– Zini, viņš ir kolosāls, – viņa sacīja Patrikam, kad abi jau bija apsēdušies pie ēdamistabas galda. Viņa bija atnesusi šķīvi ar saldskābo maizi, dažādas mērcītes un lielas, zaļas olīvas. Pa ēdamistabas durvīm varēja redzēt Džeka pakausi. Viņš joprojām skatījās savu filmu. Elena atsāka runāt nedaudz klusāk, kaut gan bija skaidrs, ka Džeks neko nedzird.
– Gadās arī tādi brīži, – Patriks atteica. Tad noklepojās un uzsmaidīja viņai. – Kopš viņa mātes nāves tu esi pirmā sieviete, ar kuru es viņu esmu iepazīstinājis.
– Jūtos pagodināta. Pagaidi, vai tad tu viņu neiepazīstināji ar Saskiju? Tu taču teici, ka jūs pāris gadus nodzīvojāt kopā. Tātad viņa noteikti ir dzīvojusi arī kopā ar Džeku.
Par to viņa pirmīt nemaz nebija iedomājusies. Arī Saskija bija pazinusi Patrika mazo dēlēnu.
Patrika nāsis noraustījās, it kā viņš būtu sajutis nepatīkamu smaku. Viņš izspļāva saujā olīvas kauliņu.
– Tas neskaitās.
Elena kļuva nemierīga. Viņš taču nedrīkstēja vienkārši izlikties, ka Saskija nekad nav eksistējusi. Sākumā viņš šo sievieti taču noteikti bija mīlējis. Un Elena nebija pirmā sieviete, ar kuru viņš iepazīstināja savu dēlu. Šāds apgalvojums nebija pareizs. Viņai tas nepatika.
– Cik gadu Džekam bija tolaik, kad Saskija dzīvoja kopā ar jums?
– Manuprāt, viņš bija diezgan mazs.
– Un vai viņi… sapratās? Vai viņš bija bēdīgs, kad viņa aizgāja?
– Džeks viņu nemaz neatceras, – Patriks noraidoši attrauca, un tā noteikti nebija atbilde uz viņas jautājumu. Patrika skatiens kļuva izklaidīgs, un viņš pēkšņi uzsauca: – Džek!
Novāc kājas no galda!
Kā viņš no savas vietas varēja redzēt, ka Džeks bija salicis kājas uz galda? Vai arī viņš to bija pamanījis jau agrāk, tikai nepapūlējās aizrādīt?
– Es atvainojos. – Patriks piecēlās un iegāja otrā istabā.
Atgriezies viņš tūlīt bija gatavs ķerties pie jauna sarunu temata.
– Nu, kā tad tev šodien gāja? Tu teici, ka tev bija pāris klientu; vai tavi… ē… seansi izdevās kā nākas?
Ja Elena būtu pazinusi Patriku labāk, viņa būtu iebildusi: es vēl neesmu beigusi runāt par Saskiju un Džeku, taču viņai allaž bija grūti apvaldīt savu, iespējams, nepiedienīgo interesi par viņa bijušo draudzeni. Galu galā viņš, šķiet, par viņas bijušajiem partneriem nevēlējās zināt neko.
Tā nu Elena viņam pastāstīja par savu seansu ar Roziju, un par to, kā bija atklājusi, ka patiesībā viņa nemaz nevēlas izbeigt smēķēt, jo nemaz īsti negrib precēties. Protams, Elena uzmanījās, lai nenosauktu nevienu vārdu un neminētu faktu, ka par šo kāzu atcelšanu droši vien rakstītu Sidnejas avīžu sabiedrības hroniku lappusēs. Viņai šķita, ka tas ir interesants sarunu temats, kas ļauj viņai sevi parādīt no labās puses.
Patriks uzmanīgi klausījās un tad samiedza acis, it kā raudzītos pretī saulei. Šādi viņš izskatījās vecāks. Viņa acu ārējos kaktiņos bija dziļas grumbiņas. Droši vien tāpēc, ka viņš, būdams mērnieks, bieži strādāja brīvā dabā.
Viņš noprasīja:
– Tātad viņa atcels kāzas? Tevis dēļ?
– Nu, es īsti nezinu, ko tieši viņa tagad darīs. Tas ir viņas ziņā. Es laikam tikai palīdzēju viņai saprast, kā viņa patiesībā jūtas.
– Bet iedomājies, kā jutīsies tas nabaga puisis. Vai tu esi pārliecināta, ka viņa nav gluži vienkārši nobijusies? Vai varbūt viņa meklē kādu ieganstu, lai nevajadzētu atteikties no smēķēšanas?
