Viņš pasmaidīja, un mana sirds atcerējās pirmo reizi, kad biju redzējusi šo smaidu pārpildītas telpas otrā galā: smaidu, kas piedienēja viņa garajam, atlētiskajam augumam un iedegušajai sejai. Tāda vīrieša smaidu, kurš varētu pastaigāties pludmalē orkāna laikā vai vadīt burukuģi vētrā. Tas bija aizgrābis mani toreiz, un arī tagad šis smaids nelikās mazāk satricinošs.
– Ak, Metjū, – noteicu, apvīdama rokas vīram apkārt un noskūpstīdama viņu, pirms atkal pievērsties divritenim. – Tas ir ideāls! Kā tu zināji, ka sarkanā ir mana mīļākā krāsa?
Viņš uz mirkli likās iztrūcies.
– Vai tad tu man nepateici? Gan jau kādā brīdī pateici. – Atkal pasmaidījis, viņš piebilda: – Priecājos, ka es uzminēju. Man negribētos sūtīt to atpakaļ.
– Nemaz nemēģini, – noteicu, satverdama divriteņa stūri. Palūkojos uz savu melno vakarkleitu un augstajiem papēžiem. – Ja es to novilkšu, tad varēšu pabraukāties. – Cerīgi palūkojos uz viņu.
– Ja tu to novilksi, tad nedosies izbraucienā ar divriteni, – viņš zīmīgi noteica. – Es to varētu pagaidām ieslēgt garāžā, lai tu varētu pabraukāties rīt.
Negribīgi atdevu divriteni Metjū, apbrīnodama skatu, kāds pavērās, viņam dodoties uz atsevišķo garāžu aiz mājas, un tad apsēdos Metjū automašīnas pasažiera sēdeklī.
Vēl aizvien cenzdamās apgūt salas ģeogrāfiju, šoreiz pievērsu uzmanību ceļam, kamēr Metjū brauca. Mēs nogriezāmies pa kreisi no Frederikas ceļa, pabraucām garām nelielai lidostai ar lidmašīnām, kas izskatījās pēc rotaļlietām lidlaukā. Metjū gan apgalvoja, ka tās patiešām spējot pacelties un nolaisties bez baterijām vai tālvadības pultīm. Kad bijām pabraukuši garām lidostai, pamanīju norādi uz Asiņainā purva kaujaslauku.
– Izklausās draudīgi, – es piezīmēju.
– Tā ir vieta, kur Ogltorpa karaspēks beidzot sakāva spāņus Džordžijā. – Viņš saņēma manu plaukstu savējā un ļāva mūsu savītajām rokām atdusēties manā klēpī. – Atgriezīsimies ar divriteņiem un izpētīsim to. Un arī Frederikas fortu – tas ir vecais britu cietoksnis, kas tika uzcelts, lai aizsargātos no spāņu uzbrukumiem. Tagad tur nav nekā cita, atskaitot drupas, taču tās ir visai interesantas.
Droši vien jau agrāk biju redzējusi forta fotoattēlus, jo domās spēju to iztēloties pavisam skaidri: tā kaļķakmens sienas un robotos torņus. Es pat saskatīju lielgabalus, kas bija pavērsti pret purvu, mērķējot uz neredzamiem ienaidniekiem. Smaidot pagriezos pret Metjū.
– Man tas patiktu.
Mans skatiens atkal pievērsās ainavai aiz loga, vērojot, kā izbalo gaisma. Krēsla šķita iestājamies ātrāk zem kuplajiem ozoliem, kuru smagnējie zari skāva tuvojošos nakti. Mēs šķērsojām dambi virs purvāja, pabraucot garām ceļazīmei ar uzrakstu “Austrumu pludmale”.
– Vai Tiša dzīvo uz ūdens? – mierīgi apjautājos, lai arī sajutu, kā asinis dzīslās sāk riņķot ātrāk.
– Tikai kvartāla attālumā, lai gan zemes gabals starp viņu māju un pludmali ir tukšs, tāpēc tā ir tikpat kā piekraste. Viņas vīrs – otrais vīrs – ir arhitekts, un viņš uzcēla māju pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Tā ir lieliska, ja tev patīk modernā arhitektūra.
