– Ei, tur nedrīkst iet! – dežurējošais konstebls iebilda.
– Nekas, nekas, – Bekers viņu mierināja. – Es iešu viņam līdzi.
Raiens no jauna pievērsās Emilijai.
– Bet… kā jūs iztiksiet bez lorda Pālmerstona atbalsta? Naudas jums nav ne drusciņas. Kur jūs gulēsiet? Kā sagrabināsiet ēdamo?
– Tēvs apgalvo, ka spētu dzīvot uz ielas, tāpat kā septiņpadsmit gadu vecumā.
– Viņam tagad ir sešdesmit deviņi gadi! Kur paliksiet jūs pati?
– Viņš solās iemācīt man, kā izdzīvot tur, – Emilija paskaidroja, it kā tēvs būtu tikpat pārliecināts, ka abi spēs pārpeldēt Lamanšu.
– Bīstos, ka opijs beigu beigās ir saļodzījis viņam prātiņu, – Raiens norūca.
– Nāve… – Emilija noteica.
– Kas?
– Tēvs vienā laidā to piemin.
– Vai gribat sacīt, ka viņš nejūtas labi? – Raiens vaicāja.
– Var gadīties, ka viņš ar nepacietību gaida miršanu.
– Ak Dievs!
– Es domāju, ka viņš atgriezās te, lai, palīdzot jums, viņā atjaunotos dzīvotgriba un rastos mērķis, – Emilija prātoja.
– Inspektor? – sarunu pārtrauca de Kvinsijs, kurš stāvēja otrpus halles.
Raiens šķērsoja halli un atrada de Kvinsiju bibliotēkas istabā no dažādiem redzes punktiem pētām groteski novietoto upuri.
– Tas atstāj iespaidu, vai ne? – Raiens ieminējās.
– Caurdurtās acis, cilpa un likumu grāmata… tas viss kopā veido šedevru.
– Jādomā, ka nevar gaidīt citu secinājumu no cilvēka, kas sarakstījis darbu “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”.
– Upura poza liecina, ka slepkavības motīvs ir atriebība par netaisnību.
– Jā, diez vai tā ir laupīšana, – Raiens piekrita. – Acīs iedurtās rakstāmspalvas ir no sudraba. Pie vestes karājas zelta pulksteņķēde. Šajā telpā ir daudz citu vērtīgu mantu, bet rādās, ka nekas nav paņemts.
– Jūs pieminējāt virtuvi. Vai ir citi upuri? – de Kvinsijs vaicāja.
– Virēja un trauku mazgātāja, – Raiens atbildēja. – Acīmredzot laikā, kad norisinājās slepkavības, lēdija Kosgrova bija izgājusi no mājas.
Bekers panācās uz priekšu un apjucis jautāja:
– Kāpēc, pārradusies un atradusi nogalinātos mājiniekus, viņa neziņoja policijai? Kāpēc lēdija Kosgrova nevis sacēla trauksmi, bet gan apvilka sēru tērpu un devās uz Svētā Jēkaba baznīcu? To es nesaprotu.
– Vismaz viens upuris nav atrasts, – Raiens sprieda. – Augšstāva guļamistabu no vienas vietas klāj sakaltušas asinis.
De Kvinsijs paraudzījās līķim pāri plecam un nopētīja papīra lapiņu ar melno apmali, kuru Bekers bija atlicis atpakaļ starp atvērtās grāmatas lapām.
– Tur rakstīts Edvarda Oksforda vārds.
– Izklausās, ka jums tas ir pazīstams, – Raiens norādīja.
– Kā gan citādi?
– Tēvs, es nesaprotu. Kas ir Edvards Oksfords?
Emilijas klātbūtne pārsteidza vīriešus. Viņi pagriezās un ieraudzīja meiteni stāvam uz bibliotēkas istabas sliekšņa un lūkojamies griestos, lai neredzētu šaušalīgo ainu krēslā.
– Būtu labāk, Emilij, ja jūs uzturētos otrā istabā, – Bekers piekodināja.
– Man labprātāk gribētos palikt te, kopā ar visiem, nevis jebkur citur vienai pašai.
– Arī man nepatiktu palikt šajā namā vienatnē, – Raiens bija vienisprātis.
