Tikko pieminētais brālis pagriezās sāņus, atbalstīja ieģipsēto roku uz šūpoļu atzveltnes un teica:
– Nu, tā arī ir! Kad vecmāmiņa pastāstīja, ka pudeli iekāro Džozefs Bjankini, es nospriedu, ka “noslēpums” ir atklāts. Viņš bija atbildīgs par uzbrukumu vecmāmiņai, vecais sakārnis!
Visi verandā sanākušie piekrītoši palocīja galvas.
Vecmāmiņa ierunājās:
– Viņš mēģināja nogalināt tavu vectēvu viņa kāzu dienā. Džozefs ir kas vairāk par vecu sakārni. Viņš ir…
Noa izstiepa roku un apskāva vecmāmiņu.
– Vecmāmiņa, es kā viens no taviem mazdēliem tev saku, ka tu nedrīksti tā runāt. Tad mēs gribam mesties skriešus un gaidīt zibens spērienu.
Sāra sausi iesmējās, piespiedusi seju mazdēla kreklam, un apskāva viņu ap vidukli.
– Labi, dārgais, bet es esmu dzirdējusi visādus vārdus. Es tos pat esmu izmantojusi, spēlējot Scrabble ar Eniju un Džūnu.
Enija un Džūna bija vecmāmiņas svaines un labākās draudzenes, kuras dzīvoja di Luku ģimenes kūrortos romantiskajā Fārailendā Kalifornijā un mežonīgajā Vašingtonas krastā.
– Bet tu neesi viņas satikusi veselu gadu, – Noa norādīja.
Vecmāmiņa izvairīgi pavicināja roku.
– Blēņas, mēs spēlējam tiešsaistē.
– Esmu muļķis! Protams, ka jūs spēlējat tiešsaistē. – Vecmāmiņa izmantoja visus pieejamos līdzekļus, lai sazinātos ar saviem mīļajiem.
– Es joprojām uzskatu, ka Bjankini ir iesaistīts notiekošajā, – vecmāmiņa piebilda.
– Viņš pavisam noteikti aizsāka notikumu virkni. Vismaz kaut ko Noa ir izdarījis pareizi. – Rafe palūkojās uz Noa.
– Viņš izdzina Džozefu Bjankini no pilsētas.
Noa pielieca galvu.
– Es vēlos, lai viņš atgrieztos. Mēs esam noskaidrojuši, kas paslēpts pudelē. Tagad mums jānoskaidro, kas par to zināms Bjankini.
– Mēs esam to noskaidrojuši? – Eli pavīpsnāja.
– Labi, tu. – Rafe bija apsardzes darbinieks un līdz ar to pieradis būt noslēpumu atklājēja lomā.
– To paveicām mēs ar Hloju, – Eli norādīja.
– Tieši viņa atklāja sārto briljantu noslēpumu, vai ne? – Rafe jautāja.
Eli izstiepās un plati pasmaidīja.
– Un kā tev šķiet? Hloja ir rakstniece. Viņa pelna naudu, izgudrojot noslēpumus.
Noa vēroja brāļus un uzjautrinājās par Rafes vilšanos un Eli omulīgo izturēšanos, kas raksturīga medusmēneša laikā.
Rafe to pamanīja, pagriezās un uzšņāca:
– Noa! Vai tu zināji kaut ko par Oliviju?
– Ko? Nē? Kāpēc lai es to zinātu? – Daudzu gadu garumā Noa bija iemācījies šādās situācijās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Vai viņš izskatījās vainīgs? Vai Rafe un Eli tagad ar aizdomām uztvēra katru brāļa vaibstu kustību?
– Tev Olivija patika, – Rafe teica, – un piepeši vairs nepatika. Vai tu turēji viņu aizdomās?
Noa atslāba.
– Man Olivija patika, un šīs jūtas bija abpusējas. Mēs pāris reižu skūpstījāmies, bet viņa gribēja vairāk, nekā biju gatavs sniegt.
– Vai viņa gribēja precēties? – jautāja Eli.
– Jā.
– Un tu atteicies to darīt, – ierunājās vecmāmiņa.
Noa novērsās, jo vecmāmiņas skatiens lika justies neomulīgi.