Elenu pārņēma aizkaitinājums. Viņa bija cerējusi sagaidīt apbrīnu un pat bijību par hipnoterapijas iespējām. Viņa pakasīja plaukstas locītavu. (Aizkaitinājums allaž izpaudās kā nieze labajā plaukstas locītavā, tieši tur, kur bērnībā viņai bija uzmeties dermatīts.)
– Es saviem klientiem nelieku neko darīt, – viņa sacīja. – Es viņiem palīdzu apiet kritikas faktoru un bez traucēkļiem piekļūt savai zemapziņai. Mana kliente piedzīvoja to, ko sauc par mazo satori. Dzenbudismā tā dēvē apgaismību.
Elena atsauca atmiņā Rozijas seansa noslēgumu. Pēc tam, kad Rozija bija nonākusi pie atklājuma par savām kāzām, Elena viņai paziņoja:
– Iznākot no transa, jūs būsiet mierīga un savaldīga un spēsiet izlemt, ko vēlaties darīt turpmāk.
Iznākusi no transa, Rozija bija samirkšķinājusi acis un tūlīt pacēlusi roku, lai paskatītos uz savu saderināšanās gredzenu. Novilkusi to no pirksta, viņa bija saņēmusi gredzenu pirkstu galos un ziņkāri nopētījusi kā savādu, nepatīkamu laboratorijas paraugu. Tad viņa bija uzsmaidījusi Elenai un pateikusi:
– Vai zināt ko? Šis gredzens man nemaz nepatīk.
– Piedod. Es negribēju tevi kritizēt, – Patriks sacīja. – Es laikam pārāk identificējos ar to vīrieti.
– Būs jau labi, – Elena atteica. Pirmo reizi starp viņiem bija pavīdējis viegls aizkaitinājums. Tam bija jānotiek, viņa sev sacīja. Nevajag uztraukties.
– Es reiz noskatījos vienu tādu izrādi, – viņš turpināja. – Tu jau zini, tādu, kur no skatītāju zāles tiek izsaukti cilvēki, lai viņus nohipnotizētu. Esmu spiests atzīt, un ceru, ka tas tevi neaizvainos: tie hipnotizētāji uz skatuves ļoti atšķiras no īstiem hipnoterapeitiem, tādiem kā tu, bet man tas viss ļoti nepatika.
Viņš izskatījās tik vainīgs, ka Elena pasmaidīja.
– Tas nekas, – viņa sacīja. – Viņi dara kaut ko pavisam citu.
– Man ļoti nepatika viņu muļķīgās sejas. – Patriks demonstratīvi atšļuka krēslā un ļāva zodam noslīgt uz krūtīm. Tad viņš no jauna izslējās un iemalkoja vīnu. – Viņi izskatījās tik nožēlojami. Radās iespaids, ka hipnotizētājs šos cilvēkus bija sazāļojis un varēja piespiest viņus darīt visu, ko vien pats vēlējās.
– Patiesībā nevarēja vis. Viņi joprojām valdīja pār sevi. Viņš tikai palīdzēja šiem cilvēkiem ļaut sev vaļu, – Elena iebilda.
– Man patīk pašam visu kontrolēt, – Patriks nerimās. – Tieši tāpēc es nekad nemēdzu daudz dzert un nekad neesmu lietojis narkotikas. Vienkārši izsakoties, es gribu visu laiku pats atrasties pie stūres. – Viņš uz brīdi apklusa, saņēma pirkstu galos vēl vienu olīvu un tad uzmanīgi nolika to uz šķīvja sev priekšā. Patrika skatiens ne mirkli neatrāvās no olīvas. – Tieši tas visā šajā padarīšanā ar Saskiju man riebjas visvairāk. Viņa visu kontrolē. Viņa ietekmē manu dzīvi, man nav nekādas teikšanas, un es tur neko nevaru darīt. Tāpēc, lūdzu, piedod, ja es viņas dēļ dažreiz izturos drusku ērmīgi. Saproti, kad mēs par viņu runājam, rodas sajūta, ka viņa atrodas vienā telpā ar mums.
Patriks raudzījās uz Elenu tikpat lūdzoši un izmisīgi kā tie daudzie klienti, kuri nāca pie viņas, lai rastu kādu risinājumu, vienlaikus nemaz necerēdami, ka viņa spēs kaut ko piedāvāt, un Elena pēkšņi sajuta sīku līdzjūtības dūrienu. Pirmajā vakarā, runādams par savu vajātāju, viņš bija tikai izlicies bravūrīgs. Protams, tas viss bija atstājis nelāgas pēdas; viņš bija vajāšanas