Džofrijs nostājās līdzās un atkal saņēma manu plaukstu savējā, pielikdams rētu pie lūpām.
– Vai tu esi pārliecināta, ka negribi atgriezties mājās?
Viņa tumši zilās acis pievērsās manējām, un man atkal sagribējās raudāt. Bērns, kuru nupat apbedījām, bija tiklab mans, cik viņējais, un viņiem abiem bija vienādas acis. Uzliku galvu uz vīra krūtīm, sadzirdēdama sirdspukstus.
– Jā. Tikai esi man līdzās.
Džordžīna atkāpās un novērsās, ļaujot Džofrijam izvest mani no kapsētas. Iezviedzās zirgs, un es noskatījos, kā vīrietis parādās aiz mūsu ratiem. Jutu, kā Džofrijs sastingst, jo mēs abi atpazinām jauno atraitni Neitanielu Smitu. Viņam piederēja liela kokvilnas ferma Džounskrīkā, tāpēc mums vajadzēja būt daudz kam kopīgam. Tā vietā Džofrijs juta acīmredzamu nepatiku pret šo vīru, un mēs nemeklējām viņa sabiedrību. Smita sieva bija mirusi pirms astoņiem gadiem, un viņš neapmeklēja daudzus dievkalpojumus plantatoru mājās. Nebija nekāds pārsteigums, ka mūsu ceļi nekrustojās pat uz tik mazas salas, jo viņa sieva vairs nepalīdzēja tam notikt.
Neitaniels noņēma cepuri un palocījās pret mani un tad pret Džofriju.
– Freizeres kundze. Freizera kungs. Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu, – viņš noteica ar nopietnu skatienu. Kad neviens no mums neko neatbildēja, viņš turpināja. – Nezināju par jūsu neseno traģēdiju, jo citādi šodien nebūtu ieradies jūs apraudzīt. Taču jūsu mājā man pateica, ka esat šeit un droši vien gribēsiet ar mani runāt, kad būšu pateicis, kas par lietu.
– Un tā būtu? – Džofrijs noskaldīja.
Džordžīna parādījās Neitanielam aiz muguras un piepeši apstājās, atpazīstot viņu, un viņas seja nobālēja.
Viņš pastiepa roku atpakaļ un izstūma priekšā sīciņu meitenīti, ne vecāku par desmit vai vienpadsmit gadiem ar netīri dzeltenu lupatu ap galvu. Viņas āda bija gaiša, gandrīz balta vietā, kur reiz atradusies kreisā acs, kas bija sašūta virs tukšā dobuļa. Viņa raudzījās uz mums ar verdziskām bailēm, dūšai sašļūkot papēžos, kamēr augums turējās taisns.
– Tā ir Džemma. Viņas māte strādāja par vecmāti pie manis, taču pagājušajā mēnesī nomira no drudža. Džemma viņai mazliet palīdzēja un ir apguvusi šo to no vecmāšu būšanām. Man pašam no viņas nav nekāda labuma, taču iedomājos, ka tava sieva gan varētu viņu izmantot.
Pagājos uz priekšu, taču atturējos no pieskaršanās meitenei, baidīdamās, ka viņa varētu sākt skriet un nespētu apstāties.
– Kas noticis ar viņas aci? Neitaniela acis samiedzās.
– Viņa noķēra infekciju, un to nācās izņemt.
Centos nesarauties, iedomājoties, kādai vajadzēja būt šai operācijai. Vergu bērnam netika dots morfīns. Nolūkojos uz Džemmu, prātodama, cik sīkstai viņai jābūt, lai to visu pārdzīvotu.
– Cik daudz tu par viņu gribi? – Džofrijs jautāja.
Gandrīz apraudājos no atvieglojuma, izdzirdot vīra balsi. Man likās, ka nāksies viņam izlūgties šo nabaga savainoto bērnu.
Neitaniels neuzmeta meitenei ne acu.
– Cerēju uz maiņu. Man ir divas lauka verdzenes, kurām tuvojas dzemdības, un es baidos, ka bez vecmātes tās nebūs drošas. Tēvs ir viens no maniem nigēriešiem, tāpēc mazuļi būs lieli. Nevaru atļauties zaudēt māti un bērnu.
Negaidot Džofrija atbildi, es pamāju ar galvu.
– Protams. Tikai atsūti ziņnesi, kad pienāks laiks.
Neitaniels beidzot pamanīja Džordžīnu, un viņa acīs parādījās savāds mirdzums.
– Makgregoras jaunkundze, – viņš noteica, palocīdams galvu. – Ceru, ka jums nekas nekaiš.
