– Nu, apchi, Chuiskaya ielejā, tur aug kaņepes.
– Un kas šeit nāca? – jautāja Idota Klopa.
– Un ko tu šeit ieradies? – atbildēja Idota.
– vai tu esi kurts? Es piedzimu šeit.
– Neizskatās, ka viņš būtu ieradies šeit? – Norādīja pirkstu uz Intsephalopath Patzan.
– Un pierē? apchi.– pakratīja degunu un izlēma ziloņus Kaukāza Harutunā.
– es pajautāju, kas šeit ienācis?
– Rodaki pakustējās. Es arī tur nedzīvoju slimīgi. – garlaikots pusaudzis.
– Un ko, jūs nevarat aizmirst Anasha? Steidzas?
– es nesaprotu, ko tu domā? Es saku, sūdi un noslaucīju viņam pakausi ar plaukstu…
– Un ko tu esi tik vulgārs? Ne jau Kents, tas pats ar jums, un termiņš… Desmit spīd.. Če nesmieties?
– Vismaz apchi. – piebilda Harutūns. – Plus – pretestība varas pārstāvjiem.
Bērns nosarka.
– Un ko Kazahstānā viņi neliek par anasu? – Ottila mainīja savu toni.
– Nu, patiesībā viņi to stāda, – Idots noberza degunu. – bet es strādāju likumīgi.
– kas ir likumīgi? apchi. – pārsteigts Harutuns.
– kaņepes savākti? Ej! – Ottila atkal ar to pašu pirkstu sita ar āmuru.
– kā ir? Kaut ko tu, apchi, tu dzen muļķības, schmuck. – Arutuns iesita.
– Kur jūs viņu noķērāt? – kļūdu Klops. – tālu no šejienes?
– Nē, caur māju, miskastē. Apchi, un pats galvenais, tas tur aug vienmērīgi, piemēram, dārzā. Jūs iestādījāt apchi, suni?
– Pagaidi, Harutun,.. nāc šurp syudy? – pavēlēja Klefs.
Idots negribīgi vērsās.
– apsēdies. Ottila norādīja uz tuvējo spaini un apgāza to, bet tas bija bez dibena. Idota apsēdās.
– Pielieciet man rokas, palmu uz leju… Lūk. Tagad, Harutun, atnes avīzi.
– no kurienes? apchi.
– pajautā sievai..
– Pisyunya, dod man avīzi! apchi.
– Kas? Pisyunya?
– Apchi, apchi, apchi … – Harutūns sarkani noteica
Idots iesmējās.
– par ko tu smejies? – Ottila pagriezās pret lieveņu. «Izolda, atvediet papīru šeit!»
– Paņem pats! Ne pamāte neizauga! Izolda šņukstēja.
– Ej, dabū. – zemā balsī iesūtīja kaprālis Klops. Harutuns atnesa avīzi pusstundas laikā, Ottila jau bija paspējusi pielīdzināt simts nagus.
– Kas jāšanās tev gāja bojā? Nāc šurp.
Ottila paņēma avīzi un izplatīja to uz laktas.
– Trīs. – pasūtīja kļūdu
– Četri. – Idots apjukumā atbildēja.
– Kas, četri?
– Nu, trīs – četri – pieci…
– vai tu mani vicini? iespļaut rokās un trīs, trīs līdz caurumiem. Izdzēsiet no rokām visus savus sūdus.
– Kāpēc?
– Vai vēlaties to demonstrēt rajona policijas pārvaldes laboratorijā?
– Nē
– Tad trīs šeit un ātri.
Bērns ātri noberza bumbiņu ar zirni un pasniedza to Klopam.
– iekšā? Oho! – pārsteigts Klops.
– Tūliņ jutu, apchi, profesionāļa roka.
