Mērija Keita nosprauslojās un viegli pavīpsnāja.
– Vai kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes jums ir nācies braukt cauri tunelim? – Elena pajautāja.
Mērija Keita paraustīja plecus.
– Ir gan. Patiesībā man nekas nekaitēja. Noteikti esmu tikusi tam pāri.
Elena viņu nopētīja.
– Ko tad jūs īsti cerat gūt no šī seansa, Mērija Keita?
Mērija Keita vēlreiz nopūtās, nicinoši palūkojās visapkārt, it kā atrastos lētā viesnīcas numurā, paliecās uz priekšu, paņēma šokolādes konfekti, pārdomāja un iemeta to atpakaļ traukā.
Beidzot viņa ierunājās:
– Patiesībā man šķiet, ka man patiešām vajadzēs izmantot jūsu tualeti.
Viņu atkal ieraugot, mani pārņēma atvieglojums.
Nezinu, ko viņa domā par mani, taču man viņa savā ziņā patīk. Proti, viņas eksistence, pats par sevi saprotams, man uzdzen riebumu, tomēr viņa man šķiet savādi neatvairāma, Tas ir kaut kas līdzīgs perversam mīlas uzplūdam. Gluži kā tad, kad gadās iepazīties ar kādu vīrieti, kurš šķiet pretīgs, tomēr tik un tā gribas ar viņu pārgulēt, un, kad tas notiek, viss ir lieliski, tomēr vēlāk kļūst nelabi no nožēlas. Piemēram, kā toreiz ar to pērtiķim līdzīgo vīrieti, ar kuru es pirms gada iepazinos kādā klientu Ziemassvētku ballītē. Viņš bija pārāk sasmaržojies, un viņam bija vairāk rotu nekā man. Seksam nebija ne vainas, toties pēc tam es kā izvarota berzos dušā un šņukstēju pēc Patrika. Laikam gan tieši tāpat gribas sevi ienīst arī tad, kad esi saēdies kaut ko nelāgu, taukainu un nekur nederīgu.
Elena noteikti neēd neko tādu. Droši vien pārtiek vienīgi no sojas biezpiena un lēcām. Interesanti, vai Patrika paradums mieloties ar picām viņai jau ir izraisījis mīlestības pilnas šausmas?
Es jau negribu ar viņu pārgulēt. Es tikai vēlos par viņu zināt visu. Es gribu viņu novērot visās situācijās, kādas vien var iedomāties. Es gribu iekļūt viņas galvā un ķermenī. Es gribu kļūt par viņu, tikai uz vienu dienu.
Es neesmu izjutusi neko tādu ne pret vienu no meitenēm, ar kurām Patriks ir saticies.
Runājot par Elenu…
Man kļūst labi, ja varu saukt viņu vārdā.
Mūsu pēdējā seansa laikā es to darīju bieži. "Paldies, Elena." – "Līdz nākamajai nedēļai, Elena." Ikreiz, kad izrunāju viņas vārdu, man ir tāda sajūta, it kā es iecirstu pļauku Patrika pašapmierinātajā sejā.
Nedomā, ka esi ticis tālāk, puisi. Sācis jaunu dzīvi, kam nav nekāda sakara ar mani. Es vēl aizvien esmu tepat. Es nevērīgi izrunāju viņas vārdu. Esmu bijusi viņas mājā. Esmu izmantojusi viņas tualeti. Es zinu, kādu dezodorantu un tamponus viņa lieto. Viņa nav nekas īpašs.
Bet varbūt tomēr ir. Iespējams, viņa pat ir tev par labu, draudziņ. Varbūt viņa ir pārāka par tevi. Pārāka par mums. Runājot par Elenu, rodas sajūta, ka viņa ir caurcaurēm vienāda kā iekšēji, tā ārēji. Vismaz rodas iespaids, ka viņā nav nekā slēpjama vai mākslota un viņai nevajag pārdomāt katru vārdu, kas nāk no viņas mutes, lai pārliecinātos, ka tas rada vēlamo iespaidu.
Protams, viņa noteikti kaut ko pārdomā. To dara visi. Viņa rīkojas aši un vienkārši, rūpīgi atsakoties no visa, kas varētu kādu nejauši aizvainot.
Toties mans prāts ir kā cauruļu, piltuvju un sietu labirints, kas pārveido visas manas domas par kādu pieņemamu sakāmo, atkarībā no situācijas un attiecīgā cilvēka, un no tā, ko cenšos pierādīt attiecīgajā mirklī.
Viņai nekas nav jāpierāda. Viņa patiešām tic visām tām prāta spēka muļķībām. Tā ir viņas kaislība. Gandrīz vai reliģija.