Nomierinājusies uzsmaidīju savam attēlam logā, saprazdama, ko viņš gribējis teikt. Manu vecāku māja, kurā es biju uzaugusi, bija celta gadsimta vidus modernisma stilā, ar asiem leņķiem, zemiem griestiem un rūpnieciski ražotiem materiāliem. Taču nu manas mājas bija šīs te, ar nelīdzenām grīdām, čīkstošām salaiduma vietām un seniem priežkoka dēļiem, itin kā paaudzes, kas bija nodzīvojušas savu mūžu Metjū vecās mājas sienās, vēl aizvien dzīvotu ikvienā čīkstienā un iedobumā. Tas nebija tas pats, kas sadzīvot ar rēgiem.
Tas drīzāk atgādināja dzīvošanu ar vienu kāju pagātnē, un es secināju, ka māja man piekrīt.
Atkal palūkodamās uz Metjū, es sacīju:
– Māte nedomā, ka man vajadzētu dzīvot šeit, Sentsaimonsas salā, tik tuvu ūdenim. Tāpēc mana ģimene esot aizbraukusi, jo viņa nevēlējās dzīvot vietā, kas var atņemt visu, kas ir dārgs.
Metjū vaibsti saspringa izteiksmē, ko biju iemācījusies atpazīt kā viņa psihologa seju, kad viņš steigšus domāja, tajā pašā laikā cenzdamies izlikties, ka zina atbildes.
– Dažreiz vecāku bailes tiek nodotas bērniem. Varbūt tāpēc tu baidies no okeāna.
Cerīgi palūkojos uz viņu.
– Tu tiešām tā domā? Tas padarītu mani dziedināmu, vai ne?
– Bez dziļākas analīzes to grūti pateikt. Taču mēs ar to pastrādāsim. – Viņš saspieda manu plaukstu, pirms atkal uzlikt savējo uz stūres.
Tad es iedomājos, vai nevajadzētu viņam pastāstīt par ekskursiju uz muliņu, taču aprāvos, pārņemta ar citu domu.
– Vai Adriēna no kaut kā baidījās? – Jutos muļķīgi, pieminot viņas vārdu, un pagriezu galvu, lai atkal lūkotos laukā pa logu un man nevajadzētu pētīt Metjū sejas izteiksmi.
Kādu brīdi viņš klusēja, un man jau likās, ka neatbildēs. Visbeidzot viņš noteica:
– No rēgiem.
Es strauji pagriezu galvu pret viņu.
– No rēgiem?
Metjū pamāja, un viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. – Viņa man reiz teica, ka dažreiz, kad lūkojos uz viņu, Adriēnai esot tāda sajūta, it kā es redzētu rēgu.
Vēsums gluži kā auksta elpa sastindzināja manu muguru.
– Ko viņa ar to gribēja teikt?
Viņš paraustīja plecus, taču es redzēju, ka tie ir sastinguši, un nojautu, ka Metjū tikai cenšas izlikties nepiespiests.
– Nezinu. Viņa neko nepaskaidroja.
Nolūkojos uz priekšu cauri vējstiklam, tik tikko ievērodama purvājus kreisajā pusē un pēdējos krēslas mirkļus.
– Tiša man stāstīja par tavu senci – par to, kā viņa rēgs klīstot pa pludmali savas neuzticīgās sievas meklējumos. Vai Adriēna kādreiz tika viņu redzējusi?
Metjū uz mirkli saknieba lūpas.
– Paklau, šis ir mans un tavs vakars. Es negribu runāt par Adriēnu, labi? Tas viss ir palicis pagātnē. Tagad pievērsīsimies mūsu nākotnei.
Atsprādzēju drošības jostu un pievirzījos pietiekoši tuvu, lai varētu atbalstīt galvu viņam uz pleca. Noskūpstīdama viņu, es sacīju ar lielāku pārliecību, nekā jutu:
– Tev taisnība. Vairs nedomāšu par viņu. Kopš šī brīža esam tikai mēs abi.
Aizvēru acis, ieelpodama vīra smaržu tā, it kā tas būtu skābeklis, un iedomājos par papīriem, kurus biju paņēmusi no Adriēnas gleznas ietvara. Klusēju, nespēdama lauzt nupat doto solījumu.
Mēs izbraucām cauri dzīvojamajam rajonam ar šaurām ielām un smilšainām ceļmalām. Pie dažām mājām atradās divriteņi un ar pludmales rotaļlietām piekrauti furgoni piebraucamā ceļa galā, it kā pludmalē pavadītā diena būtu izrādījusies pārāk nogurdinoša, lai cilvēki atrastu spēkus tā visa pārvietošanai tuvāk mājām.
Iebraukdams strupceļā, Metjū novietoja automašīnu līdzās džipam ar atvāztu jumtu un vaļējiem sāniem.