– Nu, uz to ir ļoti grūti atbildēt. – Slaterija kungs noglauda savu masīvo zodu. – Tās abas ir lieliskas pilsētas. Londonai ir gadsimtiem sena vēsture, bet Ņujorka… patiesībā nekur citur nav tādas rosības kā Ņujorkā.
– Cik muļķīgs jautājums. – Lēdija Tiksteda visu laiku knibinājās gar matiem. Viņas kustībām piemita kautrīgs meitenīgums, kādu Ženevjēva nekad agrāk nebija manījusi. Un, lai arī māte lielākoties lūkojās uz puķu pušķi uz galda, viņa veltīja Slaterija kungam savādus sāniskus skatienus. – Galu galā Ņujorka ir Slaterija kunga mājas.
– Ak, pēdējā laikā vairs neesmu par to drošs. – Viņa vaigi pietvīka. – Nu vairs nē.
– Vai jums ir sieva, Slaterija kungs? – Ženevjēva jautāja.
– Ženevjēva!
Taču viņš nelikās aizskarts. – Nē, nav vis, mīļā. Taču ceru, ka reiz kādu dienu būs. Sieva un dēls, un meita, un skaista māja, kur dzīvot. Vai tas nav tas, ko grib visi?
– Un jūs visi dzīvosiet Amerikā?
– Iespējams.
– Man varētu patikt dzīvot Amerikā, – sacīja Ženevjēva. – Es dzīvotu kādā no tiem slēgtajiem furgoniem, kādus rāda filmās, un mans vīrs būtu šerifs. Vai jūs esat šerifs, Slaterija kungs?
Pa ceļam uz tualeti Ženevjēva paslepšus palūkojās pāri plecam uz savu māti un vīrieti. Viņi smējās kā seni draugi. Lēdija Tiksteda likās tik jauna un bezrūpīga. Un Slaterija kungs – viņš mierīgi varētu būt šerifs. Vai kinozvaigzne. Ženevjēva vēl nekad agrāk nebija redzējusi tik izskatīgu vīrieti. Un viņa pieņēma, ka māte arī ne.
– Jūs uzskatīsiet mani par briesmīgi atpalikušu. – Mātes balss bija kļuvusi skaļāka. – Nevaru atcerēties, kad pēdējoreiz esmu izlasījusi kādu grāmatu. Žurnālus jā, bet grāmatas…
Ženevjēva piederēja pie tiem bērniem, kuri iedomājas vēlēšanās – katram gadījumam. Viņa tās iedomājās katru reizi, kad nopūta sveces dzimšanas dienas tortē, kad meta monētas strūklakās un akās, kad pazaudēja kādu zobu un brīžos, kad jutās īpaši laimīga.
– Nu, šo jums vajadzētu izlasīt, – sacīja Slaterija kungs. – Pat ja nekad neizlasīsiet nevienu citu.
Tagad, uzāvusi savas ideālās jaunās kurpes, Ženevjēva noskatījās, kā māte smejas kopā ar glīto svešinieku no Amerikas. Meitene nosprieda, ka šī ir visbrīnišķīgākā diena viņas dzīvē. Viņa aizvēra acis, salieca kāju pirkstus savās jaunajās kurpēs un iedomājās vēlēšanos.
Viņi bija pēdējie klienti kafejnīcā ar zaļajām sienām. Antons, viesmīlis ar izriesto krūtežu un melanholiskajām ūsām, krāva kaudzē krēslus un slaucīja grīdu. Brīdi pa brīdim viņš palūkojās uz pulksteni virs bāra un nopūtās. Viņa nopūtas bija skaļas, taču pārītis pie loga vai nu nedzirdēja, vai nepievērsa tām uzmanību.
– Tātad šis Slaterija kungs – viņš bija jūsu mātes mīļākais? – jautāja Zakarijs.
– Es nezinu. – Ženevjēva pārvilka ar pirkstu pāri izbārstītajam cukuram. – Varbūt viņi bija tikai draugi. Varbūt viņi tikai todien iepazinās. Viņi viens otru valdzināja, par to es nešaubos. Taču par pārējo… man tolaik bija tikai deviņi gadi.
– Vai jūs tiešām domājat, ka tik skaista sieviete kā jūsu māte un tāds vīrietis varēja būt “tikai draugi”?
