– Iespējams, – de Kvinsijs atzina.
– Citas iespējas es neredzu. – Raiens runāja klusi, lai neviens nevarētu noklausīties. – Ja slepkava sadomātu pašķirt aizkarus un iekāpt ložā no aizmugures vai sāniem, kāds no draudzes viņu būtu redzējis. Ja viņš tuvotos no priekšpuses, tad mēs paši viņu ieraudzītu no savas ložas. Visos šajos gadījumos lēdija Kosgrova gribot negribot ievērotu uzbrucēju un noteikti pagūtu iekliegties. Vienīgā iespēja slepkavam būtu paslēpties ložā zem sola un tad piezagties sievietei no aizmugures. Uzbrukuma brīdī visu domas saistīja pulkveža ierašanās un dziesma.
– Iespējams, – de Kvinsijs atkārtoja.
– Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs saskatāt manā loģikā kādu nepilnību?
– Lēdijas Kosgrovas plīvurs ir palicis neskarts.
– Protams! Cirtiens bija nāvējošs, slepkavam vajadzēja atgāzt sievietes galvu un pacelt plīvuru, lai piekļūtu kaklam, – Raiens skaidroja.
– Taču tad lēdijai Kosgrovai rastos izdevība pretoties vai iekliegties, – de Kvinsijs secināja. – Turklāt, ja slepkava tā rīkotos, kustības varētu piesaistīt vikāra uzmanību.
– Tomēr viņš neko neievēroja, – Raiens uzsvēra.
– Neizprotams risks, kaut gan citādā ziņā šis cilvēks rūpīgi izplānojis noziegumu. Jāatzīst, ka mēs atļaujamies milzīgu pieņēmumu, – de Kvinsijs prātoja.
– Kādu pieņēmumu?
– Inspektor, lūdzu, atsauciet atmiņā Imanuelu Kantu.
– Imanuelu? Jūs taču nedomājat atkal skandināt šo vārdu!
– Pirms septiņām nedēļām dižā filozofa uzdotais jautājums izrādījās neizmērojami lietderīgs. Tas skanēja: “Vai pastāv objektīva realitāte?”
– “Vai varbūt realitāte ir tikai mūsu domās?” Šis jautājums padarīs mani traku.
– Mēs dzirdējām, ka sievietes pavadonis nodēvēja viņu par lēdiju Kosgrovu, – de Kvinsijs atzīmēja.
– Jā.
– Mēs redzējām, kā sievieti ielaiž lēdijas Kosgrovas ložā. Arī vikārs nosauca viņu par lēdiju Kosgrovu, – de Kvinsijs piemetināja.
– Jā, jā, – Raiens viņu nepacietīgi steidzināja.
– Taču, kā mēs pieminējām pirmīt, ienācējas seju sedza plīvurs.
Atskārtis, uz ko otrs tēmē, Raiens izgrūda nesaprotamu vārdu, varbūt izteicienu, kuru baznīcā gadās dzirdēt reti.
– Kā mēs varam droši zināt, ka tā bijusi lēdija Kosgrova? – de Kvinsijs jautāja.
Raiens pagriezās. – Vikār, vai jūs bieži redzaties ar lēdiju Kosgrovu?
– Jā, bieži. Vakar viņa uzaicināja mani kopā iedzert tēju. – Paldies. Pulkvedi Tresk… – Izgājis no ložas, Raiens piegāja pie pulkveža. – Es gribu lūgt, lai paveicat varoņa cienīgu darbu, – viņš klusā balsī ierunājās.
– Varoņi ir tie vīri, kuri krita kaujā man blakus, – Tresks atteica.
– Es saprotu. Taču, kā man bieži liek saprast misters de Kvinsijs, dažādiem cilvēkiem realitāte ir dažāda.
– Kā, lūdzu?
– Vai jūs ļautu vikāram uz mirkli uzlūkot jūs kā varoni? – Kas man jādara? – apmulsis atteica pulkvedis. Uzklausījis Raiena skaidrojumu, Tresks savilka seju drūmā izteiksmē. – Jā, un arī vikārs būs spiests rīkoties varonīgi.
Viņi atgriezās lorda Pālmerstona solā.
