Brāļi iesmējās, un Rafe iepliķēja sāpošo vietu Noa galvā.
Noa iebelza brālim pa vēderu un pie viena arī iesita pa Eli muskuļoto roku.
Kādu brīdi viss bija gandrīz kā iepriekš.
Tad smiekli pierima. Eli un Rafe atkāpās no brāļa, it kā viņš nēsātu kādu lipīgu slimību.
– Padzerieties ūdeni, – vecmāmiņa steigšus ierunājās. – Es negribu, lai jūs pārkarstu. – Viņa pasniedza puišiem pudeles. Mazdēlu uzvedība Sāru uztrauca, tomēr… viņu pārņēma lepnums.
Par spīti netīrajam apģērbam un sviedriem, puiši izskatījās slaidi un veselīgi. Viņu T kreklos un džinsos tērptie augumi bija kā radīti meiteņu apbrīnam.
Puišiem bija lemts būt pievilcīgiem: viņu tēvs bija kino zvaigzne, harizmātiska personība bez izpratnes par to, kādam jābūt tēvam. Sāras vienīgais dēls Gavino bija bezrūpīgs, neuzticams egoists un viņas lielākā kļūda. Tomēr viņš radīja dēlus, un šie puiši bija viss, ko vecmāmiņa varētu vēlēties.
Elizeo – Eli – bija Sāras vecākais mazdēls. Viņam bija trīsdesmit četri gadi, di Luku ģimenes pārstāvjiem raksturīgie tumšie mati un mātes – skaistules – lielās, brūnās acis. Eli bija garš un slaids, un darbs vīnogulāju dārzā padarīja viņu muskuļotu. Viņam piemita arī reti sastopams un izsmalcināts jutekliskums, kā jau cilvēkam, kura radītie vīni garšoja pēc zaļas zāles un pavasara, pēc sārtām, nobriedušām ogām un vasaras, siltām garšvielām un rudens. Eli prasme apieties ar vīnogām bija ģēnija cienīga, un par to viņš tika godāts, dievināts un sumināts.
Par laimi, Eli nesen sastapa savu mūža mīlestību. Hloja lika viņam attapties un atgrieza viņā cilvēcību.
Rafaelo – Rafe – bija trīsdesmit vienu gadu vecs vīrietis ar tumšiem matiem un tumši zilām acīm. Viņa māte – viena no vadošajām itāļu aktrisēm pasaulē – un tēvs radīja tik skaistu bērnu, kurš kļuva par zvaigzni, vēl nesasniedzis desmit gadu vecumu. Tomēr Rafem nepatika uzspēlētās jūtas, ko prasmīgi tēloja viņa vecāki, tāpēc pieaudzis viņš kļuva par īstu varoni. Rafe iestājās armijā un nodibināja savu apsardzes uzņēmumu. Viņš darīja visu iespējamo, lai pasargātu Sāru un sev tuvos cilvēkus no briesmām.
Viņš gandrīz pazaudēja sievieti, kuru mīlēja – Brūku. Šis notikums salauza Rafes lepnumu un atvēra viņa acis. Tagad viņš rūpējās par savu sievu, un Sāra ar mazdēlu lepojās.
Diemžēl… diemžēl viņa nespēja saprast, kas notiek ar Noa.
Dženoa – Noa – bija divdesmit astoņus gadus vecs un jaunākais no Gavino dēliem. Viņam bija tādi paši tumši mati kā tēvam. Viņa naivās, zaļās acis… Sāra nezināja, no kā Noa tās mantojis. Viņa nepazina puiša māti. Viņas ne reizi nebija tikušās. Pēc visa spriežot, Noa māti nepazina neviens, izņemot, protams, Gavino. Sāra nešaubījās par to, ka Noa ir Gavino dēls: viņam piemita di Luku ģimenes pārstāvjiem raksturīgais augums un pievilcība.
Kad Gavino atveda mājās Noa un ielika Sāras rokās sārtsejaino, raudošo zīdaini, viņš neizturējās vieglprātīgi un bezrūpīgi kā parasti. Viņš bija dusmīgs, nokaunējies, pat izaicinošs un atteicās atklāt, kā ticis pie bērna. Tas nebija raksturīgi Gavino, kurš savas laulības un aizraušanās ar skaistām sievietēm labprāt cēla slavas saulītē.
Par spīti vēlmei atklāt Noa izcelsmes noslēpumu, audzināt bērnu bez viņa vecāku iejaukšanās bija viegli. Noa auga vecmāmiņas mājās un bija mīlošs, laimīgs, dzīvespriecīgs bērns. Sāra kopā ar savu mīļoto Entoniju kļuva par zēna vecākiem. Noa bija viņas otrā iespēja, un viņa cerēja izaudzināt puisēnu par krietnu vīrieti.
