Incefalopāts stāvēja pie kolonnas un, ieraudzījis serdi, kurš bija atstājis amatu, ātri pieskrēja pie viņa.
– Labdien! apchi, «viņš glaimoja.
– Ko tu gaidi mazdēlu? Penth sarkastiski vaicāja.
– Kāds mazdēls? Apchi, – stulbais Arutuns Karapetovičs.
– Ko jūs šeit veidojat grimases? Vai arī viņš ir jūsu līdzdalībnieks? Ko jūs plānojat, viesstrādnieki?
– Kas? Apchi, «Harutūns bija nobijies.
– Ko tu muļķi būvē? Jūsu draudzība ir vēlama federāla. Vai tu esi ar viņu?
– Ah? apchi, – satricināja vaigus ar Incephalopath. – nē Es viņu nemaz nepazīstu. Pirmo reizi redzu.
– Un ko tu viņam tad vārīsi? Stabs, tēvocis. – pēkšņi seržants iesaucās. Harutūns atvilka. – Viņš ir izmantots jums, tāpat kā jūsu, un jūs?
– Ah, apchi, es viņu pazīstu, bet tas ir ļoti slikti, un tas notiek tikai pateicoties viņa sievai.
– Ko? – Pents pasmaidīja.
– es guļu ar viņa sievu! – apstiprināja Harutūns. Seržants smīnēja un devās šaut dokumentus par alu.
– Un kad tas tiks izlaists? – atbalsojās vestibilā.
– Kā tualete atrodas mājās, un atbilde nāks. Tāpēc trīs dienas man ir tiesības viņu drāzt.
– Vai es varu viņam palīdzēt? – ieteica Harutuns visam vestibilam.
– mazgāt tualeti?
– Jā, lai tiktu ātrāk atbrīvots.
– Nē, nevajadzēja.
Harutūns skumji nolaida galvu: Mdaa… viņš tur nokļuva un naudas nav, un Klops tika nolaists.
– Vai jums ir nauda? – kāds čukstēja tieši ausīs līdz kaprālam. Viņš nodrebēja ar visu ķermeni un apgriezās. Aiz viņa stāvēja tauku formas zīmogs policijas formas tērpā un košļāja cietu burgeru.
– Nē
– Kāpēc? Om yum yum.
– Un nauda, apchi, – Harutūns apjuka domās un, izstiepis rādītājpirkstu, meklējot skolēnus, norādīja uz policijas pasta durvīm. -Un nauda no mana, apchi, šefpavāra, tur, pērtiķu klipā no Klop.
– Kāda kļūda? Vai tas ir segvārds?
– Nē, viņa uzvārds, apchi, viņš tika aizturēts, līdz tika noskaidrota viņa identitāte.
– Ahhh! Om yum yum., Tāpēc iesim, ņemsim naudu no viņa, it kā sev, un atdosim to man.
– Ahhh. Viņam ir, apchi, karte.
– Piedod. – Un policists aizgāja priekšpilsētas dziļumā.
Pēc nedēļas Bedbugs tika atbrīvots no 78. policijas iecirkņa. Šī bija piektā filiāle pēc kārtas, sākot ar stacijas policistiem un visur, kur viņš mazgāja tualetes. Pirms viņa neviens tam nepiekrita. Un viņam bija jānomazgā ikgadējie netīrumi.
Harutun bija apnicis nedēļu gaidīt viņu stacijā, bija laba vasara. Viņš sazinājās ar vietējo gopotu un bezpajumtniekiem. Viņa drēbes pārvērtās par grīdas lupatu. Viņa pietūkušā seja no «ledus» – etanola glāžu tīrīšanas līdzeklis, ko izmanto bezpajumtnieki un tamlīdzīgi – kļuva sarkana kā šimpanzes pakaļa. Viņa acis bija piepildītas ar asarām ne tikai no bēdām, bet arī no briesmīgām paģirām. Viņš sēdēja Maskavas metro stacijas ejā. Viņa cepure bija otrādi un gulēja uz grīdas. Tajā varēja redzēt dimetānnaftalīnu: vienu, piecas un desmit monētas. Viņš apsēdās uz ceļgaliem un nedaudz šņukstēja. Fingals gandrīz neizlaida asaras.
