Ena bija saglabājusi šos sarakstus, un vēlāk, kad Elena jau bija pusaudzes gados, nodevusi tos viņai. Elenas tēvs bija svarīgāko punktu uzskaitījums viņas mātes ķeburainajā rokrakstā. Tam līdzās bija apvilkta piezīme "85 %". Visaugstākā atzīme, kas par desmit procentiem pārsniedza visas pārējās. Starp viņas tēva pozitīvajām īpašībām bija minēta aspirantūra (viņš bija ķirurgs; Ena ar viņu bija iepazinusies universitātē), labi zobi, mazas ausis (viņas mātei riebās lielas, atkārušās ausis), nevainojama āda, ģimenes slimību vēsture bez sirdskaitēm, diabēta vai elpošanas ceļu saslimšanām un prasme uzvesties sabiedrībā.
Viņa negatīvās īpašības bija redze (brilles), garīgas noslieces, māte, kura noņemas ar Taro kārtīm, nedaudz dīvaina humora izjūta un saderināšanās ar nolūku drīz apprecēties. Pēdējo gadu laikā Elena savos stāstos bija sākusi nepieminēt saderināšanos. Viņa nezināja, vai to darīja tāpēc, ka visi pamazām bija sākuši kļūt tikumīgāki – savdabīgs pieaugošs globālas svētulības līmenis –, vai arī tādēļ, ka viņas pašas draugu loks, šķiet, bija sācis kļūt konservatīvāks.
Acīmredzot viņas tēva saderināšanās nebija kļuvusi par šķērsli. Viņu pavedināt bija izrādījies pavisam vienkārši, ne tikai vienu reizi vien, bet optimāli bieži, tieši vajadzīgajās dienās pirms un pēc ovulācijas.
– Galu galā tie bija septiņdesmitie gadi, – māte bija paskaidrojusi.
Un ar to arī pietika. Darbiņš bija padarīts. Viņas tēvs pēc gada bija apprecējies un aizbraucis dzīvot uz Apvienoto Karalisti, un viņš tā arī neuzzināja par to, ka Elena vispār pastāv.
– Ja nu es gribētu uzmeklēt savu tēti? – Elena reiz bija ievaicājusies mātei toreiz, kad vēl bija izdzīvojusi savu ārkārtīgi rāmo, īslaicīgi dumpīgo pusaudzes vecumu, un viegli nodrebējusi, sajūtot mutē svešādo, gandrīz seksuālo vārdu "tētis".
– Es negrasos tevi aizkavēt. – Ena pat neatrāva skatienu no laikraksta, ko tobrīd lasīja. – Nodarīt kaut ko tādu viņa sievai būtu ļoti nežēlīgi un sāpīgi.
Protams, Elena nemūžam nebūtu apzināti darījusi neko nežēlīgu vai sāpīgu, turklāt doma par satikšanos ar šo pusmūža vīrieti piepildīja viņu ar biklumu. Viņas draudzeņu tēvi bija liela auguma, spalvaini, ar dobju balsi, dažreiz uzjautrinoši, tomēr lielākoties garlaicīgi, un kaut kādā veidā itin nemaz nesaistīti ar reālo dzīvi.
Viņas mātes draudzenēm Melānijai un Filipai nebija bērnu. Abas bija kļuvušas par Elenas krustmātēm un gandrīz visu viņas bērnības laiku dzīvojušas vienā mājā ar viņas māti. Bija gadījušies daži draugi, kuri nāca, lai aizvestu viņas izklaidēties, un dažreiz uzradās brokastu laikā (neskuvušies un piesmakuši) pie virtuves galda, tomēr lielākoties šie vīrieši bija tikai kā izklaidējoša starpspēle Elenas dzīvē; viņu īpatnējā uzvedība un āriene kalpoja par lielas jautrības avotu, kamēr viņi beidzot nozuda. (Kaut gan Mela vairāk nekā piecdesmit gadu vecumā tomēr apprecējās ar kādu biklu, neizdibināmu vīrieti, kurš, šķiet, spēja padarīt viņu laimīgu un īpaši netraucēja viņas saviesīgajai dzīvei.)
