No marmora priekšnama tiku ievesta lielā un plašā virtuvē mājas dziļumos. Tā acīmredzami bija nesen pārbūvēta ar marmora sienām, granīta virsmām un skapīšiem, kas izskatījās pēc mēbelēm. Visi rokturi un furnitūra bija no kaļamās dzelzs un iekļāvās Toskānas tematikā, un skaistas, ar roku apgleznotas flīzes bija uzlīmētas uz sienas aiz izlietnes, kur tās apgaismoja zem skapīša novietotas lampiņas.
– Man likās, ka mana virtuve ir skaista, taču šī ir fantastiska, – sacīju Tišai.
– Pateicos. Man gribētos, kaut tas būtu tikai mans nopelns, taču man bija daudz palīgu. – Viņa aprāvās, un Tišas sejā pavīdēja savāda izteiksme. Vēlreiz palūkojos uz apgleznotajām flīzēm un lampām virs brokastu stūrīša, un tas viss šķita tik atpazīstams, gluži kā blusas kodiens.
– Vai Adriēna tev palīdzēja to izplānot?
Tiša negribīgi pamāja.
– Jā. Viņa bija prasmīga virtuvē, un es labprāt pieņēmu viņas palīdzību. Viņa arī apgleznoja flīzes.
Es pamāju, un telpas skaistums nez kāpēc bija pagaisis.
Slaida gaišmate ar īsi apgrieztiem matiem stāvēja pie izlietnes un dzēra ūdeni no glāzes, kurā peldēja liela citrona šķēlīte. Sievietei varēja būt mazliet zem trīsdesmit gadiem, un viņa bija ģērbusies cieši pieguļošā tamborētā kleitā.
– Gribu tevi ar kādu iepazīstināt. – Tiša pavilka mani aiz rokas un pieveda pie jaunās sievietes. – Ava, tā ir mana meita Beta Erme. Viņa pasniedz vēsturi vidusskolā un arī ir vēstures biedrības locekle. Pēdējā reizē tu viņu nesatiki, jo Beta ar savu vīru Kenu svinēja kāzu jubileju un gaidāmo bērna piedzimšanu Amēlijas salā.
Tiša aplika roku meitai apkārt, un es sajutu skaudību, kad Beta uzsmaidīja man mātes smaidu.
– Mamma man daudz par tevi stāstīja. Es tā apskaužu stāstu par tavu iepazīšanos ar Metjū! Tas ir, jūs aizbraucat uz kaut kādu garlaicīgu medicīnas konferenci un pirmoreiz satiekaties, un tad tik ātri apprecaties! Nez vai man būtu iekšā tā rīkoties. Es apprecēju savu koledžas sirdsāķīti. – Viņa pārlaida plaukstu pāri savam vēl aizvien plakanajam vēderam. – Pagaidām viss ir labi.
Noskatījos uz viņas vēderu, izmisīgi vēlēdamās mainīt tematu. Man negribējās runāt par manu iepazīšanos ar Metjū. Nekad nespētu izskaidrot vārdos, kā tas ir: satikt kādu pirmo reizi un tajā pašā laikā sajust, ka viņš ir bijis manā dzīvē mūžīgi. Izsakot to skaļi, tas izklausījās sasteigti un bezatbildīgi, un māte nekad nebija atļāvusi, lai man piemistu kāda no šīm īpašībām.
– Cik jau ir?
– Piecas nedēļas. Es nemaz nejūtos stāvoklī. Man gribas sākt to izrādīt, lai tam noticētu!
Iesmējos.
– Esmu vecmāte, tāpēc dzirdu to bieži. Tici man, tu nepagūsi ne attapties, kad tas parādīsies. Un tad tavs vīrs sāks sūdzēties, ka tu aizņemies viņa svīterus, jo tavējie tev vairs nederēs.
– Viņa iet pie doktora Šova Brunsvikas ģimenes centrā. Vai tu nebiji tur uz pārrunām? – Tiša apjautājās, paņemdama no Betas glāzi un piepildīdama to pilnu ar ūdeni.
– Jā, biju gan. Viņi man šodien piezvanīja un piedāvāja darbu. Domāju, ka es to pieņemšu. Tad mēs ar tevi satiksimies biežāk, – sacīju Betai.
– Un arī ar mani, – Tiša iejaucās. – Tā kā Beta ir mana vienīgā meita, Kens ir atļāvis arī man piedalīties dzemdībās. Mēs ceram uz dabiskām dzemdībām, taču katram gadījumam ir arī rezerves plāns.
