi draud briesmas, un teica, ka pagaidām viņu māc tikai domas par pašnāvību, nevis īsta vēlme. Bet es neesmu pārliecināts. Kopš tās reizes es cenšos Leilu sameklēt, lai nodrošinātu viņai palīdzību.
– Vai viņa kaut ko pateica Džonsas kundzei?
Kristjens skatās uz mani, un ir redzams, ka viņš jūtas ļoti neomulīgi.
– Neko daudz, – viņš beigu beigās nosaka, bet es zinu, ka tā nav visa patiesība.
Gribēdama nedaudz apdomāties, es saleju tēju tasītēs. Tātad Leila vēlas atgriezties Kristjena dzīvē un nolēmusi piesaistīt viņa uzmanību ar pašnāvības mēģinājumu. Baisi… bet iedarbīgi. Kristjens pameta Džordžiju, lai steigtos pie viņas, bet Leila nozuda, pirms viņš ieradās. Dīvaini.
– Tātad tu nevari viņu atrast. Ko teica viņas ģimene?
– Radinieki nezina, kur Leila pazudusi. Arī viņas vīrs neko nevarēja pateikt.
– Vīrs?
– Jā, – Kristjens izklaidīgi apstiprina. – Viņa apprecējās pirms diviem gadiem.
Kā, lūdzu? – Tātad tev bija attiecības ar precētu sievieti? – Žēlīgā debess! Kristjens tiešām neatzīst robežas.
– Nē! Nē, Dieva dēļ. Tas notika pirms trim gadiem. Pēc tam viņa aizgāja un drīz apprecējās.
Ak tā! – Kāpēc viņa piepeši cenšas atgriezties tavā dzīvē?
Kristjens noskumis papurina galvu. – Nezinu. Pagaidām mums tikai izdevies noskaidrot, ka pirms četriem mēnešiem Leila pameta savu vīru.
– Pagaidi, vai es visu saprotu pareizi? Viņa nav bijusi tava Pakļautā jau trīs gadus?
– Apmēram divarpus.
– Un viņa gribēja kaut ko vairāk.
– Jā.
– Bet tu to nevēlējies.
– Tev tas jau ir zināms.
– Tātad viņa tevi pameta.
– Jā.
– Kāpēc viņa cenšas atgriezties?
– Nezinu. – Tomēr kaut kas Kristjena balsī liecina, ka viņam ir nojausma, kas notiek Leilas prātā.
– Tomēr tev ir aizdomas…
Viņš sadusmojies nedaudz samiedz acis. – Manuprāt, iemesls esi tu.
Es? Kas Leilai vajadzīgs no manis? Kas tevī ir tāds, kā pietrūkst man?
Mēģinādama aptvert dzirdēto, es lūkojos uz savu apburoši skaisto, dēmonu mocīto vīrieti, kurš ir kails no vidukļa uz augšu. Viņš pieder man. Lūk, kas man ir, tomēr Leila izskatījās pēc manis, viņai ir tādi paši tumši mati un bāla āda. Es saraucu pieri. Jā… kas man ir tāds, kā pietrūkst viņai?
– Kāpēc tu man nepastāstīji par Leilu jau vakar? – Kristjens klusi jautā.
– Aizmirsu. – Es atvainodamās paraustu plecus. – Mēs galu galā pēc darba aizgājām uz bāru. Beidzās mana pirmā nedēļa darbā. Parādījies tu, un jūs ar Džeku sākāt savu… testosterona parādi, un pēc tam mēs atbraucām šurp. Es vairs neatcerējos to sarunu. Tavā klātbūtnē es mēdzu daudz aizmirst.
– Testosterona parāde? – Kristjena lūpas uzjautrinājumā savelkas.
– Jā. Mērīšanās.
– Es tev tūlīt parādīšu testosteronu.
– Varbūt labāk gribēsi tasi tējas?
– Nē, Anastasija.
Kristjens ieurbjas manī ar savu kvēlo skatienu, kurā skaidri nolasāma viņa spējā iekāre. Un tas ir neprātīgi erotiski.
– Nedomā vairs par Leilu. Nāc! – Viņš pastiepj roku.
Mana dieviete sajūsmināta met salto, un es satveru Kristjena plaukstu.
Kad pamostos, man ir pārāk karsti, un es esmu apvijusies apkārt kailam Kristjenam Grejam. Pat miegā viņš tur mani cieši apskautu. Caur aizkariem istabā ieplūst silta rīta gaisma. Esmu atbalstījusi galvu pret Kristjena krūtīm, un mūsu kājas ir savijušās kopā, bet mana roka pārmesta viņam pār vēderu.
Es uzmanīgi paceļu galvu, negribēdama viņu pamodināt. Miegā Kristjens izskatās jauns un mierpilns, un viņš pieder man.
Hmmm… Es bikli noglāstu viņa krūtis, vilkdama ar pirkstiem pār tumšajām spalviņām, un viņš nesakustas. Ir grūti tam noticēt. Viņš patiesi pieder man – vēl dažus ļoti svarīgus mirkļus. Es pieliecos un maigi noskūpstu vienu no rētām. Kristjens klusi ievaidas, bet nepamostas, un es pasmaidu, pirms noskūpstu otru. Viņš atver acis.
– Labrīt. – Es vainīgi uzsmaidu viņam.
– Labrīt, – Kristjens piesardzīgi atņem sveicienu. – Ko tu dari?
– Skatos uz tevi. – Es velku pirkstus pār matiņu svēdru, kas stiepjas no nabas lejup. Kristjens satver manu roku, samiedz acis, bet jau pēc brīža atplaukst žilbinošā, mierpilnā smaidā, un mani pārņem atvieglojums. Pieskāriens ir palicis slepenībā.
Kāpēc tu man neļauj tev pieskarties?
Kristjens piepeši uzguļas man virsū, iespiezdams mani matracī. Viņš kā brīdinādams satver manas plaukstas un paberzē degunu pret manējo.
– Izskatās, ka tev padomā kaut kas nerātns, Stīlas jaunkundze, – viņš paziņo, bet turpina smaidīt.
– Man patīk būt nerātnai, kad esmu kopā ar tevi.
– Vai tiešām? – Kristjens jautā un viegli noskūpsta mani uz lūpām. – Seksu vai brokastis? – viņš jautā, uzjautrināti vērodams mani. Piebriedušais loceklis spiežas man pie vēdera, un es paceļu gurnus tam pretī.
– Lieliska izvēle, – Kristjens nomurmina un sāk skūpstīt manas krūtis.
Es stāvu pie kumodes un lūkojos spogulī, mēģinādama kaut nedaudz sakārtot matus. Tomēr tie ir pārāk gari, lai pakļautos maniem centieniem. Man kājās ir džinsi un mugurā sporta krekls, bet man aiz muguras ģērbjas Kristjens, nupat iznācis no dušas. Es alkaini nopētu viņa augumu.
– Cik bieži tu sporto? – es painteresējos.
– Katru dienu, izņemot