– Viņa ir blakus joslā, un mūs šķir pāris automašīnu, – Patriks paskaidroja. – Neuztraucies. Es tikšu no viņas vaļā.
Viņš strauji nospieda gāzes pedāli, un automašīna rāvās uz priekšu. Elena vēl paguva pagriezties, lai pamanītu, kā dzelteno gaismu nomaina sarkanā. Kad viņa no jauna atskatījās, viņi jau šķērsoja krustojumu, atstājot pie luksofora nekustīgu automašīnu rindu.
– Kādā krāsā? – viņa izmisīgi noprasīja. – Kādā krāsā ir Saskijas automašīna?
– Es tiku no viņas vaļā, – Patriks laimīgi secināja. – Skaties, mēs atkal tiekam uz priekšu.
– Lieliski, – Elena noteica un paberzēja sāpošo kaklu.
Viņi tika no manis vaļā pie luksofora, un es nekādi nespēju uzminēt, kurā virzienā viņi dosies.
Varbūt viņi grasījās satikties ar viņas draugiem. Patrikam tajā pusē nav neviena paziņas.
Redzēju, kā Elena pagriežas savā sēdeklī. Interesanti, vai viņa pūlējās mani saskatīt? Patriks droši vien zināja, ka es viņam sekoju. Es zinu, kad viņš nojauš, ka esmu aiz muguras. Viņš sāk braukt ātrāk nekā parasti, saraustīti. Dažreiz viņš man parāda nepieklājīgu žestu. Reiz, kad viņš mēģināja no manis aizbēgt, redzēju, kā policists aiztur viņu par neatļautu nogriešanos pa labi. Sajutos nelāgi, jo Patriks allaž bija lepojies, ka divdesmit gadu laikā vēl ne reizi nav ticis sodīts. Atvainošanās vietā nosūtīju viņam uz darbu pudeli vīna. Es to izraudzījos īpaši. Baltvīns Pepper White. Mēs to atklājām tovasar, kad abi kopā pēdējo reizi bijām devušies ceļojumā uz Hanteras ieleju. Nopirkām veselu kasti un vairs nespējām no šī vīna atteikties. Nesaprotu, kā viņš varēja dzert to vīnu, nemaz neiedomādamies par mani. Tovakar es gaidīju ārā pie viņa biroja un redzēju, kā viena no viņa kolēģēm aizsoļo pie savas automašīnas, nesdama manu vīna pudeli. Es to pazinu, jo biju iesaiņojusi pudeli zilā zīdpapīrā. Patriks pat nebija mēģinājis to atvērt. Vienkārši atdevis tai meitenei.
Cenšos iztēloties, kā viņš mani apraksta, runādams ar hipnotizētāju. Ar Elenu. Droši vien stāsta, ka es esmu psihopāte. Reiz viņš man tā uzkliedza. Pie vietējiem veikaliem gāju viņam aiz muguras, kad viņš pēkšņi apsviedās un nāca tieši man virsū. Apstājos un smaidīdama gaidīju, kad viņš pienāks klāt. Arī viņš smaidīja. Nodomāju, ka beidzot varēsim parunāties kā nākas. Kad Patriks pienāca tuvāk, pamanīju, ka tas bija sarkastisks, niknuma pilns smaids. Ar pirkstu iebakstījis man gandrīz vai sejā, viņš uzkliedza:
– Tu esi nenormāla psihopāte!
Vai zināt, citkārt tas varbūt pat izklausītos uzjautrinoši, taču es baidījos, ka viņš man iesitīs.
Patriks bija tā pārskaities, ka drebēja.
Patiesībā es savā ziņā pat ilgojos, kaut viņš man iesistu. Man vajadzēja, lai viņš man iesit. Ja jau viņš vairs nekad negrasījās mani apskaut, tad lai vismaz iesit. Tad mēs atkal būtu savienoti. Miesa pret miesu.
Tomēr viņš to neizdarīja. Viņš aizlika rokas aiz pakauša un sāka šūpot galvu gluži kā ar autismu slims bērns. Man gribējās viņu mierināt. Viņam taču nevajadzēja tik ļoti dusmoties. Tā taču biju tikai es. Tā joprojām esmu tikai es. Šķiet, viņš nekādi nespēj to saprast. Es ieteicos:
– Mīļais.
Patriks nolaida rokas, un es pamanīju, ka viņa acis ir sarkanas un asaru pilnas. Viņš izgrūda: – Nesauc mani tā, – un aizgāja, bet es paliku, kur bijusi, skatīdamās uz īpašajiem piedāvājumiem tā veikala skatlogā, kur mēs svētdienu vakaros vienmēr bijām pirkuši ceptas zivis ar kartupeļiem.
