– Un pat tagad es teikšu Arutunam, ka Idota un vecmāmiņa Klavka atved. Un šeit ir Idot.
– Atceries moronu, viņš parādīsies.
Idots parādījās durvju ailē.
– Nu, ko tu atnesi? – Bedbugs pagriezās pret Bērnu.
– skaidrā naudā.
– cik daudz?
– Pietiek pāris gabalu?
– Pietiek, bet tas vēl nav viss. Jūs palīdzēsit vecajam, viņš jums visu izskaidros.
– Uz šo? Ak, priekšnieks, viņš ir caurs.
– Es tagad izraušu tavu aci, atbildēšu par tirgus, uzzīmēšu? – un krupis steidzās ar Pitchfork, kas nebija tālu, pie Idotas.
– Pagaidi! – Es saņēmu Idotas gaisa pistoli. – Tagad es šautu olas.
– Ak vai? Vai tu esi ar pistoli?
– Viss ir likumīgi, galva. Tēvs iedeva. Šeit no šādiem gliemežiem.
– Vai tev nav bail? Jūs atrodaties arestā. Vai es varu piezvanīt tēvam? Viņš nepadarīs tevi noplūdušu, bet viņš tev iedos pipetes, tu to atcerēsi visu mūžu. Un kur jūs saņēmāt, ka krupis ir pilns ar caurumiem?
– Jā, visi runā ciematā.
– Ko tu skrāpi, Kalbits sejā. Kāpēc viņi man acīs nesaka mīzt?
– Tātad, nomierinieties un strādājiet, ja nevēlaties problēmas… Viss… Kluss! Es teicu: jūs strādāsit vietā, laika posmā!!! – visā pagalmā kliedza rajona ģenerālis Klops Ottila Aligadzhievich.
– Tātad yazh traks? – pārsteigts Idot.
– Labi. Sāksim no sākuma: kāda veida bagāžnieks?
– mīna. Tas ir, tēvs deva.
– Vai ir atļauja?
– Ir.
– Pārbaudiet to. Bet jūs par valsti nemulsinājāt, tāpēc noalgojāt traktoristu, kurš šo ar kaņepju arklu. Un jūs kopā ar viņu izstrādāsit terminu.
– Un šeit es to nedarīšu. Jūs nepierādīsit.
– es nepierādīšu? Šobrīd internetā es nosūtīšu vakardienas sarunas ierakstu youtube, un tētis nepalīdzēs.
– Červonets, tieši tā? – piebilda vecais vīrs.
– Un jūs aizverat hailo, schmuck! – izbļāva Idota.
– Kluss, kluss. Redzi, pimpochka? – Ottila norādīja uz pirmo nozveju uz žoga. – Šī ir video kamera. Jūs varat pateikt sveiki savai ģimenei.
Bērns neko neteica.
– Toto, nāc un stundas laikā šeit darba drēbēs.
Jūs varat atvest tēvu. Es ceru, ka viņš ar prieku uzzinās, ko dara viņa patēvs. Mantinieks! Jūs varat sabojāt viņa reputāciju uz visiem laikiem.
– nevajag stāstīt tēvam. Es strādāšu.
– Tas ir labi. Pēc nodošanas ekspluatācijā jūs saņemsiet arī torņus. Un jūs sakāt savam tēvam, ka esat atradis darbu pie manis. Vai esi to saņēmis?
– Jā.
– Arī dodieties pie vecenīte Klavka un sakiet, ka es viņai steidzami zvana.
– Un ja viņa nenāk?
– Sakiet, ka es jūs arestēšu visu likuma bardzību dēļ.. Ejiet.