Pirmajā mirklī viņa šķiet nedaudz svētulīga, tomēr es domāju, ka patiesībā viņa ir ļoti labs cilvēks – šī vārda vecmodīgajā nozīmē. Viņa visiem vēl vienīgi labu. Toties mēs ar jums esam tādas kā nepilnīgas. Mēs taču nevēlam visiem labu, vai ne?
Līdzās viņai es jūtos tik neīsta, un ne jau tikai pašsaprotamu iemeslu dēļ. Ja es atnāktu pie viņas tāda, kāda esmu, tā atšķirība starp mums vēl aizvien būtu sajūtama.
Es saprotu, kāpēc tu domā, ka varētu viņu mīlēt, Patrik. Patiešām saprotu. Arī es viņu drusciņ mīlu.
Gluži vienkārši mūsu pirmajā kopīgajā Ziemassvētku vakarā mēs aizmigām, gulēdami uz muguras kā divi cilvēki, kuri cepinās saulē; mēs bijām sadevušies rokās, mūsu mutē bija aveņu garša no tā brīnišķīgā liķiera, ko mums iedeva Smirdijs, un pie griestiem virs mums virpuļoja ventilators, un šķita, ka istaba šūpojas, pavisam viegli, un es atceros, ka nodomāju – mēs esam kā divi bērni uz plosta, kas peld lejup pa burvju upi.
Tā nakts notika. Man nerūp ne Elenas maigums, ne viņas šķīstā sirds, jo tā nakts notika. Ar mums.
Tad, kad viņa vēl nemaz neeksistēja.
Vai atceries, kā mēs abi iemīlējāmies Kameronā Diazā?
Lūk, kā tam būtu vajadzējis notikt ar Elenu. Mums būtu vajadzējis ar viņu iepazīties kādās vakariņu viesībās, un mājupceļā mēs būtu varējuši pārspriest, cik viņa bijusi brīnišķīga un cik interesanta un neparasta ir visa tā hipnozes padarīšana, un, pārrodoties mājās, mēs par viņu jau būtu pavisam aizmirsuši.
Viņa ir ārkārtīgi jauka, bet viņa ir kā Kamerona Diaza, Patrik. Viņai nav jākļūst par reālu cilvēku mūsu dzīvē. Viņai nav nekāda sakara ar mums.
Elena un Patriks bija ceļā pie viņas mātes. Patriks sēdēja pie stūres. Viņš bija no tiem vīriešiem, kuri automātiski pieņem, ka vadīt automašīnu ir viņa pienākums, un Elena, būdama nervoza vadītāja, nemaz neiebilda. (Viņa atcerējās, cik rūpīgi un korekti Džons vienmēr bija dalījis ar viņu auto vadīšanas pienākumus. "Tava kārta," viņš bija sacījis, pasviezdams viņai atslēgas, un tad sācis nopūsties, sprauslot un nemitīgi kritizēt viņas braukšanas prasmi.)
– Tātad tava māte pēc tēva vairs nesatikās ne ar vienu citu, – Patriks atsāka. – Ārprāts. Tā satiksmes plūsma ir nevadāma. – Viņš strauji nospieda bremzi, un automašīna salēcās. – Piedod.
Varēja skaidri manīt, ka viņš jūtas nervozs.
Cik žēl, ka Elena nevarēja viņu nomierināt, pasakot apmēram kaut ko tādu kā "ai, mana māte par tevi būs sajūsmā!" .
Viņa zināja, ka māte par Patriku droši vien nemaz nebūs sajūsmā. No visiem Elenas iepriekšējiem draugiem viņai vislabāk bija paticis Džons ar savām asprātīgajām, indīgajām piezīmēm. Protams, kā gan citādi. Tieši Džons bija nodarījis vislielāko postu Elenas pašcieņai. Tas, kuru viņa bija mīlējusi, bet kurš patiesībā nemīlēja viņu.
Žēl, ka viņas māte nebija tāda kā tās maigās, nedaudz tuklās, pļāpīgās māmuļas, kurām pat īsti nav skaidrs, kas notiek politikā, biznesā un visur citur ārpus mājas sienām. Žēl, ka viņai nebija sirma un briļļaina tēva, kurš varētu sirsnīgi paspiest Patrikam roku un uzdot viņam vīrišķīgus jautājumus par mērniecību, kamēr maigā māmuļa rosītos viņiem apkārt, pūlēdamās pierunāt "puišus" paņemt vēl vienu siera kūkas gabaliņu.
Viņa zināja, ka viss būs pavisam citādi.
– Gadu gaitā mammai ir bijušas ilgstošas attiecības ar dažiem vīriešiem, – viņa paskaidroja Patrikam. – Bet nu jau kādu laiku vairs ne.
– Un tavs tēvs vienkārši