Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

Skaidrs, ka tā bija traģēdija, taču tā deva arī zināmu labumu. Džimijs izdzīvoja, un viņu pieņēma cita salas ģimene. Un tas ļaunais suņabērns bija miris.

      Mēs atkal turpinājām ceļu uz vārtu pusi, kad atcerējos savu sastapšanos ar Džimiju pie Adriēnas kapa.

      – Tie bija Makmahoni, vai ne? Tie, kas pieņēma Džimiju pēc ugunsgrēka?

      Tiša pamāja.

      – Viņi nepazina Skotus, taču gadiem ilgi bija rūpējušies par audžubērniem. Patiesībā tieši tādā veidā adoptēja Adriēnu un Džonu – sākumā viņi bija audžubērni. Lai vai kā, Džimijam vajadzēja jaunas mājas, un viņi piedāvāja savējās. – Viņa nopūtās. – Zinu, ka Makmahoni pret viņu izturējās ļoti labi, taču Džimijs turpina skumt pēc savas īstās mātes un abām mazajām māsiņām. Dažreiz iztēlojas, ka viņas vēl aizvien ir dzīvas un gaida tās pārnākam mājās. Man šķiet, tādā veidā viņam ir vieglāk samierināties ar to, ka viņu te nav.

      Mēs nogājām atlikušo ceļa gabalu līdz mašīnai klusēdamas. Karstums jau bija kļuvis spiedīgs, un atmosfēru kapsētā pārāk nomāca stāsti par to, kurš ir izdzīvojis un kurš miris. Iekāpu mašīnā un uz mirkli aizvēru acis, cenzdamās atvairīt domu par rētu pārklātajām rokām un salauzto degunu.

      Mūžam. Sadzirdēju šo vārdu, it kā tas būtu izteikts manās domās. Pametu skatienu atpakaļ, braucot ārā no stāvvietas, un uz mirkli ieraudzīju trīs kapu plāksnes iežogojuma dziļumā un atcerējos uzrakstu: mūsu mīļais tēvs un draugs. Tikai brīdī, kad braucām projām, baznīcas jumta gotiskajai smailei aizslīdot gar logu, es atskārtu, kāda doma bija ieperinājusies manās smadzenēs, cenzdamās piesaistīt uzmanību. Kur bija sieva un māte? Un kāpēc viņa nebija pieminēta uz Džofrija Freizera kapa plāksnes?