– Kur? – Visur.
– Tev nāksies man sniegt skaidrākus norādījumus. Es jau teicu, ka tev nepieskaršos, līdz pati to lūgsi un pateiksi, kas man jādara.
Es apjūku; šī spēle nav taisnīga.
– Lūdzu, – es čukstu.
– Ko tu vēlies?
– Lai tu man pieskaries.
– Kur, mazā?
Kristjens stāv man kārdinoši tuvu, un viņa aromāts ir reibinošs; es paceļu roku, un viņš nekavējoties atkāpjas.
– Nē, nē, – viņš mani norāj, piepeši bailēs iepletis acis.
– Kāpēc? – Nē… atgriezies.
– Nē. – Viņš papurina galvu.
– Nepavisam? – Man neizdodas apslēpt ilgas balsī.
Kristjens nedroši uzlūko mani, un šī neizlēmība pamodina manī drosmi. Es speru soli viņam pretī, un viņš soli atkāpjas, aizsargājoties pacēlis rokas, bet viņa lūpās rotājas smaids.
– Paklau, Ana… – Šie vārdi izskan kā brīdinājums, un viņš izmisis laiž pirkstus caur matiem.
– Dažreiz tev nav iebildumu, – es žēli atgādinu. – Varbūt man sameklēt marķieri, un mēs varētu atzīmēt neaizskaramos laukumus.
Kristjens sarauc uzaci. – Tā ir laba doma. Kur ir tava guļamistaba?
Es pamāju tās virzienā. Vai viņš tīši maina sarunas tematu?
– Anastasija, vai tu iedzēri tableti?
Velns! Tablete!
Redzot manu sejas izteiksmi, Kristjens manāmi sašļūk.
– Nē, – es nopīkstu.
– Skaidrs, – viņš nosaka un sakniebj lūpas. – Nāc, mums jāpaēd.
– Man šķita, ka iesim uz gultu! Es gribu gulēt ar tevi.
– Zinu, mazā. – Kristjens pasmaida un, spēji sagrābis mani aiz plaukstu locītavām, ievelk savās skavās, līdz esmu pieglaudusies viņa augumam.
– Tev jāēd, un man arī tas nekaitētu, – viņš nomurmina, kvēli vērodams mani. – Turklāt… novilcināšana ir pavedināšanas atslēga, un šobrīd man patīk novilcināta bauda.
Kopš kura laika?
– Es jau esmu pavedināta un gribu savu baudu tagad. – Mana balss izklausās žēlabaina.
Kristjens man silti uzsmaida. – Ēd. Tu esi pārāk tieva. – Viņš noskūpsta mani uz pieres un palaiž vaļā.
Viņš rotaļājas ar mani, īstenojot savu viltīgo plānu. Es neapmierināta samiedzu acis.
– Starp citu, es vēl joprojām dusmojos, jo tu nopirki izdevniecību, un tagad arī par to, ka liec man gaidīt. – Es uzmetu lūpu.
– Tu esi pikta meitene, es saprotu. Pēc normālas maltītes tu jutīsies labāk.
– Es zinu, kas man palīdzētu justies labāk.
– Anastasija Stīla, esmu satriekts! – Viņš tik tikko manāmi pavīpsnā.
– Beidz par mani smieties. Tu necīnies godīgi.
Viņš apslāpē smaidu, iekozdamies apakšlūpā. Nav iespējams viņam pretoties… rotaļīgajam Kristjenam, kurš ķircina manu libido. Ja manas pavedināšanas prasmes būtu labākas, es zinātu, kas jādara, bet aizliegums pieskarties mani aizkavē.
Iekšējā dieviete samiedz acis un šķiet iegrimusi pārdomās. Mums jāatrod kāds risinājums.
Mēs ar Kristjenu vērojam viens otru – es esmu tvīksmīga un alku pilna, bet viņš ir rāms un uzjautrinājuma pilns, – līdz es aptveru, ka dzīvoklī nav nekā ēdama.