Sāra ne reizi neatklāja savas cerības Noa. Viņa neatcerējās, ka jebkad būtu uzspiedusi zēnam savas vēlmes.
Tomēr pirms desmit gadiem pēc vidusskolas beigām Noa devās gadu ilgā ceļojumā apkārt pasaulei, un, kad viņš atgriezās… Sāra puisi vairs nepazina. Bija noticis kaut kas šaušalīgs, un, par spīti rūpīgai Noa iztaujāšanai, Sārai neizdevās uzzināt, kas tas bija. Viņš paraustīja plecus, smaidīja un apgalvoja, ka viņam nekas nekaiš, iestājās augstskolā un mācījās ar izcilību.
Protams, Rafe un Eli neko nenojauta.
Noa vecākie brāļi bija tipiski vīrieši. Kad Sāra pārdzīvoja par izmaiņām Noa uzvedībā, viņi mierinoši pliķēja pa vecmāmiņas plecu un apgalvoja, ka mazais brālis ir kļuvis par vīrieti. Puiši priecājās par izmaiņām Noa personībā: viņš piepeši kļuva pārgalvīgs, ar motociklu traucās augšup stāvos kalnos Kolorado, lauza kaulus starptautiskos karatē turnīros, bezbailīgi rīkojās ar visiem ieročiem… it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība…
Kā jau visi vīrieši, arī Eli un Rafe nespēja uztvert emociju nianses un nesaprata, ka Noa piepeši nebiedē vairs nekas, arī nāve… Turklāt viņš nespēja ielūkoties citiem acīs. Veselu desmit gadu garumā Sāra bažījās par savu jaunāko mazdēlu.
Patiesība nāca gaismā, kad ģimeni piemeklēja smagi laiki. Precīzāk sakot, tika atklāta tikai daļa patiesības. Pēc Sāras medmāsas slepkavības emociju pārņemtais Noa neapdomīgi atklāja: “Es zinu, jo esmu tam visam pa vidu. Šie noziedznieki… viņi ir aukstasinīgi un ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu Masimo sārtos briljantus.”
Viņš aprāvās par vēlu.
Tagad Rafe un Eli, Brūka un Hloja – un arī Sāra – gribēja uzzināt visu patiesību. Viņiem tas bija nepieciešams. Viņi saprata, ka ģimenei piederošajā senajā, pazudušajā vīna pudelē varētu būt paslēpti vērtīgi, zagti briljanti, bet joprojām nezināja, par kādiem cilvēkiem Noa runāja.
Tomēr Noa neko nepaskaidroja. Viņš purināja galvu, teica, ka par visu parūpēsies, un viņa nelokāmo stāju nespēja mainīt nekas.
Eli un Rafe bija pārskaitušies, jo tika vazāti aiz deguna un viņu brālis atteicās atklāt kaut ko nozīmīgu. Tomēr, ja viņi gluži vienkārši atvērtu acis, viņi saprastu to, ko Sāra zināja jau sen: pirms desmit gadiem noticis kaut kas briesmīgs, kas Noa izmainīja, sāpināja, iedzina viņā bailes…
Uz baltajām, putekļainajām margām nobira Sāras negaidītās asaras.
Viņa tās steigšus noslaucīja.
Kā viss varēja tik strauji izmainīties uz slikto pusi?
3. NODAĻA
Noa nebija jāredz brāļu dusmīgie skatieni, lai saprastu, ko viņi domā.
Viņš bija lielākais draņķis pasaulē.
Vecmāmiņa raudāja. Noa dēļ.
Viņai bija nepieciešama palīdzība.
Noa pirmais uzlēca uz lieveņa, un viņam sekoja Rafe. Viņi abi palīdzēja Eli uzrāpties uz lieveņa.
Vecmāmiņa skatījās uz vīriešiem, un viņas brūnajās acīs turpināja riesties asaras. Tās ritēja pār viņas grumbainajiem, tumšajiem vaigiem, un vecās sievietes pleci raustījās elsās.
Noa pārņēma vainas izjūta.
Iespējams, ka viņa brāļi jutās tāpat. Neteikuši ne vārda, viņi mīļi apskāva vecmāmiņu. Brāļi bija vecmāmiņas puisēni. Viņa tos sauca par saviem puisēniem, un viņi bija vecmāmiņai parādā krietni vairāk, nekā pēdējā laikā spēja atdot.
Eli bija vecākais brālis, tāpēc viņš ierunājās:
– Neraizējies,