– Tolaik, pat būdams tuvu nāvei, es biju dzīvīgāks nekā tagad, – tēvs murmināja.
– Tēvs, lūdzu, nerunā par nāvi!
– Ātrāk! – sauca sulainis. – Ja nokavēsiet vilcienu, lords Pālmerstons turēs par vainīgiem mūs!
– Pasakiet Viņa Gaišībai, ka tā bija mana vaina, – atbildēja tēvs. – Pasakiet, ka es atteicos iekāpt karietē.
– Ko jūs ar to domājat? – sulainis izgrūda.
– Es tiešām izlūdzos visdziļāko piedošanu. Esiet tik laipni un aizvediet mūsu somas atpakaļ uz lorda Pālmerstona māju. Es vēlāk izlemšu, ko ar bagāžu iesākt.
– Nē! – kučieris iebilda.
Tēvs aizsoļoja pa Oksfordstrītu rietumu virzienā.
– Vai tu karietē iemalkoji pārāk daudz opija tinktūras, tēvs? – es uzstājīgi vaicāju, steigdamās viņam nopakaļus. – Teic, kas tev padomā!
Mēs pagājām garām Rīdžentstrītai un turpinājām ceļu uz rietumiem. Tēva strupās kājas nesa viņu tik apņēmīgā gaitā, ka vien retais spētu neatpalikt. Tikai brīvi krītošie svārki ļāva man turēties līdzi.
– Nāve, – tēvs izgrūda.
– Tu mani biedē.
– Vēl pirms septiņām nedēļām es modos pusdienlaikā pēc nožēlas pilniem opiju murgiem. Ja mēs nebūtu ieradušies Londonā, es tagad droši vien celtos no gultas vēl vēlāk, piemēram, saulrietā. Varbūt pārliecīga opija lietošana man būtu likusi ieslīgt mūžīgajā miegā. Tad arī es būtu piebiedrojies vairākumam. Tad es visbeidzot spētu aizmirst sāpes, kuras nodarīju tev, taviem brāļiem un māsām un visvairāk tavai mātei… par parādu piedzinējiem, no kuriem jūs visi manis dēļ bēguļojat… par nabadzību, kuru es jums liku pārciest.
– Tēvs, tu no tiesas mani biedē.
– Edvards Oksfords? – Bekers cieši vērās zīmītē, kuru bija uzgājis grāmatā līķim rokās. – Kāpēc jūs sakāt, lai visi svētie mums stāv klāt?
– Cik vecs tu varēji būt pirms piecpadsmit gadiem? – Raiens jautāja.
– Man bija tikai desmit gadu.
– Tu stāstīji, ka uzaugi rentētā fermā nomaļā Linkolnšīras pusē. Vai tavs tēvs lasīja avīzes?
– Viņš neprata lasīt. Pats par to kaunējās, – Bekers atzina. – Kad man nebija jāstrādā mājās, viņš sūtīja mani skolā.
– Tad tu, iespējams, par to varēji nezināt.
– Par ko? Vai tas ir saistīts ar zīmīti, kuru jūs atradāt baznīcā un par kuru man nekā nestāstāt?
– Nav laika, – Raiens atmeta. – Mums jāpārmeklē visas pārējās telpas.
– Lūdzu, neizvairieties. Ko nozīmē šis vārds? Kas ir Edvards Oksfords? Izstāstiet, kas bija rakstīts tajā atrastajā lapiņā! – Bekers neatlaidās.
– Nevaru.
– Vai par to ir grūti runāt?
– Man nav ļauts. Tādas pilnvaras ir tikai komisāram Meinam.
– Tas skatiens jūsu sejā… Vai baidāties, ka gaidāms vēl kaut kas ļaunāks?
– Pirms piecpadsmit gadiem tiešām tika sagaidīts. Lūdzu, beidz uzdot jautājumus, uz kuriem es nedrīkstu tev sniegt atbildes. Mums nepieciešams pārmeklēt visu māju.
Kur ir pārējie kalpotāji?
Bojātas pārtikas un kādas vēl nepatīkamākas smakas vilināja policistus doties uz virtuvi pagrabstāvā.
