– Turpināsim vēlāk, – Kristjens pačukst un seko savam darbiniekam.
Es dziļi ievelku elpu, cenzdamās nomierināties. Vai tiešām nespēju viņam pretoties ne mirkli? Juzdama riebumu pret sevi, es papurinu galvu un klusībā pateicos Teiloram par iejaukšanos, kaut gan tas bija neveikls mirklis.
Interesanti, kādās situācijās Teilors līdz šim iejaucies? Ko viņš redzējis? Nemaz negribu par to domāt. Pusdienas. Es pagatavošu pusdienas.
Sākusi mizot kartupeļus, es pūlos nedomāt par notikušo.
Ko Teilors gribēja? Varbūt runa ir par Leilu?
Abi iznāk no kabineta tieši īstajā brīdī, jo omlete ir gatava. Kristjens izskatās iegrimis domās.
– Es sniegšu informāciju pēc desmit minūtēm, – viņš saka Teiloram.
– Mēs gaidīsim, – Teilors atbild un dodas prom.
Es sameklēju divus uzsildītus šķīvjus un novietoju tos uz galda virtuves vidū.
– Vai ēdīsi?
– Jā, – Kristjens atbild, apsēdies uz taburetes. Viņš uzmanīgi vēro mani.
– Vai radušies sarežģījumi?
– Nē.
Es sadrūmusi turpinu rosīties, likdama ēdienu uz šķīvjiem. Viņš man neko nestāstīs. Samierinājusies ar neziņu, es apsēžos viņam blakus.
– Nav slikti, – Kristjens atzinīgi nomurmina, pagaršojis kumosu. – Vai dzersi vīnu?
– Nē, pateicos. – Tavā klātbūtnē man nepieciešama skaidra galva, Grej.
Omlete patiesi ir garšīga, kaut gan es nemaz neesmu izsalkusi. Tomēr es ēdu, jo zinu, ka citādi Kristjens man pārmetīs. Pēc brīža viņš pārtrauc ieilgušo klusumu un ieslēdz klasiskās mūzikas skaņdarbu, ko jau esmu dzirdējusi.
– Kas tas ir? – es jautāju.
– Kantelubs. Daļa no “Overņas dziesmu” cikla. Šī ir “Bailero”.
– Ļoti skaista. Kādā valodā ir teksts?
– Vecfranču jeb oksitāņu valodā.
– Tu runā franciski; vai saproti vārdus? – Es atceros, cik nevainojami viņš izrādīja savas franču valodas zināšanas vakariņās pie vecākiem.
– Dažus jā. – Kristjens smaida, manāmi nomierinājies. – Māte izstrādāja programmu: “mūzikas instruments, svešvaloda, cīņas māksla”. Eljots runā spāniski, mēs ar Miu apguvām franču valodu. Eljots spēlē ģitāru, es – klavieres, un Mia māk darboties ar čellu.
– Iespaidīgi. Un kā ar cīņas mākslām?
– Eljots aizraujas ar džudo. Mia divpadsmit gadu vecumā ietiepās un atsacījās no šīs mākas. – Kristjens pasmaida, to atcerēdamies.
– Žēl, ka mana māte neaudzināja mani tik organizēti.
– Doktore Greisa ir ļoti stingra, kad runa ir par viņas bērnu sasniegumiem.
– Viņa noteikti ļoti lepojas ar tevi. Es viņas vietā būtu sajūsmināta.
Pār Kristjena seju pārslīd drūma ēna, un viņš uz brīdi šķiet apjucis, piesardzīgi vērodams mani, it kā taustīdamies pa tumsu.
– Vai jau nolēmi, ko šovakar vilksi mugurā? Vai arī man vajadzētu kaut ko izvēlēties tavā vietā? – viņš negaidīti lietišķi painteresējas.
Ak vai! Izklausās, ka Kristjens dusmojas. Kāpēc? Ko esmu pateikusi?
– Emm… nē, vēl nē. Vai tu pats izvēlējies visas drēbes?