Tur jau ir tā nelaime. Tagad es esmu uz visiem laikiem iestrēgusi jukušas personas lomā. Viņš vienmēr uzskatīs mani par traku. Savulaik viņš domāja, ka esmu smieklīgs zvēriņš, ka man ir skaistas acis, ka esmu viena no visdāsnākajiem cilvēkiem, kādu viņam jebkad nācies sastapt. To visu viņš man savulaik teica un tā arī domāja.
Bet nu es esmu vienkārši jukusi.
Es tāda vairs nebūtu vienīgi tad, ja nozustu no viņa dzīves. Kā jau īstai bijušajai draudzenei pieklājas. Neuzkrītoši nozust pagātnē.
Un tas mani padara… traku.
Tiklīdz viņi bija iegājuši pa Elenas mātes mājas durvīm, varēja manīt, ka Patriks gatavojas uzsākt cīņu vai bēgt.
Ak, mans nabadziņš, viņa nodomāja, atcerēdamās pirmo reizi, kad bija atvedusi Džonu iepazīties ar savu māti; viņš bija nesteidzīgi lūkojies apkārt ar pievērtām acīm, tik pārliecināts par savu pārākumu. Patrika skaidrās, zaļās acis šaudījās tā, it kā viņš meklētu iespējamos bēgšanas ceļus, un viņš nemitīgi noklepojās.
Elenas mātes domas viņam bija svarīgas. Tātad arī Elena viņam bija svarīga.
Nabaga cilvēks. Skaidrs, ka viņš bija nervozs. Džons bija izņēmums; lielākajai daļai vīriešu kaut kas tāds būtu šķitis biedējošs.
Trīs ārkārtīgi elegantas, ārkārtīgi pārliecinātas sešdesmitgadīgas sievietes. Visas pirkstu galos saņēmušas vīna glāžu trauslās kājiņas, visas ērmīgi ģērbušās gandrīz pilnīgi baltās drānās, papildinot viscaur balto mātes mājokļa iekārtojumu – balti dīvāni, baltas sienas, balti aksesuāri. Visas tūlīt noslīdēja no augstajiem krēsliem, kuros bija sēdējušas, lai noskūpstītu uz abiem vaigiem Patriku, kurš bija gaidījis, ka tiks skūpstīts tikai uz viena vaiga, un visu laiku pagrieza viņām aplamo vaigu, un bija spiests neveikli saliekt ceļgalus, lai viņas varētu viņu aizsniegt.
– Kāpēc jums visām ir baltas drēbes? – Elena noprasīja. – Jūs saplūstat ar mēbelēm.
Melodiski smiekli.
– Tas bija tik neticami, kad mēs cita citu ieraudzījām! – Pipa noburbuļoja.
– Mēs izskatāmies kā tajā Betes Midleres filmā "Pirmo sievu klubs". Kaut gan mēs nekad neesam bijušas sievas. – Elena vēroja, kā mātes skatiens kavējas pie Patrika apģērba. Zili džinsi un rūtains firmas Just Jeans krekls ar uzlocītām piedurknēm, gluži kā ārpilsētas tirdzniecības pārstāvim. Džons bija nēsājis Armani, Versace un dažu citu itāliešu modes mākslinieku apģērbus, kas bija tik īpaši, ka Elena par tiem pat nekad nebija dzirdējusi.
– Paklau, Ena, Mela taču ir precējusies, – Pipa aizrādīja.
– Protams, ka ir. Es tikai nekad neuztveru viņu kā precētu sievieti. Mela, tas ir kompliments.
– Es jūtos tik glaimota, Ena.
– Kas vēl piedalījās tajā filmā? – Pipa prātoja. – Bete Midlere, Goldija Houna un vēl kāds. Kāds, kas man patika. Vai jūs to zināt, Patrik?
Patriks izskatījās iztrūcies.
– Es ne…
– Mēs beidzot sapratām, ka visas bijām izlasījušas vienu un to pašu rakstu žurnālā Vogue, – Mela iejaucās. – Par to, kādas krāsas piestāv sievietēm piecdesmit gadu vecumā.
Kaut gan būtībā mums nemaz nav tik daudz.
– Runā pati par sevi, – Ena iejaucās. Elenas māte jutās patiesi aizskarta, ja kāds viņai atgādināja par viņas īsto vecumu.
– Tu esi trīsdesmit