– Vai jūs nudien redzējāt to pašu, ko es? – tēvs pārjautāja.
– Es apsolos paturēt atmiņā jūsu teoriju par daudzajām realitātēm, – Šons solīja.
Sarokodamies uz atvadām, viņš paturēja manu plaukstu savējā ilgāk, nekā to prasītu vienkārša draudzība. Es jutu vaigus pietvīkstam pat šajā vēsajā laikā.
– Emilij, man pietrūks sarunu ar jums, – viņš sacīja. Parasti man pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē, taču jāatzīst, ka šajā reizē es, skumju pārņemta, vien ar grūtībām spēju tos dabūt pār lūpām.
– Man arī pietrūks mūsu sarunu, – es izspiedu.
Atcerējies par pieklājības normām, Šons pagriezās pret tēvu.
– Arī mūsu neparasto sarunu man, protams, pietrūks, ser.
– Cik sen es neesmu uzrunāts par seru! – tēvs atzina. – Vēl pirms vairākām nedēļām jūs man veltījāt pavisam citādus apzīmējumus.
Šons nokaunināts nodūra galvu un noteica:
– Mēs kopā esam mērojuši garu ceļu. Žēl, ka tam ir jābeidzas tagad. – Viņš palūkojās uz manu pusi. – Paldies, ka palīdzējāt aprūpēt manas vātis, Emilija. Lai Dievs jūs pavada visos ceļojumos!
Vīrietis nelaida manu plaukstu vaļā, un mani vaigi kaisa vēl vairāk.
– Lai Visaugstais jūs sargā! – pieliekusies tuvāk, lai atvadām piešķirtu intīmāku gaisotni, es nočukstēju.
– Kad iebrauksim Edinburgā, es jums rakstīšu.
Pēkšņi mēs ieraudzījām šurp steidzamies kādu konsteblu, un man uz sirds tobrīd palika daudz nepateikta.
– Inspektor, seržants Bekers jūs aicina uz lēdijas Kosgrovas māju. Viņš vēlēja pateikt, lai dodaties turp bez vilcināšanās. Viņa neesot vienīgā.
– Nav vienīgā?
– Tādi bija viņa vārdi. Seržants sacīja, ka jūs sapratīšot. Un tas esot steidzami.
Šona acu skatiens patiesi liecināja, ka viņš ir sapratis. Inspektors pagriezās pret mani un tēvu un sacīja:
– Diemžēl man jādodas.
– Jā, lūdzu! Dariet savu darbu, – es teicu.
Īstenībā man gauži gribējās, lai viņš paliek, taču viņš jau aizskrēja garām drūzmai un es nepaguvu satvert Šonu aiz rokas.
Pēkšņi es ieraudzīju cauri avīžnieku un garāmgājēju pūlim mūsu virzienā steidzamies lorda Pālmerstona sulaini.
– Žiglāk! Mums jau sen vajadzēja būt ceļā uz staciju. – Sulainis šķita izmisis. – Lords Pālmerstons īpaši uzsvēra, ka nevēlas, lai jūs nokavētu šo vilcienu.
Kamēr sulainis vedināja mūs uz karieti, viens reportieris bilda otram:
– Rau, tur iet Opija lietotājs. Vai esi dzirdējis, kā viņš izteicies par lielo miglāju Oriona zvaigznājā?
– Vai tas ir jaunais publiskais nams Strendā?
– To novēro naksnīgajās debesīs. Opija lietotājs paziņoja, ka miglājs atgādinot cilvēka galvaskausu ar caurumu, pa kuru no smadzenēm izplūst debesu matērija. Lūk, ko cilvēkam nodara opijs!
Ieraugot mūsu trūcīgās somas piesprādzētas uz karietes jumta, man negaidīti un nomācoši uzvējoja apjausma par mūsu skumīgo aizbraukšanu.