– Nē, Anastasija. Es iedevu sarakstu un tavus izmērus pārdevējai veikalā Neiman Marcus. Visam vajadzētu derēt. Starp citu, esmu noorganizējis papildu miesassargus šim vakaram un dažām turpmākajām dienām. Leila ir neaprēķināma un klīst pa Sietlas ielām. Es domāju, ka tā būs drošāk. Negribu, lai kaut kur dodies bez pavadoņiem. Vai skaidrs?
Es samirkšķinu acis. – Jā, skaidrs. – Kas noticis ar Greju, kurš vēl nesen pauda vēlmi mani iegūt tepat un tūlīt?
– Lieliski. Es informēšu miesassargus. Ilgi nekavēšos.
– Viņi jau ir šeit?
– Jā. Kur?
Kristjens ieliek šķīvi izlietnē un pamet istabu. Ko tas nozīmēja? Rodas sajūta, ka viņa ķermenī slēpjas vairāki pavisam dažādi cilvēki. Vai tas neliecina par šizofrēniju? Nāksies pameklēt to internetā.
Es steidzīgi nomazgāju traukus un dodos atpakaļ uz savu istabu, nesdama līdzi “Anastasijas Rozas Stīlas” dosjē. Iegājusi lielajā skapī, es sameklēju visas trīs garās vakarkleitas. Kuru izvēlēties?
Apgūlusies gultā, es lūkojos uz savu Mac datoru, iPad un viedtālruni. Visi šie tehnikas brīnumi mani mulsina. Es pārsūtu Kristjena mūzikas kolekciju no iPad uz datoru un atveru interneta pārlūku.
Kad atgriežas Kristjens, es raugos datora ekrānā.
– Ko tu dari? – viņš klusi painteresējas.
Es izbīstos, jo nezinu, vai vajadzētu rādīt viņam lapu, ko šobrīd lasu – par personības dalīšanās sindroma pazīmēm. Kristjens apguļas uz vēdera man blakus un uzjautrināts ielūkojas ekrānā.
– Vai ir kāds iemesls, kāpēc par to interesējies? – viņš šķietami nevērīgi jautā.
Skarbais Kristjens nozudis, un atgriezies viņa rotaļīgais dvīņubrālis. Kā lai es izprotu visas šīs pārvērtības?
– Es veicu pētījumu. Par sarežģītu personību. – Es veltu viņam savu bezkaislīgāko skatienu.
Viņš savelk lūpas apslāpētā smaidā. – Sarežģītu personību?
– Tas ir mans nelielais projekts.
– Tātad es esmu kļuvis par tavu nelielo projektu? Paviršas intereses objektu? Zinātnisku eksperimentu? Biju jau pārliecināts, ka nozīmēju tev visu. Tu mani satriec, Stīlas jaunkundze.
– Kā tu zini, ka runa ir par tevi?
– Šāvu uz labu laimi.
– Tu tiešām esi vienīgais slimais, valdonīgais ķēms ar zibenīgām noskaņojuma maiņām, kuru esmu tuvāk iepazinusi.
– Man šķita, ka esmu vienīgais, jo jebkad esi iepazinusi tuvāk. – Viņš sarauc uzaci.
Es piesarkstu. – Jā. Taisnība.
– Vai jau esi kaut ko secinājusi?
Es pagriežos un uzmetu skatienu Kristjenam. Viņš guļ man blakus, izstiepies uz sāna, un atbalstās uz elkoņa, uzjautrināti vērodams mani.
– Manuprāt, tev nepieciešama intensīva ārstēšana.
Viņš pasniedzas un maigi atglauž man aiz auss matu šķipsnu.
– Toties es domāju, ka man esi nepieciešama tu. Lūdzu. – Viņš iedod man lūpu krāsas tūbiņu.
Es apjukusi to uzlūkoju. Ugunīgi sarkanā krāsa man nekad nav patikusi.
– Tu vēlies, lai es ar to krāsoju lūpas? – es izbijusies vaicāju.
Kristjens iesmejas. – Nē, Anastasija, ja vien to nevēlies tu pati. Nedomāju, ka tev šis tonis piestāv, – viņš sausi nosaka.
Apsēdies uz sakrustotām kājām, viņš pārvelk kreklu pāri galvai. Ak vai! – Man iepatikās tava doma par karti.
Es