– Ja vien māte un bērns ir veseli, – mēs ar Betu noteicām unisonā, un tas mūs abas sasmīdināja.
Beta paraudzījās uz manu roku.
– Tavs gredzens ir ļoti skaists. Metjū ir lieliska gaume. – Viņas smaids viegli sašķobījās, ieraugot sārto dzimumzīmi uz mana īkšķa pamatnes. – Kas notika? Izskatās pēc nejauka iegriezuma.
Kautrīgi to paberzēju.
– Zinu, taču neraizējieties. Tas nav radies dzemdībās. Esmu pārāk uzmanīga, lai tā notiktu. – Mēs abas iesmējāmies. – Man droši vien vajadzētu izgudrot kādu varonīgu stāstu, piemēram, ka esmu izglābusi kādu mazu bērnu no lāča uzbrukuma, taču patiesībā tā ir dzimumzīme. Man tā ir visu mūžu. – Aizliku roku aiz muguras, piepeši sajuzdamās nedroša.
– Apsveicu ar darba piedāvājumu, Ava, – Tiša sacīja. – Domāju, ka tu rīkojies pareizi.
Mūsu acis sastapās, un es atcerējos savu solījumu Metjū.
– Jā, es tāpat, – aprauti noteicu.
Tiša sarauca pieri, skatīdamās kaut kur aiz manis. Pagriezos un paraudzījos cauri vestibilam uz ārdurvīm un pamanīju Džonu Makmahonu stāvam iekšpusē ar pašapzinīgu smaidu sejā.
– Ko viņš te dara? – Beta klusītēm jautāja savai mātei, un arī viņas piere bija saraukta.
– Tieši to es grasos noskaidrot, – Tiša noteica un atvainojās. Beta viņai sekoja.
Jau grasījos doties viņām līdzi, lai apsveicinātos ar savu jauno draugu, kad parādījās Metjū ar nākamo vīna glāzi. Jutos nedroša pūlī un biju gatava atzīt, ka vīns nogludina neveiklības sajūtu.
– Izskatījās, ka tu esi gatava nākamajai, – viņš sacīja.
– Nupat domāju par to pašu. – Pieliku glāzi pie lūpām un pasmaržoju vīna košo augļu buķeti, lai izgaiņātu uzmācīgo sāls smaržu, kas ieplūda pa atvērtajām franču durvīm. No pagalma puses atskanēja balsis, un man gribējās iziet ārā naksnīgajā gaisā, taču es zināju, ka nedrīkstu tā rīkoties. Tikai ne tagad, kad neredzamais ūdens skalojās pret smiltīm. Taču pilnmēness bija parādījies visā savā košumā, apgaismodams naksnīgās debesis un likdams zvaigznēm nokaunēties, un es sajutu vēlēšanos dalīties skaistumā ar Metjū, patveroties šajā mātišķajā gaismā kopā ar viņu.
Klāt pienāca Tišas vīrs Toms. Viņš bija slaids un gara auguma, ar sudrabotiem matiem un nepiespiestu izturēšanos, kas lika man domāt, ka viņi ar Tišu ir lieliski piemēroti viens otram. Viņš pasniedza Metjū divus cigārus.
– Nupat saņēmu tos no drauga Senbārtsā. Nevar ļaut svētku vakaram paiet bez pīpēšanas, vai ne?
– Nezināju, ka tu smēķē, – es sacīju Metjū.
– Agrāk es smēķēju pīpi – muļķīga iedoma, ar kuru aizrāvos skolas laikā, jo iedomājos, ka tas piestāvēs manai profesijai. Taču tagad smēķēju tikai pa kādam cigāram kopā ar Tomu. Viņš ir īsts fanātiķis un cenšas pievērst mani savai ticībai.
Apvaldīju vēlmi saraukt degunu. Man izdevās iztēloties Metjū ar pīpi – galu galā biju redzējusi skapī tvīda žaketi ar ielāpiem uz elkoņiem –, taču nespēju stādīties viņu priekšā ar cigāru.
– Ejiet vien. Man nekas nekait.
Metjū mani aši noskūpstīja.
– Es ilgošos pēc tevis.
Iesmējos, kamēr Toms izbolīja acis, lai pēc tam kopā ar Metjū dotos uz durvju pusi telpas otrā galā. Kad viņš tās atvēra, pamanīju bibliotēku ar koka paneļiem un grāmatplauktiem, kas stiepās no grīdas līdz griestiem. Tad durvis aizvērās, un es paliku viena telpā, kas bija pilna ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Malkodama vīnu, sāku pētīt skaistās istabas šajā