Patriks vēlreiz noklepojās.
– Es ļoti labprāt gribētu alu, paldies, ē…
– Elena, tu vēl neesi mūs pienācīgi iepazīstinājusi. Nabaga cilvēks droši vien domā, ka ir iekūlies kaut kādā padzīvojušu sieviešu harēmā.
– Jūs vēl neesat pārstājušas runāt, – Elena atteica un uzlika plaukstu uz Patrika rokas. – Patrik, tā ir mana māte Ena.
– Vai mēs esam līdzīgas? – Pasniegdama Patrikam alus glāzi, Ena uzlūkoja viņu un samirkšķināja acis.
– Es… īsti nezinu. – Patriks cieši satvēra glāzi.
– Un manas krustmātes Mela un Pipa, – Elena turpināja, neklausīdamās mātē. – Vai arī šovakar tu esi Filipa? Viņa mēdz izvēlēties te vienu, te otru vārdu.
– Atkarībā no tā, vai esmu tieva vai resna, – Filipa paskaidroja, starojoši uzsmaidīja Patrikam un norādīja uz savu tuklo augumu. – Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, kas es šobrīd esmu, vai ne?
Patrika sejā pazibēja neviltota panika.
– Filipa! – Elena norāja.
– Ahā! Tātad es neesmu pietiekami tieva, lai būtu Pipa! Noteikti vajadzēs aiziet pie tevis uz vēl kādu hipnoterapijas seansu, Elena. – Filipa pagriezās pret Patriku, izskatīdamās nāvīgi nopietna. – Man ir ārkārtīgi mokoša atkarība no ogļhidrātiem.
– Tas ir… – Patriks iesāka. Varēja skaidri manīt, ka viņam nav ne jausmas, kā pabeigt šo teikumu. Viņš sāka dzert alu tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība.
– Esmu centusies pierunāt Elenu, lai viņa ar hipnozes palīdzību atbrīvo mani no šīs atkarības.
– Viņa visu seansa laiku ķiķina, – Elena nopūtās, kamēr māte pasniedza viņai glāzi baltvīna, nemaz neapvaicādamās, ko viņa vēlas; viņa būtu labāk gribējusi sulu.
– Nāciet un saprātīgi parunājieties ar mani, Patrik, – Melānija sacīja, papliķēdama pa krēslu sev līdzās. – Elena teica, ka jūs esot mērnieks, vai tā ir? Manam vectēvam piederēja brīnišķīga vecu karšu kolekcija, ko viņš atstāja man. Šķiet, vecākā no tām ir datēta ar aptuveni 1820. gadu.
Patriks atņēma alus glāzi no lūpām un sāka runāt savā ierastajā balsī.
– Patiešām?
Mela apsēdināja Patriku sev līdzās un pabīdīja uz viņa pusi šķīvi ar maizi un laša mērci. Elena redzēja, ka Patrika pleci atslābst. Mela sāka mierīgi tērzēt, pamazām aizvadīdama Patriku līdz stabilai, uz faktiem balstītai, vīrišķīgai sarunai, kuras laikā viņš varēja justies droši. Elena allaž bija uzskatījusi, ka Melai būtu vajadzējis kļūt par kāda diplomāta sievu, jo viņa prata laipni un lietpratīgi runāt par jebkuru tematu.
(Kaut gan pašai Melai šāda piezīme būtu likusies ļoti diskriminējoša. "Es pati labāk gribētu būt diplomāte, liels paldies," viņa būtu atteikusi.)
– Iesim palīgā tavai mātei. – Filipa satvēra Elenu aiz rokas. – Tu nu gan esi laipna, Pipa, – Ena atteica, joprojām nenolaizdama violeto acu skatienu no Patrika.
– Ai, mīļā, viņš ir burvīgs! – Filipa iesaucās, tiklīdz viņas bija ienākušas Enas nevainojami spodrajā virtuvē. – Varu saderēt, ka viņš ir no tiem spēcīgajiem klusētājiem, vai ne? Var viegli iztēloties, kā viņš stāv kalna galā ar visiem saviem mērnieka instrumentiem un ar samiegtām acīm raugās saulē.
– Nē, – Elena iebilda, lai gan arī pati mēdza iztēloties Patriku tieši tā. – Viņš nepavisam nav tāds. Ja rodas iespēja, viņš kļūst ļoti runīgs. Un lielākoties noņemas ar mājokļu mērniecību.
– Ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt, – Filipa ilgpilni noteica. – Man tik ļoti patika iemīlēties. Es vienmēr kļuvu tik tieva.
– Es atceros, kā tu sēdēji virtuvē un sacīji "ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt" Džūlijai un man, kad mums vēl bija tikai septiņpadsmit gadu, – Elena sacīja. Tad viņa uz īsu brīdi apklusa. – Un tas nozīmē, ka tolaik tu nevarēji būt vecāka par mani šobrīd!
– Runājot par Džūliju, – ieteicās Elenas māte, kura allaž iztika bez citu palīdzības un patlaban uz milzīgiem, četrstūrainiem šķīvjiem pabeidza kārtot smalki veidotus ēdienus. Elena zināja, ka tie noteikti garšos dievišķīgi, taču Patriks pa ceļam uz mājām neapšaubāmi ieminēsies par picu, bet Filipa pasniegsies pēc maizes groziņa. – Sestdien es jogas nodarbībās satiku Džūlijas māti. Viņa teica, ka tavu jauno draugu vajājot kāda sieviete.
– Baumas nu gan izplatās ātri, – Elena noteica. Dažreiz viņai radās sajūta, ka viņa tā arī nav tikusi ārā no agrāko gadu mazās, noslēgtās privātskolas pasaulītes, kurā visas viņas draudzeņu mātes darbojās vienās un tajās pašās komitejās.
– Vajātāja! – Filipa iepleta acis. – Cik aizraujoši!
– Jā, Pipa, tas būs ļoti aizraujoši, kad mana meita tiks atrasta beigta kādā grāvī, – no pieliekamā atskanēja Enas balss.
– Vai tā ir viņa bijusī mīļākā? – Filipa nerimās, nelikdamās ne zinis par Enu. – Sieviete, kuru viņš ir atraidījis? Vai arī tikai kaut kāda nejauši uzradusies maniakāla slepkava, kura ir par viņu ieinteresējusies?
Ena iznāca no pieliekamā un nevajadzīgi skaļi nolika uz galda mērces pudeli.
– Vai šī persona ir izrādījusi noslieci uz vardarbību? – viņa noprasīja. – Vai Patriks par viņu ir ziņojis policijai?
– Tā ir tikai bijusī draudzene, kura vēl nav viņu pavisam aizmirsusi, – Elena atteica. – Par to patiešām nav jāuztraucas.
Interesanti, kā māte reaģētu, uzzinājusi, ka Saskija šovakar bija viņiem sekojusi vai ka brīdī, kad krustojumā bija izdevies no viņas atbrīvoties, Elenu bija pārņēmusi nepārprotama vilšanās.
Ena sacīja:
– Vienkārši apsoli man, ka būsi uzmanīga. Tu cilvēkos vienmēr saskati labo, Elena, tas ir ļoti burvīgi, tomēr arī naivi.
Elena mātei uzsmaidīja.
– Šo burvīgo noslieci noteikti esmu mantojusi no tēva.
Ena neatbildēja ar smaidu.
– Vismaz no manis tu to pavisam noteikti neesi dabūjusi. – Tiesa gan, – Filipa piekrita, ķiķinādama tik aizrautīgi, ka pat sāka sprauslot.
Nespēju izlemt, kur lai viņus pagaida.
Pie Patrika vai pie viņas mājas. Zināju, ka viss būs atkarīgs no tā, ko viņi šovakar iesāks ar Džeku. Šķiet, Patrika mamma gandrīz vienmēr iet pie Džeka uz mājām viņu pieskatīt, taču dažreiz Džeks iet pie viņas un droši vien pārnakšņo brīvajā istabā. Attiecībā uz Morīnu tas nav pārāk godīgi. Atceros, cik ļoti viņa nogura, kad bijām atstājuši pie viņas mazo Džeku. Viņš Morīnu izdresēja pēc sava prāta. Protams, tagad, kad viņam ir astoņi gadi, viss droši vien ir mainījies. Manuprāt, viņš vienkārši kaut ko dara pats savā nodabā – skatās televizoru vai vēl ko citu. Cerams, ka Patriks neļauj viņam pārāk ilgi sēdēt pie televizora. Cerams, ka viņš lasa. Senāk viņam ļoti patika lasīt grāmatas. Atceros, ka reiz