Viņš paliecās uz priekšu. Elena darīja tāpat. Labi. Viņš tūlīt kaut ko atklās. Viņu attiecības nonāks jaunā, dziļākā, garīgākā, pilnīgākā līmenī.
– Vai gribi uz dažām minūtēm uziet augšstāvā? – Patriks jautāja.
– Es domāju, ka viņš man tūlīt pateiks kaut ko dziļu un nozīmīgu, bet izrādījās, ka viņš grib tikai uz ātru roku nokniebties. Un viņa dēls bija turpat. Lai nu kas, bet sekss man tobrīd nebija ne prātā!
– Toties viņiem tas vienmēr ir prātā, – pamācīja Elenas draudzene Medlina.
Viņas sarunājās pa telefonu. Elena savā kabinetā kārtoja dokumentus, un, spriežot pēc šņākoņas un grabēšanas, Medlina gatavoja maltīti, droši vien kaut ko izsmalcinātu un bioloģiski tīru. Ap viņas grūtnieces vidukli droši vien bija apsiets puķains priekšauts. Medlina starodama gaidīja savu otro bērnu. Divdesmit gadu vecumā viņas ar Elenu bija mitinājušās vienā dzīvoklī. Tolaik, iedomājoties vien par puķainu priekšautu, Medlina būtu vai plīsusi no smiekliem.
Elenai bija gribējies piezvanīt Džūlijai, taču viņa bija secinājusi, ka tagad, kad viņas attiecības ar Patriku aizvien vairāk nostiprinājās, Džūlijas interese par Patriku bija gandrīz nemanāmi mazinājuies. Arī pirms Džūlijas laulības šķiršanas viņa allaž bija tā draudzene, kurai drīzāk varēja piezvanīt grūtos brīžos, nevis tad, kad viss noritēja labi. Tagad, kad Patriks oficiāli bija kļuvis par Elenas draugu, ikreiz, kad Elena par viņu ierunājās, Džūlijas balsī jautās gandrīz netverams nicinājums. Protams, ja vien netika runāts par viņa jukušo draudzeni Saskiju; par to Džūlijai ļoti patika klausīties. Nevarēja sacīt, ka viņa negribētu, lai Elena ir laimīga; gluži vienkārši viņa uzskatīja, ka par laimi nav vērts pat runāt.
Toties Medlina bija tā draudzene, kura no visas sirds uztraucās, toties grūtos brīžos kļuva bezcerīgi bezpalīdzīga. Izdzirdusi otra balsī kaut vai tikai ietrīcamies emocijas, viņa krita panikā un steigšus sāka runāt par kaut ko citu.
– Tā nav taisnība. Tas ir banāls priekšstats, – Elena iebilda Medlinai. – Es esmu satikusies ar vīriešiem, kuri vispār nedomā par seksu. Turklāt es nupat aptvēru, ka man jābeidz domāt par viņu kā par vīrieti un jāuztver viņš kā indivīds, kā vēl viena cilvēciska būtne.
– Tas vien, ka viņam gribējās seksu, vēl nenozīmē, ka viņš nav cilvēks.
Šķiet, Medlina nebija sapratusi, par ko viņa runā.
– Jā, bet tad, kad mājā bija arī viņa dēls?
– Nu, ja tu grasies dzīvot ar viņu kopā, pastāv iespēja, ka tev nāksies ar to samierināties.
– Vai tad vecāki negaida, kamēr bērni būs iemiguši?
– Vai visam šim stāstam nebija kaut kāds sakars ar viņa sejas izteiksmi?
– Jā, tieši tā. Kad es noraidīju viņa burvīgo piedāvājumu, viņa sejā pazibēja izteiksme, un es domāju, ka tas varētu būt aizvainojums.
– Kā tev šķiet, ko tas nozīmē?
– Nu, tā izteiksme pazibēja tikai uz mirkli. Manuprāt, tie ļaudis, kuri specializējas melu pamanīšanā, to sauc par mikroizteiksmi. Pēc tam viss atkal bija labi. Vakariņas bija brīnišķīgas, vēlāk mēs spēlējām "Monopolu" kopā ar viņa mazo zēnu, un tas bija jautri. Tomēr es nespēju beigt domāt par to viņa savilkto seju, par to mikroizteiksmi, un es prātoju: vai tā ir zīme? Vai es kādu dienu to atcerēšos un sacīšu sev: tas bija mirklis, kurā man vajadzēja bēgt? Jo mikroizteiksmes atklāj cilvēka patieso būtību!
– Elena, es vēl nekad neesmu dzirdējusi kaut ko tik muļķīgu. Tas nabaga vīrietis ir tevī tik ļoti iemīlējies, ka grib ar tevi gulēt katru dienas mirkli, un, kad tu viņu atraidi, viņš uz sekundes simtdaļu izrāda vilšanos…
– Zinu, zinu, esmu briesmīga. Es visu pārmērīgi analizēju. Esmu histēriska. Man tikai gribas, lai šoreiz viss izdotos, Medlina. Es patiešām gribu, lai šoreiz viss izdotos.
