Samirkšķināju acis, saulei nežēlīgi spīdot sejā.
– Nē. Kāpēc?
Viņš paraustīja plecus.
– Paskrēju garām pirms desmit minūtēm, un jūs izskatījāties… es nezinu… apmaldījusies. Likās, ka nemanāt neko no apkārt notiekošā.
Kad neatbildēju, viņš sacīja:
– Piedodiet. Negribēju jums traucēt.
– Nē, piedodiet jūs. Es tikai… aizdomājos. – Atkal paraudzījos uz ūdeni. – Vai jūs zināt, cik te ir dziļš?
Vīrietis papurināja galvu.
– Droši vien man vajadzētu to zināt, taču nav ne jausmas. – Viņš cieši mani uzlūkoja, un es redzēju, ka viņa acis ir ūdens krāsā – ne īsti zilas un ne īsti zaļas. – Kāpēc?
– Patiesībā es nemaz nezinu. Tikai iedomājos. – Brīdi pavilcinājos un tad pasmaidīju. – Vai esat vietējais?
– Lielā mērā. Tagad dzīvoju Džekilas salā, taču esmu uzaudzis šeit, un mani vecāki vēl aizvien dzīvo tepat. Es pavadu dažas dienas kopā ar viņiem, izpalīdzot mājas darbos. – Viņš pamāja ar zodu uz manu pusi. – Un jūs?
– Nupat esmu pārcēlusies uz šejieni. Gribēju mazliet papētīt salu.
Viņš pamāja uz Metjū divriteņa pusi.
– Un braukšana ar divriteni ir lieliska iespēja, kā to darīt, tikai uzmanieties no tūristiem. – Vīrieša smaids bija sirsnīgs un aicinošs, un bailes, kas bija mani sagrābušas savās ķetnās, aizžņaudzot elpu, atlaidās pietiekami, lai es atbrīvotos.
– Jā, to jau esmu atklājusi. Kurš gan izdomājis, ka tie satiksmes apļi ir labs izgudrojums vietā, kur vai mudž no tūristiem?
Viņš iesmējās, un es atslābinājos vēl vairāk. Juzdamās pateicīga, pastiepu roku.
– Starp citu, esmu Ava Freizere.
Viņa smaids viegli aptumšojās, kad vīrietis pastiepa plaukstu, lai sarokotos ar mani.
– Džons Makmahons, – viņš sacīja. – Vai esat rados ar kādu no salas Freizeriem?
– Esmu precējusies ar Metjū Freizeru. Vai jūs viņu pazīstat?
Lai arī vīrietis turpināja smaidīt, viņa skatiens piepeši bija kļuvis gandrīz ledains.
– Jā, patiesībā pazīstu gan. Mēs kopā mācījāmies vidusskolā. – Izskatījās, ka viņš grib piebilst vēl kaut ko, taču sakoda zobus, acīmredzami nopūlēdamies vairāk neko neteikt.
– Ak tā, – noteicu, gribēdama, lai viņš turpina, un tomēr nez kāpēc zinādama, ka man nevajadzētu to lūgt. Viņa skatiens bija sastindzis, kad nosaucu savu uzvārdu, un es redzēju, ka vīrietis grib ātrāk tikt projām.
Viņš atkāpās un sāka atvainoties.
– Te nu es stāvu bez krekla un svīstu jums virsū – mana mamma justos apkaunota. – Viņš pasmaidīja vēlreiz, un siltums viņa acīs bija atgriezies. Nespēju saprast, vai tas, ko iedomājos tajās pirmīt redzējusi, ir bijusi vien gaismas rotaļa.
– Bija patīkami iepazīties, Džon, – es noteicu. – Ceru, ka mēs vēl satiksimies.
– Ļoti iespējams. Es te esmu visu laiku, un mēs neizbēgami saskriesimies pārtikas veikalā, jo te ir tikai divas lielas bodes.
Pasmaidīju un pamāju.
– Labi. Gaidīšu ar nepacietību.
Viņš devās projām, bet tad apstājās un atkal pagriezās pret mani. Viņa acīs jautās dīvaina izteiksme, kuru es nespēju izskaidrot.
– Pasveicini Metjū.
