– Paldies, ka ieradāties, – Raiens sacīja.
– Ko jūs no manis gribat?
– Ejiet uz altāra pusi! Nepieciešami uzņēmumi no dažādiem leņķiem. Neiekāpiet asinīs.
– Asinīs?
– Skats būs diezgan skarbs. Bet jums vismaz nevajadzēs raizēties par to, ka objekts sakustēsies un izbojās kadru, – Raiens skaidroja.
– Es arī agrāk esmu fotografējis miroņus. Mani šad tad nolīgst mirušo ģimenes locekļi.
– Tad puse darba jums jau nebūs neparasta. Ja viss ritēs veiksmīgi, solu jums stabilus ienākumus.
– Tie man noderētu.
Fotogrāfs aizgāja pa eju ar piederumiem rokās, un mākslinieks īgni noprasīja:
– Sasodīts, jūs nolīgāt viņu, lai atņemtu man maizi?
– Man jāiet līdzi laikam.
– Tad kamdēļ sūtījāt pēc manis?
– Lai uzzīmētu vīru, kura pašlaik te nav.
– Ko?
Raiens aizveda mākslinieku uz vietu, kur pulcējās baznīcas vecākais un Agnese ar citiem ložu uzraugiem.
– Šis džentlmenis ir no Illustrated London News, – Raiens pavēstīja. – Lūdzu, aprakstiet viņam lēdijas Kosgrovas pavadoni. Viņš uzskicēs tā vīrieša ģīmetni, un jūs varat palīdzēt un palabot, lai panāktu iespējami lielāku līdzību. Kad visi būs apmierināti, – Raiens sacīja māksliniekam, – ievietojiet to sava žurnāla lapusēs. Cerēsim, ka atradīsies kāds, kurš viņu sazīmēs. Pēc tam dodieties uz pirmo rindu un izveidojiet arī mirušās portretu.
– Bet jūs jau likāt to nofotografēt.
– Un uzņēmums var neizdoties, – aizrādīja Raiens. Viņš vēl nebija atguvies no trieciena, ko sagādāja abi vārdi zīmītē. – Es esmu spiests nodrošināties ar divkāršu atbalstu.
– Raien!
Pavēlnieciskais balss tonis piespieda inspektoru pagriezties. Satraukts straujiem soļiem tuvojās komisārs Meins.
Tas bija piecdesmit astoņus gadus vecs vīrs ar kalsnu seju, kuras vaibsti zem biezās, sirmās vaigubārdas šķita iekrituši. Komisāra amatā nostrādātie divdesmit seši gadi manāmi atspoguļojās viņa sejā. Neviens cits visā pasaulē tik labi nepārzināja Londonas Metropoles policijas darbu un arī likumu izpildi.
– Nākdams es uz ielas ieraudzīju vairākus žurnālistus, – Meins paziņoja.
– Konsteblu vienība nelaiž viņus tuvāk, ser. Es zinu, ka jums bija ārkārtas tikšanās ar iekšlietu ministru. Es nebūtu lūdzis jūs to pārtraukt, ja šis notikums neprasītu tūlītēju jūsu uzmanību.
Pēkšņi Raiens ieprātojās, vai tobrīd valstī vispār ir iekšlietu ministrs. “Ja reiz valdība ir kritusi, vai lords Pālmerstons vēl sēž šajā krēslā? Politiskās jukas rada vispārēju nedrošību.”
– Tik ievērojamas personas slepkavība, turklāt Svētā Jēkaba baznīcā! – Meins izklausījās satracināts. – Es nevilcinoties steidzos šurp.
– Bīstos, ser, ka situācija ir vēl ļaunāka, nekā sākotnēji uzskatāms.
– Nevaru pat iedomāties.
– Lēdijas Kosgrovas rokā es atradu šo sūtījumu.
Raiens izvilka no kabatas aploksni un zīmīti.
Meins uzmanīgi aplūkoja asiņu traipus uz papīra. Paņēmis no Raiena zīmīti, viņš nopētīja kodolīgo vēstījumu.
Komisāra vaigs sadrūma vēl vairāk.
– Lai Dievs stāv mums klāt! Kas vēl par šiem vārdiem zina?
– Tikai jūs un es, ser. – Tā bija viena no retajām reizēm piecpadsmit gadu pazīšanās laikā, kad Raiens redzēja Meinu tik satriektu. – Valstī nav nedz premjerministra, nedz kabineta, – Raiens atgādināja. – Notikušais skar Viņas Majestātes drošību, tālab droši vien vajadzētu karalieni nekavējoties par to brīdināt.