Ottila zirņi, kas iesaiņoti zeltā no cigaretes, zem papīra lapas augšup. Un aizdedzini šķiltavu. Papīrs sadedzināja un žāvēja zirņus. Ottila atloka un ar āmuru izsita zirni. Atbrīvots no tabakas, kas izķidāta no cigaretes, un atdalīta. Aizzīmogots un pabeigts beigās. No spēles sērkociņa lodziņa filtra vietā ievietoju savītu kartona gabalu. Un ar mēli viņš samitrināja cigaretes augšpusi un aizdedzināja to. Aploks saburzījās un ievilkšana tieši iesūcās apgabala plaušās, un viņš atcerējās Āfriku. Tās atklātās vietas un džungļi. Dejoju zem turienes ar papuascas smirdot no manas mutes. Olivjē no melnā vīrieša smadzenēm no kaimiņu cilts, kurš nāca pēc sāls. Pirmais sekss ar nīlzirgu un vairāk. Beigu beigās viņš, sašļācis kā burbulis, aizturēja elpu, pamazām izlaižot džina spārnotos dūmus brāzmās. Viņa asinis bija bagātinātas ar jautru skābekli, un viņš jutās tā, it kā būtu lidojis ar nulles smagumu. Viss apkārt bija gaišs un rosīgs. Pienāca Ottila bērnība, un viss apkārt sāka iepriecināt. Suns izkāpa no būdiņas un, ieraudzījis muļķīgus saimnieka skatienus, dejoja un vicināja asti.
– Neko pats nekautrējies?! – Viņš neizrunāja balsi un nodeva cigareti Intsephalopath. -on Harutun, turies. Kā eksperts atrodiet atšķirību starp sūdiem un sekliem.
– Un es nekad to nesmēķēju. Apchi. Es nezinu kā.
– Tāpat kā cigarete, vienkārši neizlaižiet dūmus. Es saku: nelieciet to pilnībā mutē, atstājiet spraugu gaisa padevei plaušām un ievelciet, ievelciet un neizlaižiet. Ievelciet to un jūtiet to sevī.
Harutūns lēnām gāja pāri un pacēla apvārci. Viņš smēķēja, kā priekšnieks lika. Pēc mirkļa viņš pārvērtās dārzeņā un apmānījās kā tītars.
– Dodiet mazulim. – Ottila aizmirsa un pavēlēja Harutunam. – Ļaujiet joku cietuma priekšā … – pēc pusstundas Ottila turpināja, – Arutun, alle. Ko tu ņem?
– Ah? Dod.. – vecais vīrs pamāja un saprata. Viņš izkāpa ar cigareti. Idots paņēma spārnu, uzpūta un pasniedza to apkārt rajonam. Viņš sāka otro kārtu, un drīz Incephalopath pabeidza papēdi.
– Nu ko? – atlaidiet Bedbug. – smēķēt? Ko tu pīpē, kazlēni?
– Belomor. – Es saņēmu Idot paciņu un paņēmu katrai cigareti un es pats. Notika. Viņi ņēma un smēķēja.
– Nu sakiet, kā jūs likumīgi pļaujāt kaņepes? – iesāka Bedbug.
– Heh, vai jūs varat man sākumā pateikt, kā jūs apchi viņu likumīgi stādījāt? – piebilda Harutūns.
– Tāpat kā, heh. – piespraudu Idot. – uz traktora.
– Ko jūs vajājat, salaga? – Harutūns nikni izteicās. – Traktorā tas saskrāpjas. Sēdies, bļāvējs! Visu mūžu!!!
– Jā, apsēdies, tu, citādi tu stāvi kā āķis. Tur sēdiet uz lieveņa. – ieteica Gultasveces kaprālis.
– Īsāk sakot, joks bija praksē. – Idotas sākums.
– Un kuru tu studēji? jautāja Klefs.
– Jā, traktoristam-ģenerālim. Nu viņi nosūtīja uz plāniem, kaņepes tīrīt virvēm. No kaņepju virvēm tiek šūti brezents jūsu UAZ.
– Lūk, kā? – pārsteigta Ottila. – un ko?
– Nu viņi mani uzlika uz kaņepju novākšanas mašīnas.
– Un kas tas ir? jautāja