– Ā.
– Mums vajadzētu bērnu.
Un ar to arī viss beidzās. Brīdis bija pazaudēts. Ženevjēva sastinga viņa rokās kā mironis. Tad viņa atrāvās, nomurminādama kaut ko par vajadzību doties uz savu vannas istabu. Un viņš palika guļam viens pats gultā, skumji nolūkodamies uz gaismu, kas ieplūda cauri puspavērtajām istabas durvīm, ieklausīdamies apslāpētajā sievas pēdu dipoņā, viņai apņēmīgi aizejot – nevis uz vannas istabu, kā bija teikusi, bet uz savu guļamistabu gaiteņa galā.
Roberts dzēra jau trešo viskija glāzi un sāka kļūt nikns. Viņš ļoti gribēja dēlu. Un Ženevjēva bija praktiski aizliegusi viņam par to runāt! Kā viņa uzdrošinājās padarīt par aizliegtu visdabiskāko vēlēšanos?
Viņš piecēlās un sāka staigāt pa istabu, ļaudamies diviem pretrunīgiem impulsiem.
Kad tava sasodītā sieva beidzot nolaidīsies tik zemu, lai ieras tos mājās – sacīja balss viņa galvā, kas izklausījās pēc Harija Mortimera balss, – taisnā ceļā ievelc viņu gultā un parādi viņai, kurš te ir galvenais! Tu nepagūsi ne attapties, kad viņa jau būs stāvoklī un laimīga. Nebūs vairs nekādas skraidīšanas pa pilsētu. Nekādu noslēpumu kopā ar Lulū. Varbūt viņa domā, ka nevēlas bērnu, taču viņa kā nekā ir sieviete.
Otrs impulss bija pieticīgāks – vairāk raksturīgs viņam pašam. Nomierinies, tas vēstīja. Kāds labums no tā, ja tu sāksi uzvesties kā brutāls tēviņš? Lai pārliecinātu sievu par savu taisnību, vispirms ir jānoskaidro, kas viņu satrauc. Tad vari sniegt viņai vajadzīgo iedrošinājumu un būt viņai labs un stingrs vīrs. Nešķiet loģiski, ka tāda sieviete kā viņa varētu negribēt bērnu. Tur jābūt kam vairāk par to, kas ir saskatāms virspusē. Ja viņa tev neatzīsies, tad ir arī citas iespējas, kā noskaidrot patiesību. Neuzkrītošākas iespējas. Pagaidām vienkārši nomierinies un apsēdies, un izdomā plānu.
– Selīna! – Roberts atvēra salona durvis un paraudzījās laukā tukšajā vestibilā. – Vai tu varētu atnākt un iekurt kamīnu, kamēr vēl neesi aizgājusi gulēt?
Tad viņš atgriezās pie viskija pudeles un ielēja sev vēl vienu pirksta tiesu.
8
Taksometrs jau teju bija sasniedzis Lota ielu, taču Ženevjēvai vajadzēja dažas minūtes, lai saņemtos, pirms stāties pretī Robertam. Taksometrs bija viens no modernajiem, pilnībā motorizēts, taču uzbūvēts tā, lai izskatītos pēc zirga pajūga, un pasažieri aizmugurē bija pilnībā pasargāti no ārpasaules ietekmes, kamēr vadītājs priekšpusē atradās aukstumā. Ženevjēvai nācās vairākas reizes pieklauvēt pie nelielā stikla, lai piesaistītu viņa uzmanību.
Viņi piebrauca zem papeles platās lapotnes līdzās ielas karuselim. Ženevjēva noskatījās, kā tur kāds pārītis smejas un sniedzas viens otram pretī, viņu zirgiem šūpojoties augšup un lejup. Ķiķinošu meiteņu pulciņš izmantoja braucienu par attaisnojumu kāju izrādīšanai, kas citādi būtu apslēptas zem drēbēm nokāpšanas brīdī, kamēr jaunu puišu bariņš turpat līdzās izskatījās pienācīgi iespaidots.
Kāds ļaunums patiesībā bija nodarīts šī vakara laikā? Vienīgie cilvēki, kas zināja par notikušo, bija viņa un Gajs Monterejs. Un viņš acīmredzami bija pilnīgi traks. Bez šaubām, tas bija nejauki, taču tagad, kad Ženevjēva bija droši tikusi laukā no tā dzīvokļa, viņa jutās aizvien pārliecinātāka par to, ka šis vīrietis negribēs sarežģīt viņas dzīvi. Monterejs bija pārāk aizrāvies ar savu ārprātīgo pasauli, lai daudz raizētos par viņējo.
