“Kādu šaušalīgu vēsti lēdija Kosgrova saņēmusi, pirms tika noslepkavota?” Raiens prātoja un atlocīja saburzīto zīmīti.
Tajā bija tikai divi vārdi.
Viņš satriekts skatījās uz tiem un atskārta frāzes briesmīgo nozīmi, jo tā uzjundīja nevaldāmu atmiņu vilni.
Par notikumiem pirms piecpadsmit gadiem.
Par kliedzieniem, paniku un šaujamieroču uguni.
Par jukām un par neiedomājamo.
Piepeši Raiens strauji pacēla galvu. Pie baznīcas galvenajām durvīm kāds neganti klauvēja ar dūrēm.
TREŠĀ NODAĻA
NĀVES NAMS
Tūkstoš astoņsimt piecdesmit piektajā gadā tāds jēdziens kā “saglabāt nozieguma vietu neskartu” bija pazīstams vien dažas desmitgades. Nozieguma disciplinēta izmeklēšana ir atkarīga no organizācijas, taču Londonas policija bija dibināta tikai tūkstoš astoņsimt divdesmit devītajā gadā. Tā bija pirmā šāda vienība Anglijā, kas darbojas visā pilsētā, un tās principus formulēja divi komisāri: viens no tiem bija atvaļināts armijas komandieris pulkvedis Čārlzs Rouans, otrs – advokāts Ričards Meins, kurš specializējās krimināllietās. Rouana militārā pagātne izrādījās nozīmīga īstermiņā, policijas veidošanā ņemot par paraugu armijas priekšrakstus un dienesta pakāpes. Turpretim Meina zināšanas par likumdošanu lieti noderēja turpmākajos gados.
Meins saprata – arestēt cilvēku aizdomās par nozieguma pastrādāšanu ir viens, taču pierādīt viņa vainu tiesā ir pavisam kas cits. Viņš mācīja patruļu policistiem, ka pierādījumi ir tikpat svarīgi kā arests. Rūpīga nozieguma vietas pārmeklēšana, plaša tuvumā esošo cilvēku iztaujāšana, potenciāli inkriminējošo priekšmetu savākšana un kataloģizācija – šādi paņēmieni tolaik bija jaunievedums.
Advokāts uzstāja, ka par katru arestēto jāveido detalizēts reģistra ieraksts – auguma garums, svars, matu un acu krāsa, rētas, izmantotie segvārdi, rokraksta paraugs, ja cilvēks prot rakstīt, un viss, kas varētu noderēt, saistot viņu ar noziegumu un pierādot vainu tiesā. Viņš iedibināja sistēmu, kuru pats sauca par “aprites dokumentiem”, – neatrisinātu noziegumu apraksti no katra policijas iecirkņa ik rītu tika izplatīti uz visiem pārējiem pilsētas policijas iecirkņiem.
– Pierādījumi! – Meins uzsvēra. – Tieši ar pierādījumu palīdzību notver noziedzniekus un ieliek cietumā. Ikviens noziedznieks atstāj pēdas. Sameklējiet tās. Sekojiet tām. Es gribu visus sīkumus.
Klauvēšana pie baznīcas durvīm nerimās.
– Te detektīvseržants Bekers! Atveriet!
– Ielaidiet viņu! – uzsauca Raiens.
Viņš iebāza nazi makstī zem bikšu staras un, iegrūdis aploksni un zīmīti ar satraucošajiem diviem vārdiem mēteļa kabatā, steigšus pārkāpa pāri starpsienai un nonāca lorda Pālmerstona ložā.
Pulkvedis Tresks panācās tuvāk.
– Jūsu seja… Ko jūs izlasījāt zīmītē?
Raiens izlikās nedzirdam jautājumu un nejūtam arī smeldzošo brūci vēderā, vien paspraucās garām de Kvinsijam un pārējiem, kas stāvēja ložā, un aiztraucās prom pa jomu.
Baznīcas vecākais tobrīd atslēdza lielās durvis.
Sviedru lāsītēm zaigojot uz sejas, dievnamā iebrāzās Bekers, un viņam aiz muguras drūzmējās ducis konsteblu, kurus viņš bija sapulcinājis.
– Šurp steidzas vēl citi.
– Tas labi. Mums viņi ir vajadzīgi, un pat ar tiem nepietiks, – Raiens attrauca.