– Nu, ja jūs to tā sakāt… – Ženevjēva centās lūkoties uz vasaras raibumu. Viņa nespēja raudzīties Zakarijam acīs. – Es ceru, ka viņi bija mīļākie. Man gribētos domāt, ka viņa bija laimīga kopā ar kādu, lai cik īsu laiku. Mana māte bija – ir – ļoti nelaimīga sieviete. Redziet, mans tēvs ir briesmīgs brunču mednieks. Un tirāns. Kad mēs tovakar atgriezāmies no Londonas, mājās izcēlās strīds. Man vajadzēja atrasties gultā, taču es viņus dzirdēju. Es izkāpu no gultas, aizlavījos līdz kāpņu laukumiņam un pārliecos pāri margām, lai sadzirdētu. Tas bija ļoti ļauni. Nedzirdēju, par ko īsti viņi strīdējās, taču tēvs kliedza, bet māte raudāja un spiedza. Tad viņa apklusa un varēja dzirdēt tikai viņa kliegšanu. – Tagad Ženevjēva ar nagiem skrāpēja galda virsu. – Nākamajā rītā viņa neiznāca brokastīs. Visu dienu palika savā istabā. Dzimšanas dienas svinības tika atceltas. Viņa tā arī nekad neuzvilka kleitu un atlasa kurpītes.
– Kā jūs domājat, vai jūsu tēvs bija kaut ko uzzinājis?
– Iespējams. Viņa mainījās jau pa ceļam uz Londonu. Mainījās, kļūdama tāda pati kā parasti. Mēs kopā sēdējām daimlera aizmugurē, un es noskatījos, kā viņas seja noslēdzas. Man likās, ka vēroju kādu mirstam. – Ženevjēva iemalkoja konjaku. – Tolaik manu māti allaž ieskāva plašums un klusums. Nošķirtība. Viņa tikpat kā nespēlējās ar mani un nerunāja ar mani. Es tēloju klaunu, slikti uzvedos – darīju visu, lai liktu viņai mani ieraudzīt. Bija brīži, kad viņa patiesi atdzīvojās. Tikai īsi brīži, kas caurvija visu manu bērnību, tas arī viss. Un tā viena diena Londonā.
Ženevjēva atkal pielika glāzi pie lūpām, taču tā bija tukša. – Tagad viņa ir citāda. Agrāk slēpās telpā un klusumā, taču tagad viņa no tā baidās. Māte to piepilda ar nebeidzamu un bezjēdzīgu pļāpāšanu. Viņa ir nervu kamols un cenšas mierinājumu rast alkoholā. – Piepeši Ženevjēva sarauca pieri un palūkojās uz Zakariju. – Taču es novirzos no temata. Runa bija par kurpēm. Par iemeslu, kāpēc kurpes man ir tik svarīgas.
– Jūsu ideālās lakādas kurpītes, kas tika iegādātas tajā ideālajā dienā, kad jūsu māte bija laimīga.
Tagad viņa lūkojās Zakarijam tieši acīs. Viņa neizdibināmajās acīs.
– Jūsu vēlēšanās nepiepildījās, vai ne? – viņš jautāja. – Jūsu māte turpināja būt nelaimīga, un vīrietis tā arī nekad neatgriezās.
Kurpītes ar zīda ziedlapiņām. Kurpītes, kas darinātas no sapņiem. Kurpītes, kas pārplīst kā ziepju burbuļi, kad tu pasniedzies, lai tām pieskartos.
Zakarija plauksta pārklāja viņējo. Ženevjēva iztrūkās no viņa pieskāriena un atrāvās, piepeši atminēdamās visu to “mīlēšanos bez mīlestības”. Viņai būtu vajadzējis taisnā ceļā doties mājās.
– Piedodiet, – viņš noteica. – Es negribēju…
– Tas nekas. – Ženevjēvas plaukstas jau atradās klēpī un berzēja viena otru.
Zakarijs pamāja viesmīlim. – Jau ir vēls. Mums jāiet.
Jāiet uz kurieni, Ženevjēva domāja. Taču skaļi viņa pateica: – Kā būs ar manām kurpēm, Zakarija kungs?
– Atnāciet uz veikalu no rīta, – viņš noteica. – Vienpadsmitos.
Kad Ženevjēva beidzot ieradās mājās, dzīvoklis bija tumšs un kluss. Taču salona kamīna mutē vēl gailēja sarkanas ogles.
10
Viņas tērps bija rūpīgi izsvērts, viņa bija pārspējusi pati sevi. Pola Puarē kleita bija darināta no šifona, un šalle bija no lūšādas. Viņas apavi – šņorējamas kazādas kurpes ar virpuļojošu aplikāciju rakstu dzeltenbrūnā krāsā un ar spiciem papēžiem – bija brīnišķīgas, darinātas pēc pasūtījuma, taču neuzkrītošas. Dizainers, kāds Vilfreds Hargrīvss no Londonas, bija kluss vīrs, kuru neinteresēja slava