Stāvēdama pie Zakarija veikala, viņa nolūkojās uz tā nobružāto, izsmējīgo izkārtni un tad paraudzījās uz logu, cenzdamās saskatīt kaut ko cauri mazajām spraugām violetajos samta aizkaros. Iekšpusē viss bija tumšs, kas droši vien nebija nekāds pārsteigums, jo pulkstenis rādīja jau gandrīz desmit.
Pieliekusies viņa ielūkojās iekšā pa sīciņo pagrabstāva lodziņu un ar grūtībām saskatīja, ka iekšā vēl aizvien deg gaisma. Ženevjēva neredzēja neko lielu – krēslu augstās atzveltnes, skrūvsola malu, instrumentu aprises. Uzmanīgi ieklausīdamās, viņa sadzirdēja klusu vijoļmūziku, kas skanēja no gramofona. Kāds stāvs pārvietojās pa telpu un nostājās pie sola.
Ženevjēva zināja, ka viņai ir skaistas kājas: slaidi ikri un izteiksmīgas potītes ar smalkiem kauliem. Viņas pēdas bija mazas, to pacēlums izcils (daudzi viņai bija teikuši, ka ar tādu pēdas pacēlumu viņai vajadzējis kļūt par dejotāju), kāju pirksti glīti un pareizi izvietoti, veidojot līganu līniju no lielākā līdz mazākajam. Viņas zeķes vienmēr bija no smalka zīda, un šodiena nebija nekāds izņēmums – vīles aizmugurē bija pilnīgi taisnas. Viņai kājās vēl aizvien bija Sebastjana Jorka čūskādas kurpes, un Ženevjēva iztēlojās, kā šīs čūskas priecīgi šņāc apbrīnā par viņas gudrību, kad viņa piegāja tuvāk dzelzs restēm, kas aizsedza pagrabstāva nelielo logu. Zakarijs izvēlējās klientus gluži kā pircējs augļus, tā viņa bija dzirdējusi. Tāpēc ka viņam patika to kājas. Nu, neviens īsts pazinējs nespētu nepievērst uzmanību tādām kājām…
Kādu brīdi viņa vienkārši tur stāvēja, tā ka viņas kurpes un potītes bija labi saskatāmas caur logu. Tad viņa mazliet pastaigāja šurpu turpu. Vakars kļuva vēsāks, un Ženevjēva savilka savu lapsādas apmetni ciešāk ap kaklu, juzdamās nedroša un klusībā lūgdamās, kaut nu neviens neskatītos no kāda paslēpta kaimiņu mājas lodziņa. Viņa pastaigāja vēl mazliet, prātodama, cik ilgs laiks Zakarijam būs vajadzīgs, lai paceltu galvu.
Viņa staigāja un staigāja, klusībā pie sevis skaitīdama, ļaudama papēžiem atsisties pret režģi, kur tie radīja skaņu, ko viņam vajadzēja sadzirdēt iekšpusē. Darīja visu, lai liktu viņam palūkoties.
Ženevjēva iedomājās par to, kā Roberts pārnāk mājās pēc vakariņām un prāto, kur viņa palikusi, varbūt liekas mierā un dodas gulēt. Tad viņas domas pievērsās tēvam. Māte pēdējā vēstulē apgalvoja, ka viņš nav īsti vesels. Viņš bija izslimojis bronhītu un teju trīs nedēļas pavadījis gultā. Viņas māte pacietīgi cerēja, ka meita atbrauks ciemos, taču jau pati doma par šo kluso māju un tās nožēlojamajiem iemītniekiem lika Ženevjēvai nodrebināties. Iespējams, ka tas viss bija izdomāts, lai piedabūtu viņu aizbraukt uz mājām. Tas bija raksturīgi viņas mātei. Ja tēvs būtu nopietni slims, tad kāds piezvanītu. Varbūt mūžam uzticamais doktors Pīterss. Lēdija Tiksteda savādi uztvēra slimības un veselu lappusi savā vēstulē bija bezjēdzīgi veltījusi Ženevjēvas pašas veselībai. Šī raizēšanās viņu saniknoja – viņa dzirdēja ņaudīgo balsi, redzēja rokas, kas žņaudza viena otru. “Man nekas nekaiš,” viņa bija rakstījusi par atbildi. “Man nekad nekas nav kaitējis.” Un tad: “Pasveicini tēti. Esmu pārliecināta, ka viņš drīz atkal būs uz kājām.”
Pieskāriens viņas mugurai. Kāda karsta elpa, pavisam tuvu. Ženevjēva salēcās, uz mirkli muļķīgā kārtā iedomājusies, ka tas ir Gajs Monterejs, kurš nomērķējis uz viņu pistoli, taču, apcirtusies otrādi, viņa ieraudzīja, ka, bez šaubām, tas ir Paolo Zakarijs, kurš tur stāv ar sakrustotām rokām un uzjautrinājuma pilnu sejas izteiksmi.