– Harutūns? Ottila sauca: «Kas tev slikts?»
– Ah? Apchi, – kaprālis lēnām pacēla acis.
– Celies, sēdi šeit? – Bug piecēlās un pacēla cepuri.
– Neaiztieciet, apchi. – Harutūns histēriski kliedza un satvēra cepuri. Kāda maza lieta izlēca uz marmora grīdas un sauca. Zvana signālu dzirdēja blakus stāvoši bezpajumtnieki. Viņi izskatījās pieklājīgi un jaunāki.
– Sveiki, mazulīt, labi, izkāp no grēka. – iekliedzās viens no viņiem
– Neuztraucieties viņam nopelnīt maizi, Schmuck. – nobijos otrais.
– Vali, Vali. – atbalstīja trešo, – kamēr dzīvs.
– Vai tu man saki jauniešus? – vietējais detektīvs ģenerālis Klops pārsteigumā atvēra acis.
– Ak? Jā, tas nemaz nav mazulis.
– Vai tas ir punduris?!
– Jā, un nēģeris. Heh. – Un viņi sāka tuvoties Bedbug.
– Kārtridžs, – Harutūns nočukstēja un nometās ceļos. – bēgt, priekšniek. Es viņus kavēšu. Tomēr viņi mani jau sita un lika man ubagot.
– Nebaidieties, es viņiem Sarakabalatanayaksoyodbski paskaidrošu, ka jūs nevarat aizvainot vecāka gadagājuma cilvēkus. Ottila pārliecinoši atbildēja un sarauca piedurknes.
– Ak, Zyoma, viņš nolēma mūs ieskriet, – par bļāvēju, veselīgāko no viņiem un pliku.
– Pelēks, velciet to uz kausu. – atbalstīti plāni un tetovējumos, norādot uz urnu.
– Es uzreiz saku, nomieriniet jauniešus, es jūs brīdinu pēdējo reizi. – laipni jautāja Klefs, ieskatījies veselajam acīs. Viņš paņēma to ar savu milzīgo suku pie apkakles un, paceldams to, ienesa acīs. Viņš pasmaidīja ehidno un strauji elpoja. Viņš atvēra acis, it kā ar aizcietējumiem, un paplašināja muti, it kā gribētu iebāzt mutē Iļjiča spuldzi. Gūns izlaida suku un noliecās, ar abām rokām satvēra cirksni.
– Ahhhhh!!!! – noslīka visi apkārtējie.
Ottila piezemējās uz kājām un, saķērusies, izdarīja otro sitienu bumbiņās, bet ar dūri.
Viņš minūtes laikā ar dūrēm iemeta šāvienu tik ātri, ka bija grūti atšķirt rokas un beigu beigās ar papēža lēcienu trāpīja pa Ādama ābolu. Sarkanais kakls lēnām krita uz priekšu un ar pieri nokrita uz marmora grīdas, sasmalcinot visu, kas pie sevis izliekās. Ottila atleca uz vienu pusi, pietrūkstot kritiena. Viņa homijas ir izpūtis vējš. Un vispār pāreja tika attīrīta no visa veida freeloaderiem – dzērumiem.
Ancefalopāts piecēlās, noliecās uz šefpavāra plecu.
– Paldies, apchi, patrons. Es domāju, apchi, es te nomiršu.
– Kā tu nonāci pie šī? Viņi mani uz nedēļu slēdza? Un jūs jau tā esat nogrimis.
«Un pats?!» Harutuns nodomāja, bet neko neteica. Ottila vēlreiz paskatījās uz kaprāli un aizgaiņāja.
– Ak, Joškina kaķis, ko viņi izdarīja ar tavu krūzi?
– Jā, labi, apchi, – Harutūns pamāja ar roku un novērsa savu izkropļoto seju: salauztu degunu, divus pirkstus zem labās acs un trīs zem kreisās acs, nevis vienu priekšējo zobu. Nežēlīgā bezpajumtnieku un žēlsirdīgā pasaule vienā personā. Vecajiem ir ļoti grūti izdzīvot šajā pasaulē apakšā.
– Hmm.. bet tu neesi uzzinājis par viņu degunu?
– Nē,