– Labi, – noteicu, tad piecēlos un kādu brīdi noskatījos, kā viņš aizskrien. Sajutu piepešu vēsumu un palūkojos augšup, konstatējot, ka smagi lietus mākoņi ir noēduši debesu zilumu un aizstājušies priekšā saulei. Nolūkojos uz ūdeni, juzdamās apburta par šo pārvērtību no pelēkas uz melnu krāsu, un ar izkaltušu rīkli ieprātojos, vai skats no apakšas liktos atšķirīgs.
Saķērusi divriteņa stūri, devos atpakaļ pa to pašu ceļu un izvairījos skatīties uz ūdeni vispār, gribēdama, lai tas nozūd skatienam, pirms sāk krist pirmās lietus lāses.
Sestā nodaļa
Stāvēju pie antīka spoguļa mūsu guļamistabas stūrī, un Metjū bija nostājies man aiz muguras, lai aizvilktu mazās melnās vakarkleitas rāvējslēdzēju. Viņš piespieda lūpas pie mana kakla, un es nopūtos, prātodama, kad gan viņa smarža kļuvusi tikpat pazīstama kā manējā.
– Vai mums ir jāiet? – viņš nomurmināja pie auss.
Iegriezos vīra apskāvienā, aplikdama rokas viņam ap kaklu.
– Tā kā mēs esam goda viesi, es teiktu, ka jā. Un Tiša jutīsies ļoti vīlusies, ja neieradīsimies. Viņa varētu pat atteikties palīdzēt man pavārmākslas apgūšanā.
Metjū iepleta acis tēlotās šausmās.
– Nu tad mums jāiet katrā ziņā. Tomēr nekur nav teikts, ka mums jāpaliek līdz pat beigām.
Atbilde sastinga man uz lūpām, kad Metjū nocēla manu kreiso roku no sava pleca un uzmanīgi nopētīja.
– Piedod, – noteicu atraudamās un devos pie tualetes galdiņa, kur atradās rotaslietu kārbiņa. – Es to uzlikšu šovakar. – Pirms viņš bija paguvis ko teikt, izcēlu briljanta gredzenu no kārbiņas un uzmaucu pirkstā. Kustinādama pirkstus, sacīju: – Tu zini, ka man tas patīk, Metjū. Es tikai… neesmu pie tā pieradusi. – Nepiebildu, ka tas likās lieks, ka zelta laulības riņķis pats par sevi bija ideāls, tāpēc briljanta gredzens šķita piederam kādai citai.
Metjū saņēma un noskūpstīja manu roku.
– Man nav svarīgi, vai tu to valkā. Tikai gribēju zināt, ka tu to neienīsti, jo tad es ietu atpakaļ pie juveliera un apmainītu to pret kaut ko tādu, kas tev patiktu labāk.
Pieskāros viņa svaigi skūtajam zodam un pasmaidīju.
– Es zinu.
Neatlaižot manu roku, viņš devās uz guļamistabas durvju pusi, vilkdams mani sev līdzi.
– Nāc. Esmu sagādājis tev pārsteigumu.
Ar novēlošanos atcerējos papīrus, kurus biju nobēdzinājusi dzīvojamās istabas kumodē un ātri vien aizmirsusi. Ieprātojos, vai viņš nav tos atradis un vai man nevajadzētu atklāt viņam patiesību par to, kā tie tur nonākuši, vai arī izdomāt kādu stāstu, kurā nebūtu iekļauta teju notikusī Adriēnas mākslas darba iznīcināšana.
Man par atvieglojumu viņš pievilka mani pie ārdurvīm.
– Aizver acis, – viņš sacīja.
Paklausīju un tad sajutu vīra plaukstas uz saviem kailajiem pleciem, vadot mani lejā pa kāpnēm.
– Tagad vari atvērt.
Atvēru acis un tad pārsteigumā vairākkārt tās samirkšķināju. Košs, spoži sarkans sieviešu divritenis ar grozu un zvaniņu atradās piebraucamajā ceļā līdzās manai automašīnai. Gluži kā mazs zēns Metjū paķēra divriteni un pienesa to tuvāk, apgriezdams apkārt, lai es varētu apskatīt nelielo Džordžijas numura zīmi aizmugurē, uz kuras bija uzrakstīts AVA.
– Man nācās to pasūtīt, jo nevienam no esošajiem