Līdzko sulainis aizvēra aiz mums durvis un ieņēma vietu karietes aizmugurē, zirgi nekavējoties rāvās uz priekšu – kučieris izmisīgi tiecās izpildīt lorda Pālmerstona pavēli.
Tēvs sēdēja man iepretim un drebēja.
– Tagad tu drīksti, – es atvēlēju.
Viņš nekavējoties izņēma flakonu ar opija tinktūru un iedzēra malku rubīnsarkanā šķidruma. Aizvēris plakstus, viņš sastinga, tad attaisīja plakstus un iemalkoja dziru vēlreiz. Zilās acis ieguva miglainu spīdumu. Blāvie sviedri uz sejas šķita iesūcamies atpakaļ ādas porās. Viņš pamazām mitējās šūpot kājas.
Ja vēlētos doties taisnā ceļā uz Edinburgu, tad mēs tobrīd uz staciju brauktu velti – tas tādēļ, ka uz šo attālo reģionu vilcieni izbrauc agri no rīta, lai pasažieri nonāktu galamērķī tās pašas dienas vēlā vakarā. Taču mūsu beidzamo Londonā pavadīto nedēļu laikā tēvs bija iegrimis vēl dziļākā melanholijā nekā parasti. Es piedēvēju šo garastāvokli aizvien dziļākai atkarībai no opija un bai lēm, ka tā var beigu beigās tēvu iznīcināt, ja vien viņš drīz nepieliks varonīgas pūles, lai no šīm važām atsvabinātos.
Melanholijas pārņemts, viņš bija nodomājis apciemot abu māsu kapavietas pie savām bērnības mājām Mančestrā. Avīžnieks nevarēja zināt, ka tēva apsēstība ar galvaskausiem un no tiem plūstošu matēriju bija skaidrojama ar viņa māsiņai izdarīto pēcnāves operāciju nolūkā izdibināt, vai viņas neparasti lielā galva nav nāvējošu kroplīgu smadzeņu radīta. Tēvam murgos rādījās dziļā plaisa, kuru ķirurgs bija iegriezis meitenītes galvā.
Mans brālis Viljams cieta no postošām galvassāpēm, kas laupīja viņam redzi un dzirdi. Kad mokas beidzot bija galā, sekcijā atklāja, ka viņam smadzenēs ir liels gabals zaļas vielas. Arī dēla atvērtais galvaskauss tēvam rādījās murgos.
Kad kariete grabēdama nogriezās no Pikadili ziemeļu virzienā un ripoja pa Rīdžentstrītu, tēvs izliecās pa logu un uzsauca sulainim, kas stāvēja uz kāpšļa karietes aizmugurē.
– Pa kādu ceļu mēs braucam uz Jūstonas staciju?
– No Rīdžentstrītas uz Portlendpleisu, pēc tam pa labi uz Ņūroudu!
– Lūdzu, nogriezieties pa labi uz Oksfordstrītu.
– Mēs zinām ceļu uz staciju.
– Manis ieteiktais ceļš aizvedīs mūs turp tikpat ātri.
Es vēlos kaut ko apskatīt.
Par spīti kariešu riteņu saceltajai graboņai, es dzirdēju sulaini noburkšķam dažus vārdus un tikai tad uzsaucam kučierim:
– Nogriezies austrumu virzienā, jo mēs brauksim pa Oksfordstrītu!
– Kādēļ?
– Pasažieru lūgums!
– Ha! Pēdējais, kuram mēs paklausām! – attrauca kučieris, varbūt neapjauzdams, ka mēs sarunu dzirdam.
Kariete nogriezās pa labi uz Oksfordstrītu.
– Stāt! – tēvs uzreiz uzkliedza sulainim. Skaļais sauciens no tik maza cilvēka mutes mani iztrūcināja.
Zirgu pakavu klaboņa nespēja nomākt kučiera lāstu, un viņš apturēja karieti Greittičfīldstrītas sākumā.
Tēvs atvēra karietes durtiņas un izkāpa.
Es viņam sekoju.
– Nē,