– Te būs. – Viņš ielēja. Ženevjēva iemalkoja, izbaudīdama dedzinošo sajūtu kaklā, priecādamās par noreibuma atgriešanos. Viņa nolūkojās uz vienīgo gultu, kad Monterejs nostājās viņai aiz muguras un sāka skūpstīt kaklu. Viņa tam ļāva pārslidināt plaukstas pāri savam ķermenim, savām kājām. Kad viņa plaukstas sāka virzīties augšu zem kostīma, viņai aizrāvās elpa.
Ko viņa darīja?
– Tev tas patīk, vai ne, – viņš nočukstēja. – Tev tas patiks vēl vairāk.
Ženevjēva domās izdzirdēja Lulū ķircinošo balsi: “Tas bija ļoti aizraujoši laulības gultā, vai ne?”
Pat prātodama par to, vai nevajadzētu doties projām, viņa jau liecās Monterejam tuvāk, pieturēdamās pie galda malas, lai noturētu līdzsvaru.
Viņa iedomājās par Roberta ierasto klauvējienu pie guļamistabas durvīm. Par rituāliem – pirms, procesa laikā un pēc.
Viņa piekļāvās ciešāk. Ļāva tam notikt.
Jūs nekad neesat bijusi iemīlējusies, vai ne? Un to var manīt, mīļā.
Ženevjēva alka pēc tā, lai viss notiktu. Izskatījās, ka viņš tāpat. Monterejs atradās viņā, vēl pirms Ženevjēva bija paguvusi kārtīgi to apskatīt. Ženevjēvai nācās atbalstīties pret galdu, kas pabrauca uz priekšu, nobrīkšķēdams uz koka grīdas. Patiesībā tas bija galds, nevis Ženevjēva, kas vaidēja, kamēr viņi to darīja. Ne tāpēc, ka viņa nejustos uzbudināta. Viņa izbaudīja šīs nodarbes neatļauto dabu. Savu samaitātību. Un, jo tas likās sāpīgāk, jo vairāk viņai tas patika.
Kad tas bija beidzies, viņš sāka vilkt Ženevjēvai nost drēbes, grābādamies gar pogām.
– Vai tu neesi visu sajaucis? – viņa apjautājās. – Vai parasti nav pieņemts izģērbt vispirms?
– Tu domā, ka mēs esam beiguši? – viņš jautāja.
Šoreiz viņu abu kailie ķermeņi bija savijušies kopā gultā. Pirksti pāri ādai. Mēles, kas atklāja apslēptas vietas. Ilgs, juteklisks sekss.
Pēc tam viņi sēdēja, saspiedušies kopā uz šaurās gultas, un Ženevjēva sāka nekontrolējami drebēt.
– Tu esi kas cits, vai zini? – Viņa acīs bija parādījies apdullināts, miglains skatiens.
– Tiešām? – Šī otrā reize bija Ženevjēvu pārsteigusi. Pirmā reize – nu, tā bija iekāre. Bet šī “mīlēšanās bez mīlestības” – kas tas bija?
– Ei, tu esi nosalusi. – Viņš ielēja mazliet viskija Ženevjēvas glāzē. – Tas tevi sasildīs.
– Man nav auksti. – Tomēr viņa tik un tā pielika glāzi pie lūpām. – Man ir bail.
– Bail no kā?
– No tā, ko mēs esam izdarījuši. No tā, ko tas nozīmē.
– Tas var nozīmēt visu, ko vien tu vēlies. – Monterejs noskūpstīja viņu uz pleca. – Mana burvīgā meitene.
Jūs esat burvīga būtne…
– Es runāju par savu laulību.
Monterejs iedzēra tieši no blašķes, un Ženevjēva ievēroja tetovējumu viņa delma iekšpusē.
– Ļauj man to apskatīt.
Tas bija galvaskauss. Melns galvaskauss.
– Es to uztetovēju Ziemeļāfrikā. Tas pieder pie pakta, kuru esmu noslēdzis ar kādu.
– Kas tas par paktu?
– Nāves pakts.