– Pats par sevi saprotams, – Medlina strupi noteica.
Tātad viss ir nopietni. Hipnotizētāja ir iepazinusies ar Džeku. Ciktāl man zināms, kopš manis tā ir pirmā sieviete, ar kuru viņš ir iepazīstinājis Džeku.
Interesanti, ko Džeks par viņu nodomāja.
Viņa neizskatās pēc tādas, kam patiktu bērni. Pārāk garīga un viegla. Bērniem patīk vienkārši, īsti cilvēki, kuri noliekas uz grīdas, lai ar viņiem paspēlētos. Nespēju iztēloties, ka sieviete, kura stāsta "jūsu ķermeni piepilda gaisma", varētu sēdēt smilšukastē.
Laikam gan Džeks nu jau ir pārāk liels, lai spēlētos smiltīs, lai gan smilšukaste vēl aizvien atrodas viņu pagalmā. Dažreiz, kad Patriks ir darbā, bet Džeks – skolā, es aizeju uz māju un pagalmā aiz tās ieturu pusdienas. Apsēžos uz soliņa, ko mēs nopirkām vietnē eBay. Savuaik es tur no rītiem dzēru tēju. Tad es atceros, ka reiz te bija manas mājas, šis bija mans pagalms un šī bija mana dzīve.
Vienmēr esmu viņam teikusi, ka pagalma puses vārtiņiem ir vajadzīga piekaramā atslēga.
Savulaik es sēdēju tajā smilšu kastē kopā ar Džeku, un mēs stundām ilgi rotaļājāmies ar viņa mašīnītēm, kas bija darinātas no sērkociņu kastītēm. Viņa tētis prata atdarināt skaņas labāk nekā es, toties es biju pacietīgāka. Patriks pats vairāk līdzinājās bērnam. Viņš bija izbūvējis smiltīs satriecošu sacīkšu trasi ar tuneļiem, kas šķērsoja ezerus, un tad ļoti apvainojās, kad Džeks pēkšņi nolēma piecelties un to visu samīdīt. Es iebildu: "Patrik, viņam ir divi gadi."
Kad Džeks pie hipnotizētājas mājas izkāpa no automašīnas, viņš izskatījās tik garš un izstīdzējis. Es sēdēju automašīnā otrā ielas pusē. Biju tur palikusi pēc vizītes pie viņas. Man bija radušās aizdomas, ka Patriks varētu ierasties vakariņās. Kad viņa bija uzvedusi mani augšstāvā, es sajutu ķiploku un vīna smaržu, kas līdzinājās marinādei. Nebiju gaidījusi, ka ieradīsies arī Džeks. Tas mani satrieca. Pēkšņs neaprakstāmu sāpju blieziens kā bērnībā, kad aukstā rītā pa degunu trāpa basketbola bumba un tas ir tik NETICAMI sāpīgi, bet visi draugi smejas, un tik ļoti gribas mammu.
Diez vai Džeks bija ļoti priecīgs par šo tikšanos ar hipnotizētāju. Viņš neizskatījās pārāk laimīgs. Viņa pleci bija pavisam nošļukuši. Šķiet, redzēju, kā viņš izšņauc degunu. Cerams, viņš nebija saaukstējies. Saaukstēšanās nenāk par labu cilvēkiem, kuriem ir tāda slēpta kaite kā astma.
Reiz, kad Džekam tikai nesen bija palikuši trīs gadi, un Patriks bija aizbraucis komandējumā, zēnam nakts vidū uznāca astmas lēkme, un man vajadzēja viņu vest uz ātrās palīdzības nodaļu. Vēl aizvien atceros, cik šausmīgi bija noskatīties, kā iekrīt viņa mazās krūtiņas, kad viņš pūlējās ievilkt plaušās gaisu. Viņa skaistās, zaļās acis urbās man sejā, lūdzot palīdzību, un pēc tam es sēdēju, turēdama viņu klēpī, lai viņš nenorautu to muļķīgo, mazo plastmasas masku, kamēr viņam tika dots ventolīns. Visi ārsti un māsiņas domāja, ka esmu viņa māte. "Kā tad mamma turas? Vai mammai vajag tasi tējas?"
Būtu bijis muļķīgi iejaukties un pateikt, ka esmu tikai viņa pamāte. "Vai pamātei vajag tasi tējas?"
Džeks sauca mani par Sasu, jo tā darīja arī Patriks. Ik vakaru, kad iegāju pie viņa novēlēt labu nakti, viņš izņēma no mutes knupīti (mēs atradinājām viņu no knupīša tikai tad, kad viņam jau bija gandrīz četri gadi; tas bija ļoti nelāgi, mēs pret viņu izturējāmies