Ar duci konsteblu patiešām būs par maz. Ar vēl vienu duci un – un pat ar trešo – arī nebūs gana. Bija jāiztaujā visi, kas atradās baznīcā, nemaz nerunājot par tiem, kas aizbēga, izbiedēti pēc kliedzieniem: “Asinis!” Jāpārmeklē visa Svētā Jēkaba baznīcas teritorija – gan sakristeja, gan kambari, gan zvanu tornis, jāieskatās zem soliem, aiz ērģelēm kora augšstāvā un visur citur. Jānoskaidro baznīcēnu personības un jāpārliecinās, ka viņi te iederas. Jāapskata visu apģērbs, meklējot asiņu pēdas.
Raiens uzmeklēja ložu galveno uzraudzi Agnesi.
– Vai jūs zināt, kā sauc vīrieti, kurš pavadīja lēdiju Kosgrovu?
– Es nekad agrāk neesmu viņu redzējusi.
Raiens apvaicājās arī baznīcas vecākajam un citiem ložu uzraugiem.
– Vai jūs pazināt vīrieti, kurš pavadīja lēdiju Kosgrovu? – Tik skābu seju es noteikti paturētu atmiņā. Šajā dievnamā viņš nav agrāk kāju spēris, to es varu jums apgalvot. Konstebli iegriezās katrā solu ložā un iztaujāja baznīcēnus. Starpsienas, kas sniedzās līdz viduklim, dāvāja mānīgu savrupības sajūtu, taču sarunas aizdārdēja pa visu jomu.
– Es esmu ielūgts pie sava tēva Belgreivijas namā uz pusdienām pulksten divos. Jūs taču neapgalvosiet, ka man jāpaliek te, kamēr jūs…
– Pavērt mēteli? Atpogāt vesti? Konstebl, gandrīz varētu padomāt, ka jums padomā mani pārmeklēt. Mēs ar policijas komisāru Meinu esam viena kluba locekļi. Ja vēlaties palikt savā…
– Ko es ievēroju? To šausminoši ģērbto sievieti ar biksēm zem svārkiem, tos divus nabadzīgi tērptos vīrus, kuri izrādās policijas detektīvi, un to neliela auguma vīrieti ar apdriskātajām aprocēm, kurš, kā man stāsta, esot Opija lietotājs. Šeit, Svētā Jēkaba baznīcā! To, redz, es ievēroju! Jums drīzāk pienāktos nopratināt Opija lietotāju!
Soļodams turp un atpakaļ pa ejām un klausīdamies sarunās, Raiens nemitīgi sadzirdēja atkārtojam līdzīgus sīkumus, visur paužam neapmierinātību ar iztaujāšanu un sašutumu par aizturēšanu.
Noraidošā attieksme pret iztaujāšanu nekādā ziņā neliecināja par klātesošo bezsirdību. Meifēras bagātie un varenie iedzīvotāji patiešām bija satriekti par lēdijas Kosgrovas slepkavību, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā notikusi Svētā Jēkaba baznīcā. Taču londonieši no augšējiem slāņiem ar aizdomām uzlūkoja jebkuru iespējamo iejaukšanos viņu personiskajās darīšanās. Cienījami cilvēki nepastrādā nežēlīgus noziegumus. Vardarbība ir zemāko šķiru parādība. Ja parastie ļaudis uzbrūk cits citam tavernās vai kavējas šķērsielās, lai sadurtu garāmgājējus un atņemtu viņiem naudasmakus, kāda Meifēras iemītniekiem gar to daļa? Patiesi, vai šie strādnieki, kas sevi dēvēja par konstebliem (policisti piederēja pie proletāriešiem), no tiesas uzskatīja, ka Svētā Jēkaba baznīcas draudzes loceklis būtu vainojams lēdijas Kosgrovas slepkavībā? Aši pārmeklējot ielas, konstebli drīz vien uzietu kādu, kuram nav vietas Meifērā. Lūk, ar to būtu jānodarbojas policijai, nevis jāaizkavē pieklājīgi cilvēki, neļaujot viņiem doties uz savām lauku mājām vai apciemot ģimenes locekļus svētdienas maltītēs, kas norunātas pirms vairākām nedēļām!
Raiens nepievērsa uzmanību šīm gaudām, paskatījās uz dievnama galvenajām durvīm, pa kurām nupat ienāca vīrietis saņurcītās drēbēs, ar īsiem rugājiem uz virslūpas un platu ādas somu plecā.
Vīrietis pameta Raienam ar galvu un devās pie viņa, izspraukdamies garām pūlim.
– Vai tik neesat par agru cēlies no gultas! – No nācēja elpas uzdvesa viegls alkohola smārds. – Spriežu pēc tā, ka esat piespiedis roku pie vēdera.
– Tā ir tikai šuve sānos, – Raiens attrauca.
– Taču šīs dažas šuves burtiski satur jūs