– Vikār, – ierunājās pulkvedis Tresks, – lūdzu, paraugieties uz mani! – Mācītājs pacēla galvu. Viņa seja bija pelēka. Pulkvedis Tresks pavēstīja: – Es jums pastāstīšu to, ko nekad nevienam neesmu izpaudis. – Vikāra pierē iegūla vēl dziļākas grumbas. Tresks turpināja: – Kad kaujas laikā mums uzbruka ienaidnieks, man nāves bailēs drebēja kājas. Es teju kritu dubļos un slēpos zem līķiem.
Mācītājs samirkšķināja acis un atzina:
– Grūti noticēt, ka tādu vīru kā jūs arī nomāc bailes.
– Mēs alkstam noslēpties. Taču mums tik un tā ir jādara tas, kas nepieciešams, – pulkvedis Tresks skaidroja. – Vai jūs, vikār, spējat darīt to, kas nepieciešams?
– Man nav īsti skaidrs…
– Pēc īsa brīža es palūgšu jūs paskatīties pāri šai starpsienai.
– Bet tur guļ lēdija Kosgrova, – vikārs iebilda.
– Gluži tā. Jūs drīz uzzināsiet, ko es no jums prasu, – apliecināja pulkvedis Tresks. – Vai varat darīt to, kas nepieciešams? Vai spēsiet manis dēļ būt varonis?
Mazliet vilcinājies, baznīckungs pamāja.
– Lai kādas pūles jāpieliek, cīņā ar briesmoņiem spēkus līdzsvaro tādi vīri kā vikārs un pulkvedis, – skaļi prātoja de Kvinsijs.
– Un sevišķi tādi kā vikārs, – piebalsoja pulkvedis Tresks un pagriezās pret Raienu. – Tikai pasakiet, kad esat gatavs, inspektor.
Raiens dziļi ieelpoja un parāva augšup labo bikšu staru. Ieraugot, ka viņš izvelk nazi no maksts, kas piesprādzēta pie kājas, baznīcēni visi kā viens ieelsās.
Kad saules stari zaigodami atspulgojās no asmens, vēl dažiem skaļi aizrāvās elpa.
– Slepkava varbūt paslēpies zem viena no lēdijas Kosgrovas ložas soliem, – Raiens pačukstēja pulkvedim Treskam.
– Ja tā patiešām ir, es apsolu, inspektor, ka nežēlošu arī savu ievainoto roku un viņš, ja raudzīs bēgt, nekur tālu netiks.
– Labi, ka esat šeit, pulkvedi.
Citos apstākļos Raiens vilcinātos, taču šeit, pulkveža skatiena paskubināts, viņš saņēma drosmi un uzkāpa uz sola. Ar garajām kājām viņš vienā stiepienā bija pāri starpsienai un nostājās uz lēdijas Kosgrovas ložas priekšējā sola.
Atzveltne liedza ielūkoties zem otrā un trešā sola. Pat pieliecoties varēja samanīt vienīgi ēnas. Strauji elpodams un turēdams nazi pa tvērienam, Raiens nogūlās uz pirmā sola. Tik tikko sadzijušais vēders piespiedās pie sola dēļiem. Pūlēdamies aizgaiņāt domas par to, kas viņu varētu tur sagaidīt, Raiens nodūra galvu zemāk un paraudzījās zem sola – un vienlaikus arī zem abiem pārējiem soliem.
Bet uz grīdas neviena nebija. Juzdams, kā pie sola virsmas piespiestajās krūtīs pukst sirds, viņš pacēla acis, pavērās pulkvedī Treskā un de Kvinsijā, papurināja galvu un tādējādi apliecināja, ka slepkava nav atrodams.
– Vikār, lūdzu, piecelieties, – pulkvedis aicināja.
Lai neizbradātu asinis nozieguma vietā, Raiens palika guļam uz sola un pastiepa roku. Asiņu metāliskā smārda nomākts, viņš pabāza naža smaili zem plīvura, kas sedza mirušās sievietes seju. Tad viņš pasniedzās, cik vien tālu spēja, sajuta, kā iestiepjas šūtās brūces uz vēdera, parāva nost plīvuru un atklāja līķa seju.
– Vikār, vai tā ir lēdija Kosgrova? – pulkvedis Tresks vaicāja.
– Jā, lai Dievs