Ženevjēvai gribējās iztaujāt sīkāk, taču kāda viņas būtības daļa nevēlējās uzzināt, ko tas nozīmē. Tas bija pārāk biedējoši. Monterejs atkal piedāvāja blašķi, taču viņa papurināja galvu. Viskija nupat jau bija par daudz. Tā smarža viņa elpā, uz pašas ķermeņa, kur viņš bija to skūpstījis un laizījis. Pateikusi, ka grib iedzert ūdeni, viņa atbrīvojās no vīrieša tvēriena un izkāpa no gultas, ienīzdama to, ka Monterejs vēro, kā viņa cenšas ielīst savā krepdešīna krekliņā ar mežģīņu maliņām un savā absurdi oficiālajā saburzītajā kostīmā.
Krāns virtuvē čīkstēja, un ūdens izskatījās mazliet rūsains, tomēr viņa tik un tā to dzēra.
– Vannas istaba? – Viņa uzlika plaukstu uz viena durvju roktura.
– Tā ir īstā, – Monterejs slinki noteica. Taču tas izrādījās slotu kambaris. Ženevjēva izmēģināja otrās durvis, juzdamās aizvien neomulīgāk.
No vannas istabas, kur viņa pačurāja, nomazgāja seju un steigšus pielaboja grimu, viņa dzirdēja Montereju runājam.
– Vai esi lasījusi kaut ko no manas dzejas? Tā ir savā ziņā metafiziska, taču tas vēl nav viss. Man šķiet, ka nekādi nespēju sasniegt vajadzīgo stāvokli, lai patiesi pieskartos tam, kam jāpieskaras. Opijs noder, taču ar to nepietiek. Vai tu esi izmēģinājusi opiju?
– Nē, – Ženevjēva uzsauca. Viņas seja spogulī izskatījās muļķīgi. Viņa ar ilgošanos iedomājās par Robertu. Varbūt viņš jau bija atgriezies mājās. Varbūt sēdēja ar savām avīzēm – New York Times, Boston Chronicle un Le Monde, ar cigāru mutē, čībām kājās un kafijas tasi vai burbonu līdzās. Ženevjēvai gribējās atrasties mājās kopā ar viņu, saritināties dīvānā. Viņa gribēja, lai viss būtu tāpat kā agrāk.
Visticamāk, viņš vēl nebija atgriezies mājās. Ja viņa dosies turp taisnā ceļā, tad varēs ielaist vannā ūdeni un visu nomazgāt – cigarešu dūmus, viskiju, sviedrus.
– Ak tu, muļķa meitene, – viņa nočukstēja, lūkodamās uz savu neskaidro attēlu.
– Nevaru ne sagaidīt, kad iepazīšos ar Silviju, – atskanēja Montereja balss.
Ženevjēva sarauca pieri. – Bet… – Bet šis bija Silvijas dzīvoklis. Virs Silvijas veikala. Jādomā, ka Monterejs jau bija iepazinies ar viņu. Tam vajadzēja būt notikušam.
Viņa atkal atcerējās, kā viņš stāvēja uz ietves bez atslēgas un uzrāpās augšā līdz logam.
Viņš nebija zinājis, kur atrodas vannas istaba.
– Ak mans dievs!
Iznākusi no vannas istabas ar mākslotu smaidu sejā, viņa konstatēja, ka Montereja istabā vairs nav.
Kaut kas, laikam instinkts, lika viņai paķert krēmkrāsas uzvalku, kas gulēja uz grīdas. Kaut kas, laikam instinkts lika iebāzt roku, aizsniegties līdz iekškabatai un sataustīt… smagu metāla priekšmetu, kas bija tikpat labi pazīstams kā tuvs draugs, lai arī viņa nekad nebija pieskārusies nekam, kam būtu tāda forma.
Sirdij strauji pukstot, viņa gandrīz nometa pistoli, taču laikus savaldījās, atlika to vietā un klusējot nolika žaketi. Taustījās pa grīdu, meklēdama savas pārējās mantas.
Viņai vajadzēja tikt prom no šejienes. Taču viņš droši vien atradās lejā veikalā, kur kails pastaigājās starp grāmatām. Kā lai viņa tiek tam garām?
– Gaj? – Viņa centās runāt možā balsī. – Kur tu esi?
– Es esmu šeit. – Neizklausījās, ka viņš atrastos lejā.
– Ko tu dari, Gaj?
– Es