– Vai esat pasākusi staigāt pa ielām?
– Atnācu šurp, lai aprunātos ar jums, Zakarija kungs.
– Veikals ir slēgts, kundze.
– Tomēr jūs iznācāt ārā.
– Es centos strādāt, – viņš sacīja. – Taču pie loga atskanēja briesmīga klandoņa un divi baisi rāpuļi nebeidza vien staigāt šurpu turpu. Saprotiet, tas izjauc koncentrēšanos.
Viņa līdzjūtīgi pamāja. – Vai tā kafejnīca ar zaļajām sienām vēl būs vaļā? Es gribētu kaut ko iedzert kopā ar jums.
Viņš tai pa pusei uzsmaidīja, un Ženevjēvai likās, ka viņa redz pavīdam vasaras raibumu pie Zakarija kakla pamatnes, pat cauri tumsai. – Vai jūs cenšaties mani pavedināt, Šelbijas Kingas kundze?
Viņa saviebās. – Es pārdomāju mūsu pēdējo sarunu. Gribu pavēstīt jums patieso iemeslu, kāpēc kurpes man ir tik svarīgas.
9
Bija tūkstoš deviņi simti trīspadsmitā gada pavasaris. Titulētā Ženevjēva Semjuela deviņu gadu vecumā pavadīja dienu Londonā kopā ar savu māti. Pašlaik viņas atradās Harrods veikalā, kur māte pēdējo reizi pielaikoja tērpu savai gaidāmajai dzimšanas dienas ballītei.
– Ko teiksi, dārgā? – lēdija Tiksteda iznāca šaipus aizkaram un nostājās pie spoguļa kuplā kleitā no akvamarīna un zelta krāsas šifona ar spīdumiņiem.
– Tā ir skaista.
– Un šīs? – Viņa pacēla kleitu, atklājot smalkas atlasa deju kurpītes tādā pašā akvamarīna tonī.
– Fantastiskas!
– Pastaigājiet, lai varu apskatīt, – noteica bargā pārdevēja. Taču Ženevjēvas māte izdomāja ko labāku un sāka dejot valsi pārģērbšanās kabīnē, griezdamās un virpuļodama tā, ka spīguļojošais šifons mirdzēja un laistījās, liekot Ženevjēvai iedomāties par kustīgu ūdeni. Reizi pa reizei viņa pamanīja burvīgās atlasa kurpītes, taču lielākoties kleita tās nosedza.
– Žēl gan, ka tētis ir tik slikts dejotājs, – Ženevjēva noteica vēlāk, kad viņas gāja cauri bērnu nodaļai.
– Ženevjēva!
– Piedod. Es tikai…
Taču lēdija Tiksteda jau bija aizgājusi tālāk. – Tā, mīļā, – viņa sacīja. – Tu šorīt biji tik pacietīga, ka esi pelnījusi kaut ko sev. Kā būtu ar šīm?
Viņa paņēma rokās Mary Jane kurpju pāri no tuvējās vitrīnas. Tās bija no melnas lakādas un tik spožas kā spoguļi.
– Tās ir brīnišķīgas!
Kājas mērīšanā slēpās kas ļoti īpašs – pieaudzis cilvēks pieliecās un patiešām nometās ceļos tavā priekšā. Saliekamais lineāls vēsi pieskārās Ženevjēvas pēdām, un viņai sagribējās saliekt pirkstus. Taču tas bija patīkams vēsums. Dāma ar sirmajiem matiem pavēstīja, ka viņas pēda esot izaugusi par veselu izmēru. Ne tikai par pusi izmēra, bet par veselu izmēru.
– Pastaigā, lai varu apskatīt. – Pārdevēja notupās uz papēžiem. – Palūkojies, kāda ir sajūta.
Kurpes bija jaunas un neievalkātas. Tās mazliet spieda, taču tā bija patīkama spiešana. Ženevjēva nopētīja savas pēdas, grozīdama tās uz vienu un otru pusi. Tās izskatījās gandrīz vai pēc pieauguša cilvēka kājām. Viņa uzlūkoja sevi spogulī un nodomāja, ka ir gandrīz vai pieaugusi. Kādu dienu viņa būs tāda pati kā māte un dejos plīvojošā šifona kleitā. Viņa būs tikpat skaista kā māte, tikai laimīgāka.
– Ko tu teiksi, mammīt? – Un viņa ātri apgriezās riņķī, lai redzētu lēdijas Tikstedas seju. Taču māte neskatījās uz viņu. Viņa sarunājās ar kādu vīrieti.
– Mammīt! – Ženevjēva uzsauca vēlreiz, šoreiz jau skaļāk.
– Ak,