Paraudzījos uz māsu un noskatījos, kā viņas vaigos ielīst krāsa. Viņa atbildēja, palocīdama galvu un nolūkodamās uz saviem pirkstgaliem.
Pietupos līdzās Džemmai un uzsmaidīju, cenzdamās neskatīties uz samaitāto aci.
– Es esmu Pamelas kundze, – sacīju. – Un tu nāksi dzīvot pie mums.
Izskatījās, ka mazā meitene atkūst. Kā šaubīdamās viņa paspēra soli uz manu pusi, un es apņēmīgi uzliku plaukstu uz viņas kaulainajiem pleciem. Viņa trīcēja zem manas plaukstas, un es sajutu dīvainu radniecību ar šo bērnu. Mana māte bija mirusi dzemdībās, kad man bija deviņi gadi. No visiem dzīves zaudējumiem nekas nespēj līdzināties mātes zaudējumam, ja tu esi maza meitene un neesi apguvusi, kā kļūt par sievieti.
Pagriezos pret Džofriju.
– Pirms dodamies uz mana tēva māju, aizvedīsim Džemmu mājās. Lēda var viņu pabarot un ierādīt cisu maisu līdzās savējam virtuves namiņā. Domāju, viņas sapratīsies. – Iedomājos par ļoti strupo un tumšādaino Lēdu, kura bija rūpējusies par Džofriju kopš agras bērnības. Viņa bija nenosakāma vecuma atraitne bez bērniem, kura vēl aizvien sēroja par savu vīru, kas nomira pirms vairāk nekā trim gadiem.
Džofrijs iecēla Džemmu ratu aizmugurē un tad palīdzēja man ieņemt vietu priekšējā sēdeklī un apsēdās līdzās. Kad izbraucām uz ceļa, pagriezu galvu un ieraudzīju, kā Neitaniels pasper soli uz manas māsas pusi. Džordžīna paskatījās un tad metās pie mūsu tēva, kurš iznāca no kapsētas.
Skatīdamās uz ceļu, sacīju:
– Zinu, ka tev nepatīk Neitaniels, taču no viņa sanāktu labs apgādnieks Džordžīnai. Nespēju saprast, kāpēc viņa tam neļauj sevi aplidot. Džofrijs sākumā neatbildēja. Visbeidzot viņš noteica:
– Lai viņa pati izdara izvēli, tomēr baidos, ka viņa to jau ir izdarījusi. – Viņš turēja grožus vienā rokā un aplika otru man apkārt. – Tev ir uzticama sirds, Pamela, un tāpēc es tevi mīlu. Es neļautos mainīgai mīlestībai, jo tā ievaino dvēseli. – Viņa cimdotie pirksti savijās ar manējiem, un es apbrīnoju to spēju smagi strādāt uz lauka un tajā pašā laikā spēt maigi šūpot bērnu.
Viņš saspieda manus pirkstus gandrīz vai par daudz cieši.
– Vai tu piekrīti?
Atbalstīju galvu pret viņa plecu, uz mirkli aizmirsdama par mūsu bēdām.
– Jā, Džofrij. Tu zini, ka jā. Es nemūžam nespētu būt tev neuzticīga.
Mūžam. Pirksti pieskārās zelta laulības riņķim uz manas kreisās rokas, un pirmo reizi pēc ilga laika es iedomājos par gredzena sākotnējo īpašnieci un to, vai šis zaudējums pārvērta mūžīgo īslaicīgā.
– Labi, – Džofrijs noteica, neskatīdamies uz mani.
Viņš saņēma grožus ar abām rokām, un es turpināju viņu vērot, gribēdama jautāt, kā viņš zina to visu par Džordžīnu, un reizē apzinādamās, ka es to nespēju.
Vēlreiz ieskatījusies kartē, kuru Metjū man bija uzskicējis, es to salocīju un iebāzu šortu aizmugurējā kabatā. Bija pagājis kāds laiks, kopš pēdējoreiz braucu ar divriteni, taču visi allaž apgalvoja, ka, tiklīdz šī māksla ir apgūta, to nav iespējams aizmirst. Sākumā, grīļīgi mēģinot tikt uz priekšu pa nelīdzeno zemi, biju gatava tam nepiekrist. Tas bija Metjū divritenis, kas izrādījās man par lielu, taču viņš bija novietojis sēdekli līdz viszemākajai atzīmei, lai būtu vieglāk braukt, un apsolījis, ka drīzumā nopirksim divriteni arī man. Atstūmos ar vienu kāju, uzliku otru uz pedāļa un konstatēju,