Viņa nevienam neteiks, ka ir piekrāpusi Robertu. Pat ne Lulū. It īpaši Lulū. Tādējādi viss ar to varētu arī beigties. Ženevjēva bija pieļāvusi kļūdu, taču neatkārtos to pašu kļūdu vēlreiz. Viņa parūpēsies par savu laulību. Tam vajadzēja izdoties, jo kas citādi ar viņu notiks? Un Roberts, nabaga Roberts – galu galā nekas no tā visa nebija viņa vaina. Kāpēc viņam vajadzēja ciest ne par ko? Viņš jutīsies daudz labāk, ja nekad to neuzzinās.
Varbūt pat bija labi, ka tas viss noticis tagad. Viņa būs “dabūjusi to laukā no sevis”, lai ko tas arī nozīmētu, un nebija cietusi.
Ženevjēva jau gribēja likt šoferim sākt braukt, kad uz ielas parādījās gara auguma slaida sieviete ar deviņus vai desmit gadus vecu meiteni pie rokas. Sieviete bija ģērbusies garā vilnas mētelī ar augstu apkakli, kas bija apdarināta ar oposuma ādu, un pieskaņotā cepurē. Viņas izturēšanās veidā jautās kaut kas karalisks. Mazā meitenīte mētelī, kas bija gandrīz vai sievietes mēteļa miniatūra versija, skrēja teciņus, lai tiktu līdzi viņas solim. Kamēr Ženevjēva vēroja pa taksometra logu, bērns palūkojās uz māti ar absolūti dievinošu sejas izteiksmi, un māte viņai uzsmaidīja. Mazā meitenīte valkāja aizkustinošas pusgarās zeķes, un viņai kājās bija melnas lakādas kurpītes.
Ženevjēvas sirdī kaut kas notrīcēja. Pavisam konkrētas skumjas. Sen noglabātas atmiņas.
Ženevjēva piebungoja pie aizslietņa. – Lūdzu, griezieties atpakaļ.
– Jūs negribat braukt uz Lota ielu? – atskanēja piesmakusi balss no priekšpuses.
– Nē. Vēl ne.
Viņa izkāpa Vandoma laukumā un samaksāja šoferim. Ženevjēva šķērsoja astoņstūraino laukumu, nolūkodamās augšup uz bēdīgi slaveno kolonnu. Sākumā tur bija atradusies Saules karaļa Luija XIV skulptūra, kas vēlāk tika nopostīta un aizstāta ar kolonnu, kura bija izveidota no tūkstoš divsimt piecdesmit krievu un austriešu lielgabaliem par godu Napoleona iekarojumiem. Arī tā tika nojaukta un vēlāk atjaunota kā pēdējās inkarnācijas kopija. Viņa labi varēja apskatīt kolonnu no sava apartamenta “Rica” viesnīcā tieši pāri ielai, līdzās Tieslietu ministrijai. Laiks viesnīcā bija jautrs. Tur viņa pirmoreiz bija satikusi Lulū, kādā vēlā vakarā bārā. Lulū bija basām kājām, un viņai sekoja melna pantera pie saites. Viņa nesa bļodu un uzsauca viesmīlim, lai tas sagādātu ūdeni “melnajam kaķim”. Kad viesmīlis kļuva nervozs, Ženevjēva panācās uz priekšu un piepildīja bļodu no savas šampanieša pudeles – par lielu prieku “melnajam kaķim”, kas to vienā mirklī izlaka, tā ka viņa jutās spiesta sagādāt papildinājumu, nomurminādama: – Jūsu panterai ir dārga gaume.
– Pilnīgi noteikti, – sacīja Lulū. – Tāpēc mēs tik labi saprotamies. Mēs varētu būt māsas, viņa un es. Mums ir vienādi kraukļa melni mati, kā jau jūs redzat, un tās pašas niknās acis, un mēs vienādi tiekam galā ar neciešamiem vīriešiem.
Nākamajā reizē, kad Lulū pēc dažām dienām parādījās “Rica” viesnīcas bārā, viņa taisnā ceļā pienāca pie Ženevjēvas galdiņa un sirsnīgi apsveicinājās ar viņu, saucot vārdā, it kā viņas būtu senas draudzenes. Viņa neko neatcerējās par panteru.
– Droši vien biju no kāda aizņēmusies, – viņa izvairīgi noteica.
Ženevjēvai patika Lulū impulsivitāte un frivolitāte. Nekad nevarēja zināt, ko viņa pateiks vai izdarīs, it īpaši tad, kad bija noreibusi. Un tomēr draudzība pieņēmās spēkā. Lulū bija daudz draugu, taču vairums no tiem bija tikpat nepastāvīgi kā laika apstākļi. Viņa juta vajadzību pēc kāda stabila un uzticama drauga. Pēc kāda, kam varētu atklāt savus noslēpumus. Pēc kāda, kas nevēlētos viņu gleznot vai izmantot, vai pārgulēt ar viņu, vai nodot viņu, vai kaut vai pasmieties par viņu. Un Ženevjēvai bija vajadzīgs kāds, kas viņu ievestu Parīzes bohēmā. Kāds, kas viņai parādītu pasauli.
Ženevjēva