Konstebla pavadībā Bekers brāzās pa Pikadili. Viņš cerēja nepiesaistīt apkārtējo uzmanību, taču viens otrs dzelošs skatiens viņam tika pievērsts. Pirms divdesmit sešiem gadiem sabiedrība tikai pamazām pieņēma policistus formastērpā grozāmies gluži vai uz katra stūra. Toties tūkstoš astoņsimt četrdesmit otrajā gadā norisinājās vēl satraucošāks pavērsiens – tika nodibināta detektīvu vienība, kas darbojās civilās drēbēs. Šādas radikālas pārmaiņas – konsteblus, kas nevalkā formastērpu, – cilvēki uzlūkoja ar lielām aizdomām. Vidusšķira un augstākās aprindas atzina, ka no pārģērbušos policistu iefiltrēšanās tavernās, azartspēļu ellītēs un citās ar sliktu slavu apveltītās vietās, kur noziedznieki perina savus neģēlīgos plānus, ir savs labums. Bet… kurā brīdī šie detektīvi kļūst par spiegiem? Kā godīgi pilsoņi zinās, vai šķietami parastais sarunu biedrs gadījumā nav detektīvs, kas okšķerē viņu privātās lietās?
Apģērbs, kas citā rajonā parasti neraisīja aizdomas, turīgajā Meifērā tūdaļ tika ievērots. Grūti pateikt, kas piesaistīja lielāku uzmanību, Bekera vienkāršās drānas vai viņam sekojošā policista uniforma. Pa logiem aiz nolaistajiem aizkariem viņus nopētīja vietējie iedzīvotāji. Vairāki kalpotāji, kas atstāja savas darbavietas pusdienlaikā, kā jau daļēji brīvajā svētdienā pieņemts, uzlūkoja nācējus platām acīm, droši vien secinādami, ka Bekers ir noziedznieks, kuru policists arestējis. Rēta uz Bekera zoda liecināja par vētrainu pagātni. Taču – kāpēc likumsargs veda ļaundari cauri Meifēras sirdij, nevis uz tuvāko policijas iecirkni?
Sekodams baznīcā uzklausītajām norādēm, Bekers nogriezās pa labi uz Hāfmūnstrītu, tad pa kreisi uz Kērzonstrītu un atrada ceļu uz Česterfīldhillas biezi apbūvēto ielu.
– Dodies uz lēdijas Kosgrovas namu un pavēsti par notikušo, – Raiens bija piekodinājis. – Ja Dievs būs žēlīgs, tu pagūsi viņiem visu izstāstīt, iekams to izdarīs reportieri. Iztaujā iedzīvotājus pamatīgi!
Te, sabūvētas cieši cita citai blakus, blīvējās baltas akmens ēkas – cik ļoti šī apkārtne nelīdzinājās saspiesto, nolaisto būdeļu rajonam Īstendā, kur agrāk patrulēja Bekers! Dārgie četrstāvu nami izskatījās tik vienādi, ka tos varēja atšķirt vienīgi pēc neuzkrītošiem misiņa numuriem pie ārdurvīm.
Gaiss kļuva dzestrāks. Arvien spēcīgāks vējš dzenāja tumšus mākoņus garām saulei. Nonācis pie vajadzīgās adreses, Bekers apstājās pie dzelzs vārtiņiem un palūkojās uz pakāpieniem, kas veda līdz ārdurvīm. Visi aizkari bija ciet – tiesa, turīgajos rajonos aizkari allaž bija aizvilkti, lai garāmgājēji nevarētu nojaust, vai kāds ir mājās.
Bekers norādīja uz reportieriem, kas viņam sekoja.
– Konstebl, pieraugiet, lai šie vīri tālāk netiek. Bez manas atļaujas neviens nedrīkst iekļūt pa vārtiņiem.
Tikai nesen izpelnījies paaugstinājumu, Bekers nebija radis dot pavēles. Viņš atvēra vārtus un piegāja pie durvīm.
“Kā lai paziņoju par lēdijas Kosgrovas nāvi?” jaunais vīrietis lauzīja galvu. Policists atcerējās, kā pats bērnībā, kad ģimene mitinājās rentētā fermā, bija aizšāvies pie mātes, izmisīgi kliegdams, ka tēvs