– Es varu kaut ko pagatavot… tikai vajadzēs kaut ko nopirkt.
– Nopirkt?
– Pārtiku.
– Tev šeit nav ēdiena? – Viņa izteiksme kļūst skarbāka.
Es papurinu galvu. Velns, viņš izskatās saniknots!
– Labi, iesim iepirkties, – Kristjens bargi nosaka un pagriezies dodas pie durvīm, ko pietur, lai es varētu iziet.
– Kad tu pēdējo reizi staigāji pa lielveikalu?
Kristjens izskatās apjucis, tomēr uzticīgi seko man, turēdams rokā iepirkumu grozu.
– Nemaz neatceros.
– Vai visu nopērk Džonsas kundze?
– Ja nemaldos, Teilors viņai palīdz. Neesmu pārliecināts.
– Vai ēdīsi sacepumu? Tas ir ātri pagatavojams.
– Izklausās pieņemami. – Kristjens pasmaida, nopratis, kāpēc es negribu lieki kavēties.
– Vai viņi abi pie tevis strādā jau sen?
– Teilors ir mans darbinieks četrus gadus. Džonsas kundze… laikam tikpat. Kāpēc tev dzīvoklī nav nekā ēdama?
– Tu zini, kāpēc, – es piesarkusi nomurminu.
– Tu pameti mani, – viņš kā nosodīdams atgādina.
– Zinu, – es sīkā balstiņā atbildu, negribēdama par to domāt.
Mēs nostājamies rindā pie kases. Vai viņš piedāvātu vaniļas attiecības, ja es toreiz neaizietu? es laiski prātoju.
– Vai tev ir kaut kas dzerams? – Kristjens atsauc mani tagadnē.
– Alus… laikam.
– Es paņemšu vīnu.
Ak vai! Neesmu pārliecināta, vai šeit atrodams kāds labs vīns. Kristjens drīz atgriežas tukšām rokām un ir riebumā saviebies.
– Blakus ir labs alkohola veikals, – es steidzīgi paskaidroju.
– Paskatīšos, ko viņi piedāvā.
Varbūt mums vajadzēja doties pie Kristjena; tad nebūtu šādi jānopūlas. Es vēroju viņu mērķtiecīgi izsoļojam ārā pa durvīm. Divas sievietes, kuras patlaban nāk iekšā, apstājas un izbrīnītas skatās uz viņu. Jā, pētiet vien manu vīrieti, es neapmierināta nodomāju.
Es gribu jaunas atmiņas par Kristjenu savā gultā, bet viņš neļaujas. Varbūt arī man vajadzētu iesaistīties šajā spēlē. Dieviete drudžaini māj ar galvu. Un, kamēr gaidu rindā, mēs izdomājam plānu. Hmm…
Kristjens ienes dzīvoklī somu ar iepirkumiem. Viņš to nesis jau visu ceļu no veikala un izskatās dīvaini, nepavisam nelīdzinādamies lielas kompānijas vadītājam.
– Tu esi ļoti… saimniecisks.
– Ne reizi vēl neesmu apsūdzēts par šādu noziegumu, – Kristjens sāji nosaka. Viņš novieto iepirkumus uz galdiņa virtuves vidū. Es sāku tos izkravāt, bet viņš paņem baltvīna pudeli un meklē korķviļķi.
– Pagaidām es šeit īsti neorientējos. Ja nemaldos, korķviļķis ir tajā atvilktnē. – Es pamāju tās virzienā.
Šī situācija ir tik… normāla. Mēs esam divi cilvēki, kas pamazām iepazīst viens otru un kopīgi gatavo maltīti. Tomēr es jūtos savādi. Bailes, kas līdz šim mani vienmēr pārņēma Kristjena klātbūtnē, ir nozudušas. Mēs jau esam kopā darījuši ļoti daudz, un es nosarkstu, par to domājot, bet vēl joprojām tik tikko viņu pazīstu.
– Par