– Nē. Es nekad neprecēšos.
Vecmāmiņa lēni apsēdās sarkanajā šūpuļkrēslā kā veca, sāpju mocīta sieviete.
Sāra nebija vārga, veca sieviete. Viņai bija astoņdesmit gadu, bet līdz šim Noa un viņa brāļi lepojās ar to, cik aktīva, gudra un lieliska bija viņu vecmāmiņa: viņa interesējās par Austrālijas futbolu, bija lepna liberālisma piekritēja ar asu mēli, strādāja brīvprātīgo darbu zupas virtuvē. Ikreiz, kad Sāra sniedza padomu uzņēmējdarbībā, finansēs vai personīgos jautājumos, viņas mazdēli uzmanīgi ieklausījās. Sāras automašīna bija tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītā gada Ford Mustang modelis koši sārtā krāsā, kabriolets ar oriģinālo polsterējumu. Turklāt viņa ar to brauca ātri!
Tagad viņa izskatījās nogurusi, ar apsārtušām acīm un skumju nomākta.
Noa runāja steidzīgā balsī, cenzdamies novērst vecmāmiņas uzmanību ar stāstiem par Oliviju.
– Lai nu kā, Olivija izdarīja uz mani spiedienu un piepeši zaudēja interesi. Acīmredzot viņai bija vajadzīga nauda – mana nauda. Kad viņi izteica Olivijai piedāvājumu, es vairs nebiju vajadzīgs.
– Viņi? – Rafes zilo acu skatiens iespīdējās triumfā. – Kāpēc viņi? Kāpēc ne viņš? Šādos gadījumos aizdomās turamais vienmēr ir vīrietis.
– Labi. Viņš. – Noa neslēpa aizkaitinājumu. – Tu zini, kā tiek veikti šādi noziegumi. Manā ģimenes kūrorta vadītāja darbā problēmas lielākoties sagādā sievietes, sevišķi tad, ja viņas ir apvienojušās grupā. Goda vārds, es nekad vairs neļaušu mīlas romānu rakstniecei rīkot konferenci manā viesnīcā!
Rafe un Eli saskatījās.
– Kad nolēmi atzīties, tu teici: “Es zinu, jo esmu tam visam pa vidu. Šie noziedznieki… viņi ir aukstasinīgi un ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu Masimo sārtos briljantus.” – Eli ar ieģipsēto roku norādīja uz Noa. – Kam lai es ticu?
Tam, ko tu apgalvo tagad, vai tam, ko teici iepriekš?
– Man ir iedzimta prasme melot, – Noa paraustīja plecus.
– Sīkais riebekli, – Rafe ierunājās zemā balsī, – stāsti!
– Visa tā noņemšanās ap vīna pudeli man šķita aizdomīga, tāpēc es uzmeklēju informāciju par Masimo. Es šo to izdomāju un pārāk nopietni iesaistījos procesā. Kad teicu, ka esmu tam visam pa vidu, es runāju par lietas izmeklēšanu. Es nenojautu, ka manis teikto visi uztvers tik burtiski. – Noa rūpīgi aplūkoja brāļu sejas.
Viņi Noa nenoticēja.
Verandā dusmas un neapmierinātība sita augstu vilni. Ja klāt nebūtu vecmāmiņas, Eli un Rafe ķertos pie bērnības metodēm, uzsēstos uz jaunākā brāļa muguras un viņu sistu, līdz Noa atzītos vai zaudētu samaņu.
Noa drīzāk būtu gatavs zaudēt samaņu, nekā atklāt patiesību.
Paldies Dievam, tālumā atskanēja jaudīga motora rēkoņa, kas pievērsa visu klātesošo uzmanību.
– Meitenes atgriezušās! – vecmāmiņa iesaucās un pasmaidīja.
Viņa priecājās satikt savu mazdēlu sievas.
Viņa priecājās par to, ka Eli un Rafe beidzot apprecējušies.
Noa cerēja, ka ar divām kāzām vecmāmiņai būs gana, bet viņa joprojām lika cerības arī uz jaunāko mazdēlu. Ja viss notiktu kā iecerēts, viņam jau būtu sieva un daudzi bērni.
Es neko nenožēloju. Man ir laba dzīve.
Eli