– Neko tādu, ko tu vēlētos dzirdēt.
Mani pirksti ieslīdēja gultas pārklāja krokās. Šo pārklāju es biju ļāvusi Avai izvēlēties, kad viņai bija divpadsmit gadu, lai arī brīdināju, ka viņai tas apniks, tiklīdz viņai apritēs četrpadsmit. Kad viņa kļuva vecāka, es pieķēru meitu lūkojamies katalogos vai apstājamies pie veikalu skatlogiem un gaidīju, kad viņa atzīs, ka man bijusi taisnība. Taču viņa to nedarīja. Par to apbrīnoju savu meitu: viņa vienmēr runāja nopietni un nekad neatkāpās no saviem vārdiem.
– Tev vajadzētu viņai aizsūtīt albumus.
Papurināju galvu.
– Tu zini, ka es to nevaru.
Nepievērsdama man uzmanību, Mimī turpināja uzstāt.
– Tu vari viņai tos aizvest. Tas tev būs iemesls apciemojumam. – Viņa stingri mani uzlūkoja. – Ikvienai sievietei kādā brīdī ir vajadzīga māte. – Nejutos pārliecināta, vai viņa vēl aizvien runā par Avu un mani.
Atkal pievērsos skapim un nocēlu no pakaramajiem jaunu apģērbu kārtu.
– Es nevaru. – Biju uzgriezusi Mimī muguru, lai viņa neredzētu asaras, kas draudēja izlauzties. Kā gan varēju izskaidrot viņai to, ko nespēju izskaidrot pati sev? Ka es centos palaist vaļā ko tādu, ko allaž biju baidījusies pazaudēt, vēl pirms sapratu, ka nav iespējams pazaudēt to, kas tev nekad īsti nav piederējis. Un ka pēc ilgajiem pārāk vaļīgas turēšanas gadiem es beidzot biju atbrīvojusi satvērienu.
Iezvanījās telefons, un es saspringu kā parasti, ļaujot tam zvanīt tikmēr, kamēr ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Tad turpināju locīt meitas drēbes un likt tās kastē, itin kā, to darot, varētu izdzēst lielāko kļūdu savā dzīvē.
Turēju telefonu piespiestu pie auss, skaitīdama ikvienu zvanu, līdz ieslēdzās automātiskais atbildētājs, mana astoņgadīgā brāļadēla balsī pavēstīdams, ka vectētiņš un vecmāmiņa nevar pienākt pie telefona, bet ka viņi piezvanīs, tiklīdz varēs. Izdzirdēju pīkstienu, nospiedu atsaukuma pogu un ieslidināju mobilo telefonu atpakaļ somā. Mana māte necieta telefonus, cik vien sevi atcerējos, lai arī Mimī atminējās laikus, kad māte bijusi pusaudze un telefons licies viņai kā pieaudzis. Tā bija kārtējā bērnības mīkla, tāda pati kā krītošās lapas, kas likās tik mazas, kamēr nebija pārklājušas visu mauriņu.
Palūkojos ārā pa durvīm, meklēdama Tišas furgonu. Mana pirmā vēstures biedrības tikšanās bija noritējusi bez aizķeršanās, jo lielākoties tika runāts par neglītajām betona barjerām visa dambja garumā, par jaunu luksoforu (kas acīmredzot bija kaut kas ļoti svarīgs uz salas) un pirmo pazīstamas restorānu ķēdes ēdināšanas uzņēmumu salas vidienē. Laikam jau dzīvošana divsimt gadus vecā mājā bija atstājusi savu iespaidu, jo viss cits Sentsaimonsas salā likās tik jauns, ka es nesapratu, kur slēpjas problēma. Biju prātīgi to noklusējusi, atcerēdamās, ka esmu šeit pa daļai arī tāpēc, lai iegūtu jaunus draugus.
Visproduktīvākā sapulces daļa bija manis iesaistīšana projektā par senu kapavietu dokumentēšanu Sentsaimonsas salā pazīstamās kapsētās un tādās, kas varētu pastāvēt veco plantāciju teritorijās. Varbūt to panāca manas ģimenes saistība ar kapsētām, taču jutos pietiekoši ieinteresēta, lai pieteiktos projektam, un Tiša tika iecelta par tā vadītāju.
Ieskatījos pulkstenī un redzēju, ka manā rīcībā vēl aizvien ir piecpadsmit minūtes, un tad atstāju durvis vaļā nelielā spraudziņā, lai sadzirdētu piebraucam Tišas mašīnu un varētu iziet ārā viņu sagaidīt. Jau grasījos apsēsties vienā no priekšnama krēsliem, taču apstājos, skatienam aizķeroties pie kumodes apakšējās atvilktnes viesistabā. Man nebija atlicis laika izņemt ārā no ierāmētā zīmējuma izvilktās lapas un tās apskatīt, un es negribēju jautāt par tām Metjū, kamēr nebūšu noskaidrojusi, kas tur ir.