– Es jutos tā, it kā man būtu trīs mātes, – Elena mēdza stāstīt citiem, un tā bija patiesība. Trim veiksmīgām, pašpārliecinātām, neprecētām sievietēm bija vienlīdz liela teikšana viņas audzināšanā. – Bija tā, it kā es augtu lesbiešu komūnā, – viņa turpināja, taču vēlāk pārstāja to pieminēt, jo bija tikai centusies izklausīties izsmalcināta un mūsdienīga, un patiesībā viņa pat nenojauta, ko nozīmēja dzīve lesbiešu komūnā un vai kaut kas tāds vispār eksistēja. – Tātad mans tēvs būtībā bija spermas donors, tikai pats to nemaz nezināja. – Lūk, kā viņa vienmēr pabeidza savu stāstu, un parasti tas izraisīja ilgas, aizraujošas diskusijas, un cilvēki mēdza sacīt, piemēram: "Ahā! Lūk, no kurienes tev ir tā nosliece uz hipnotizēšanu – no tava garīgā tēva un vecmāmiņas, kura noņēmās ar Taro kārtīm!" (it kā viņi būtu pirmie, kuriem kaut kas tāds ienācis prātā), un daži slavēja viņas mātes rīcību, bet citi pieklājīgi vai ne tik pieklājīgi izrādīja nosodījumu.
Nosodījums viņai nemaz nerūpēja. Viņa pati īsti nezināja, vai nosoda māti, tomēr bija skaidrs, ka mātei nerūpēja, ko citi par viņu domā, un šo stāstu par to, kā tikusi ieņemta, Elena jau bija izklāstījusi tik daudzas reizes, ka vairs nemaz nejutās ar to saistīta. Tas līdzinājās Džūlijas stāstam par to, kā viņu vecāki bija nejauki saķildojušies par bērnu aizbildniecību, tēvs bija nolaupījis viņu un brāli, un nokrāsojis abiem brūnus matus, un pēc tam bija notikusi pat aizraujoša policijas pakaļdzīšanās. Elena zināja, ka šīs atmiņas Džūlijai savulaik noteikti izraisījušas kaut kādas jūtas, un droši vien zemapziņā viņa vēl aizvien tās nebija aizmirsusi, tomēr nu tas bija tikai izcils stāsts. Viesību izklaide.
Patriks bija uzmanīgi noklausījies viņas stāstu un beigās noteicis:
– Visu cieņu tavai mammai, tomēr žēl, ka tev pietrūka tēva.
– Nevienam jau nepietrūkst tā, kā viņam nav bijis, – Elena iebilda, nepavisam nebūdama pārliecināta, ka tā bija taisnība, tomēr viņa bērnībā pavisam noteikti nebija pieraudājusi spilvenus, šņukstot pēc tēta. – Varbūt viss izvērstos citādi, ja es būtu puika.
– Manuprāt, arī meitām ir vajadzīgi tēvi, – Patriks nopietni iebilda, un, redzot tādu nopietnību, Elena bija viņā iemīlējusies vēl nedaudz vairāk un iztēlojusies, kā viņš maigi tur rokās mazu meitenīti (jā, labi, viņas pašas meitiņu) gluži kā tas vīrietis bērnu pūdera reklāmā.
Un nu viņš jautāja: "Un tavs tēvs vienkārši ir pazudis?", it kā nebūtu uzmanīgi noklausījies viņas stāstu vai arī būtu to dzirdējis kādās viesībās pirms daudziem gadiem un nu vairs īsti nespētu atcerēties visus sīkumus. Elena jutās tik vīlusies. Viņu atkal pārņēma satraukums un nelabums. Ja nu viņa tikai vēlējās neprātīgi iemīlēties šajā vīrietī? Ja nu tā visa bija tikai milzīga sevis maldināšana? Ja nu viņš bija tikai sekls, egoistisks kretīns?
Vai viņa prastu izvēlēties krietnus vīriešus, ja būtu uzaugusi kopā ar tēvu? Droši vien. Patiesībā gandrīz pilnīgi noteikti. Pēc tam, kad māte bija tik mierīgi uztvērusi viņas draudus uzmeklēt tēvu, Elena sāk pētīt bez tēva uzaugušu meitu psiholoģiju un atstāja mātei dažādus izdrukātus materiālus, kuros ar dzeltenu marķieri bija izceltas konkrētas rindkopas.
– Ko tieši tu gribi, lai es tagad daru? – māte bija noprasījusi. – Atgriežos pagātnē un nekad netieku pie tevis?
– Lai tu jūties vainīga, – Elena bija atteikusi.
Ena bija pasmējusies. Vainas apziņas viņas emociju leksikonā nebija.
– Piedod, – Patriks ierunājās, kad ieslēdzās zaļā gaisma un automašīna atsāka lēni virzīties uz priekšu. – Es zinu, ka tavs tēvs nekur nebija pazudis. Es tikai esmu uztraucies. Es jūtos kā pirms darba intervijas. Tās man īsti labi nepadodas, it īpaši tad, ja briesmīgi gribu dabūt to darbu.
Uzmetusi Patrikam skatienu, Elena pamanīja, ka viņa sejā pazib gandrīz vai pārbīļa pilns vārīgums. Mirkli viņš izskatījās precīzi līdzīgs savam dēlam.
– Kad