Bekers apstājās uz kāpnēm.
– Vai jums kaut kas kaiš? – Raiens apvaicājās.
– Pēc cik ilga laika es varētu būt tāds kā jūs?
– Kā es?
– Šķiet, ka uz jums tādi notikumi neatstāj nekādu iespaidu, – Bekers sprieda.
– Tā nav. Iespaids vienmēr ir, – Raiens apgalvoja.
– Bet jūs to nekad neizrādāt.
– Tālab, ka pūlos par to nedomāt un visu uzmanību pievēršu detaļām. To man iemācīja komisārs Meins. Mērķtiecīgi meklē pierādījumus un dari visu, lai slepkavam vairs nekad nerodas izdevība noziegumu atkārtot.
Bekers pamāja un piespieda sevi atsākt ceļu lejup.
Nonācis kāpņu galā, viņš ieraudzīja virējas un trauku mazgātājas līķus, tad saņēmās un centās nekādi neizrādīt savas emocijas. Abas bija nogalinātas ar sitienu pa galvu, tāpat kā divi kalpotāji pirmajā stāvā. Priekšautus iekrāsoja sakaltušu asiņu traipi.
Lai paklausītu Raiena padomam un apvaldītu emocijas, Bekers centās prātā atzīmēt daždažādus sīkumus. Krāsnī melnēja atdzisuši pelni. Bļodiņās bija sabiezējusi zupa. Gaļas pīrāgi likās saplakuši cepamajās formiņās. Blakus atradās sakrituša bezē deserta porcijas.
Viņi devās augšā pa nemīlīgajām kalpotāju kāpnēm, izgāja cauri pirmajam stāvam un drīz nonāca otrajā. Lielākoties to aizņēma milzīga ēdamistaba, kurā varēja ietilpināt četrdesmit cilvēkus.
– Patrulējot Īstendā, man ne sapņos nerādījās, ka cilvēki var baudīt tādu greznību, – Bekers novilka.
Trešajā stāvā policisti secināja, ka trīs durvis ir atvērtas un vienas aizvērtas.
No aizvērtās telpas plūda nepatīkama dvaka.
Raiens atgrūda durvis līdz kājai vaļā ar tādu spēku, ka tās skaļi noklaudzēja pret sienu.
– Vai kaut kas atgadījies, inspektor? – no pirmā stāva pavaicāja konstebls.
– Kad būs, tad paziņosim! – Raiens atmeta.
Satvēruši nažus, inspektors un Bekers iegāja telpā. Tā grima tumsā. Abi aizsoļoja līdz logam un atvilka aizkarus. Ieraudzīdams, ko min viņa apavu zoles un kas izšļācies gultā – pat visā istabā – , jaunais policists neveikli atkāpās. Sienas, tualetes galdiņu, aizkarus, paklāju – visas virsmas klāja sakaltušas asinis.
– Velna milti, kas šeit noticis?
Atriebējs nekad neaizmirsa pēdējo laimes pilno brīdi savā dzīvē. Viņš ar māsām Emmu un Rūtu katlā virs pavarda vārīja kartupeļus. Neko citu viņu ģimene vakariņām atļauties nevarēja. Arī malku būtu grūti sagādāt, ja vien tēvs savās namdara gaitās nesavāktu daždažādus koka atgriezumus. Viņi cieta trūkumu, taču mīlēja cits citu. Un smiekli šajā namā bija biežs viesis.
Tiesa, todien ne. Īsi pirms saulrieta tēvs pārradās mājās, noraisīja darbarīku jostu un apjucis paraudzījās apkārt.
– Kolin, kur ir māte? – tēvs vaicāja. Viņa brezenta priekšautu izraibināja zāģu skaidas.
Emma atbildēja brāļa vietā.
– Mamma vēl nav atnākusi no darbiem.
Māsai bija trīspadsmit gadu un zilas acis. Kopš tās dienas Kolins bieži atminējās, kā tās izgaismojušas istabu.
– Bet viņa aizgāja no paša rīta.
Ar tulznaino roku