Ātrā solī piegāju pie kumodes un atvilku vaļā atvilktni, sākumā krizdama panikā, kad neredzēju lapas, taču tad atcerējos, ka biju tās iestūmusi dziļāk. Tur bija trīs lapas, kas bija sastiprinātas kopā ar četrām papīra saspraudēm katrā malā, apmēram desmit reiz četrpadsmit collu izmērā.
Uzmanīgi noņēmu ikvienu papīra saspraudi, cenzdamās neaizķert papīra malas. Lēnītēm novietoju pirmo lapu uz kumodes ar priekšpusi augšā un nogludināju to ar plaukstu.
Tas arī izrādījās mājas attēlojums, šoreiz no cita leņķa nekā ierāmētais. Ievēroju, kā māksliniece bija attēlojusi gaismu mājas vienā pusē, liekot iedomāties par gaišajiem rītiem, kurus es biju pieredzējusi savā jaunajā mājvietā, iztēlojoties, ka spēju sadzirdēt putnu balsis strautmalā. Pat ja nezinātu, kas to zīmējis, es saprastu, ka mākslinieks labi pazinis māju, zinājis, kā sviestkrāsas gaisma ieplūst pa logu saulrietā un kā pagalmā augošie ozoli šķita turamies kopā kā brāļi, zariem savijoties un augstsirdīgi apēnojot māju.
Paņēmu attēlu un kādu brīdi turēju paceltu, prātodama, kurš gan novietojis šo un divas pārējās lapas aiz ierāmētā zīmējuma. Un kāpēc.
Pārgāju pie otrā zīmējuma un uzmanīgi to aplūkoju. Samirkšķinājusi acis, es pacēlu to augšup, lai apskatītu labāk. Tas nemaz nebija zīmējums, bet izskatījās pēc dzejoļa. Vārdi bija uzrakstīti ar melnu tinti kaligrāfiskā stilā, vai arī rakstītājam bija skaists rokraksts. Tādam vajadzētu piemist māksliniekam. Lielie burti katras rindiņas sākumā bija lielāki par pārējiem, un pašas rindiņas bija novietotas lapas centrā.
Uz lapas nebija nošu vai kā cita, kas varētu norādīt, ka vārdi ir dziesmas teksts, taču, sākot tos lasīt, man tā vien likās, ka ausīs ieskanas mūzika, un vārdi lieliski saderējās ar katru noti gluži kā mozaīkas gabali, kas ieguļas precīzi tiem paredzētajās vietās.
Jel klus, manu bērniņ,
Tēvs karaļa kalps,
Un māti tas skaus,
Pāri jūrai kād’ dieniņ.
Mans skatiens uzreiz pievērsās mazajam skapītim, kurā biju noglabājusi mūzikas kastīti, ko Mimī ielika man rokās, aizbraucot no mājām – to pašu kastīti, kuru biju atradusi viesuļvētru sezonas laikā, kas bija sagriezušas šķērsām tik daudzas dzīves. Gluži kā no attāluma noskatījos, kā es šķērsoju istabu un apņēmīgi atveru kastītes vāku, mehānismam iekšpusē iedūcoties kā vecai cikādei, līdz mūzika atdzīvojās ar klusu klikšķi.
Noklausījos melodiju trīs reizes, dziedādama uz lapas uzrakstītos vārdus katru reizi, līdz biju iemācījusies tos no galvas, apstādamās pusnotī, kad mehānisms iestrēga. Skaidrs, ka es zināju šo dziesmu. Māte man bija to dziedājusi bērnībā un varbūt arī tad, kad vēl biju zīdainis. Kad man bija vējbakas un es nevarēju aizmigt, viņa sēdēja šūpuļkrēslā pie manas gultas un to dziedāja. Tikai ne ar šādiem vārdiem. Viņas dziedātie vārdi bija par mīļu bērnu, kas aizmiga pils drošajās sienās, jo viņa tēvs bija augstmanis un māte augstdzimusi dāma. Šeit izlasītie vārdi vēstīja par tēvu, kuru no mīļotā bērna un sievas šķīra jūra, un tie sniedza drīzāk drošinājumu nekā mieru, vēstot par cerību un iespējamu zaudējumu, nevis mierinājumu un siltumu. Taču tie bija vārdi, kurus es neizskaidrojamā kārtā biju zinājusi vēl ilgi pirms izņēmu šo papīra lapu no ietvara.
Ar sastingušiem pirkstiem ļāvu lapai izslīdēt no rokām un nokrist uz kumodes, tad brīdi pavilcinājos un paņēmu trešo lapu. Kā pa miglai sadzirdēju piebraucošas automašīnas sacelto troksni, taču nespēju apstāties.
Šajā zīmējumā bija attēlota jauna