Uzpūšot stingrākai vēja brāzmai, māja šur tur iečīkstējās. – Tēvs, ņemot vērā to, cik ļoti pārsteigts tu izrunāji Edvarda Oksforda vārdu, es jūtos muļķīgi, viņu nepazīdama.
– To notikumu laikā tev bija tikai seši gadi, – de Kvinsijs paskaidroja. – Inspektor, es taču nekļūdos, teikdams, ka Edvards Oksfords joprojām ir Bedlamā?
De Kvinsijs pieminēja Betlēmes Karalisko slimnīcu, kuru parasti dēvēja par Bedlamu, – vienīgo iestādi Anglijā, kurā ieslodzīja garā vājos noziedzniekus.
– Jā, – Raiens apstiprināja. – Ja Oksfords būtu izlaists, man tas noteikti būtu paziņots.
– Bet kas ir šis Edvards Oksfords? – Emilija neatlaidās. – Kādas šausmas viņš ir pastrādājis? Šon, jūsu balss tonis vēsta, ka tas bijis patiesi drausmīgs nodarījums. Vai tas ir saistīts ar zīmīti, kuru lēdija Kosgrova saņēma baznīcā? Jūs atteicāties izpaust, ko tajā izlasījāt.
– Baidos, ka to jums vajadzēs jautāt komisāram Meinam.
– Iespējams, ka tomēr ne, – iejaucās de Kvinsijs.
– Kā tā? – Raiens aizdomu pilnā balsī vaicāja.
– Pirms jūs Svētā Jēkaba baznīcā iegrūdāt zīmīti kabatā, es saskatīju vien to, ka tur rakstīti divi vārdi. Ja šie vārdi būtu “Edvards Oksfords”, tie paši, kas redzami šajā lapiņā, tad noslēpums būtu nācis gaismā. Jums vairs nebūtu jāslēpjas. Tātad tur rakstīts kaut kas pavisam cits. Ņemot vērā apstākļus, šie vārdi varēja būt vienīgi… Inspektor, lūdzu, izstāstiet Emilijai par Edvardu Oksfordu!
1840. gada 10. jūnijs, trešdiena
Karaliene Viktorija uzstājīgi pieprasīja avīzēs publicēt viņas ikdienas kārtību. Tikai pirms trim gadiem kāpusi tronī, jaunā valdniece tiecās uzsvērt atšķirību no saviem nesenajiem priekštečiem, kuri gandrīz nekad nerādījās vienkāršajiem ļaudīm. Apņēmusies iedibināt saikni ar saviem pavalstniekiem, karaliene bieži devās braucienos ar karieti pa Londonas ielām un vēlējās, lai tauta zinātu viņas iecerēto un tai būtu pietiekami daudz izdevību aplūkot Viņas Majestāti un viņai uzgavilēt.
Gandrīz ik dienu pulksten sešos vakarā viņa kopā ar nesen apņemto dzīvesbiedru princi Albertu sēdās karietē bez jumta un izbrauca no Bakingemas pils. Maršruts allaž veda pa kreisi uz Konstitjūšenhillu, garām Grīnparkam, pēc tam uz Haidparku, kur apmeta loku un atgriezās pilī. Karieti pavadīja divi vīri zirgos.
Valdniecei bija savi iemesli tīkot pēc tautas labvēlības. Viņas vīrs bija svešzemnieks, nācis no nabadzīgas vācu zemes. Kaut arī prata angļu valodu, labprātāk viņš runāja vāciski. Karalienes māte arī bija svešzemniece un deva priekšroku vācu valodai. Laikraksti pareģoja, ka drīz visu Angliju piespiedīs runāt vāciski un iztukšot valsts kasi, lai nomaksātu Vācijas parādu. Iedzīvotāji baidījās, ka necik ilgi nebūs jāgaida un Anglija kļūs par īstenu vācu zemi.
Tādējādi pretstatā tūkstošiem skatītāju, kas uzgavilēja valdniecei pirms kāzām, viņas izbraucienus kopā ar princi Albertu vēroja vien daži simti. Daži garāmgājēji pat svilpa, kad karaliskais pāris pabrauca garām. Ja kariete bija tukša, lāgiem to apmētāja ar akmeņiem.
Tajā liegajā trešdienas vakarā kāds no skatītājiem savu neapmierinātību