Tā brigāde sapulcējās un sāka atjaunot šķūni, kurš, piemēram, kā ērkšķis acī, Ottila pirms grēmas jau piecus gadus tika cauri Islinga naglai. Un Bedbugs nevarēja vai negribēja tam atrast laiku. Kopumā Ottila bija slinks cilvēks, vai drīzāk, viņam bija vieglāk noķert lauvu, nevis celt vai tīrīt liellopus. Drīz vien Arutuns ieradās ar krupja nazi un bez tiem, kas pieķerti. Acīmredzot Klaudija brīdināja visus, vai arī tie ir izsmelti. Tālāk likumsargi devās ap ciemata novietnēm, meklējot jaunu govi, kura pazuda no turīgās Lidergos ģimenes. Meklējumi nebija ilgstoši, un burenka tika atrasta lielas nabadzīgas Sarikulovu ģimenes kūtī. Bet stādīt ģimenes īpašnieks nedarbojās. Viņš nonāca noliegumā un vainoja nepilngadīgus bērnus, viņi saka, izsalkuši, ka viņi nozaga govi, un īpašnieks neko par to nezināja, iemesls ir gada iedzeršana. Burenka tika atdota, un Sarikulovam draudēja, ka agrāk vai vēlāk viņš ielidos un apsēdīsies.
APULAZS 3
Nākamajā rītā Ottila pamodās no saplēstiem paklājiem no apcietinātās notiesāto brigādes, kas sastāv no: Krupis – priekšnieka tipa, Idota – neizmēra sānu kāju un vecmāmiņa Kļava – komandas zvaigzne.
– Kur tu iemeta dēli, muļķis? – mutiski Idot, caurdurt kāju ar naglu.
– Un ko, vai jūs iedziļināties bumbiņās? Viņa karājas uz jūsu pēdas! – krupis iejaucās, lai kundze smejas.
– Tu dari, medūz, mirsti. – Idots atbildēja vecajam vīram, – un tu, vecā sieviete, tu joprojām metīsi dēli ar nagiem, es to ielikšu pakaļā.
– Skaties, neraizējies par neļķēm, īpaši uz Žabinu! – bass grabēja bez vecmāmiņas Kļavas.
– Tātad, notiesātie, ka mēs kliedzam, bet kautiņa nav? – Ottila gudri smaidot jautāja, kurš izgāja uz lieveņa.
– Jā, šis muļķis izkaisīja vecos dēļus, un es sadūrēju kāju. – Idots gāja pieticīgāk.
– Rūpīga vajadzība. Šeit un mani bērni staigā.
– Un kas, Sāra jau staigā? – priecājās vecmāmiņa Clavka. – un kā norit viņas grūtniecība? vēl neesi dzemdējusi?
– Diemžēl tas notiek tikai sapnī. – īpašnieks bija nomākts un nekavējoties tika pārsteigts vārda «grūtniece» dēļ. – Ko tu teici?
– atvainojiet, lūdzu, bet vai tas ir prieks?! – vecā sieviete pieticīgi atvainojās.
– Nāc, jau atkāpies. Viņa ir Dr. Smertievas, profesores no Sanktpēterburgas, uzraudzībā. «Bet es nesaprotu…» un Ottila lauzās savlaicīgi.
– no kura ir grūtniecība? vecā sieviete izplūda.
– Kā jūs zināt par grūtniecību? – bļāva vaicāja.
– Tātad viss ciems zina un zina, no kā. vecmāmiņa pārliecinoši teica.
– Un no kā? – jautāja krupis, noplēšot dēli no sienas.
– Tātad tu neesi gaumīgs vai kas? – vecmāmiņa bija pārsteigta.
– Tāpēc nevajag Tomi, sakiet vārdu, māsa, vārds, atbildēja vecais vīrs.
– Tātad tavs dēls, Izzy. – Protams, vecā sieviete balsī ziņoja.
– Hmm, nav sūdu sev, joks! – plikai Idotai.
– Un jūs parasti klusējat, aborta upuris. – vecmāmiņa piegāja pie kazlēna.
– kluss! – Bedbugs bija satriekts. – kāpēc tu, vecmāmiņa Clavka, dabūji šo? Kas tev teica šo ķecerību? – Ottila kļuva tumša un satumsa, jo bija tumšādaina.
Tastatūra pārblīvēja un sāka izskatīties sliktāk, divdesmit gadus vecāka par septiņdesmit gadiem.
– Nu, es tā domāju, – klavierēja Klaviatūra un mainīja sejas izteiksmes, un sāka izskatīties kā trīspadsmit gadus veca meitene, kura pēc sirdsapziņas pārmetumiem paskatījās