StaVl Zosimov Premudroslovsky
© StaVl Zosimov Premudroslovsky, 2020
ISBN 978-5-4498-0728-1
Created with Ridero smart publishing system
LIETA №1
Deguns
APULAZS 1
Labdien
Nekavējoties pārejiet pie galveno notikumu dalībnieku apraksta, ko es šajā lietu sadaļā piedāvāju.
Pirmais sarakstā ir ģenerālmajors Ottila Aligadzhievich Klop. No visiem apkārtējiem viņš nebija standarta augums – deviņdesmit deviņi un deviņi centimetri.
Jūs vaicājat: «Bet kā viņš tika uzņemts kārtības sargu rindās, galu galā pēc pusotra metra viņus armijā nepieņems, un bez armijas viņus neuzņems sargiem …". Bet viņš ir – īpašs gadījums: Viņa vecāki, precīzāk sakot, bija viņa māte un viņas vectēvs, kas kalpoja viņam tēva vietā, parastajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, ar primitīvi ebreju saknēm. Tas ir tikai tas, ka viņa māte savulaik pēdējās tūkstošgades laikā, kad pasaule joprojām visur nelietoja datorus, un Lielā Padomju Savienība brīvprātīgi pievienojās internacionālistu ordeņistu rindām, kuru pienākums bija iztīrīt slimos pēc lentes iztukšošanas. Un tas notika dažās Āfrikas valstīs, un Centrālās Āfrikas pigmeju senās ciltis izrādījās slimas, no kurām viena, vai drīzāk pats vadītājs, ir Lielais vecākais, simts divdesmit tūkstošu gadu kalendārs no savas tautas puses, un kopš viņa vienaudži sen jau grūstījās (nomira), tāpēc tie, kas atcerējās viņa dzimšanu, nebija un viņš varēja apgalvot, ka viņa māte ir Saule, bet tēvs ir Mēness utt. utt.. Protams, topošā Ottila māte neticēja šai pasakai, bet viņa to nemaz neaizvainoja, viņa tikai pasmaidīja un pamāja visu Zemes cilvēku vecajam taimerim. Pēc tam, kad viņa bija saņēmusi vadītājas kārumus, tie bija garšīgi kārdinoši eksotiski: ceptas bizona acis ķiploku mērcē, kūpinātas ziloņu olas ar šokolādes lašu, svaigi zaudēta vidējā medicīniskā personāla Ivana Kozimoviča Pupkina svaigais asins borščs, kurš pazuda priekšvakarā, un Koki sulas sula trešajā… Kopumā grūtniece māte pamodās, un tad viņas dzīve vairs neradīja īpašu interesi.
Un saskaņā ar Pygmy cilts likumdošanu vidējais karavīra un ordeņa aizbildņa augstums nebija mazāks par astoņdesmit centimetriem un ne lielāks par metru pieci ar pusi centimetriem, protams, tāpēc viņš tika aizvests uz viņu policiju un nosūtīts ar pieredzes apmaiņu uz Krieviju. Tāpēc viņš palika dienestā: tāpat kā jebkurš viesstrādnieks saņēma pastāvīgu dzīvesvietu, un, tā kā viņš vienlaikus bija Krievijas Federācijas pilsonis, neviens viņu nevarēja deportēt. Īsāk sakot, mūsu valstī viss ir iespējams, īpaši naudas dēļ. Bet viņam bija jāiet cauri militārām mācībām kopā ar savu tēvu cilts un eksāmenā piepildīt ziloni. Tas tika teikts pieprasījuma vietā iesniegtajā dokumentā, kurš tika uzvilkts uz Ottila vēdera un apstiprināts UNESCO. Protams, tam tika pievienots vēl viens dokuments, kaut arī neoficiāli tas izskatījās pēc simts dolāriem. Un vēl jo vairāk galvenajā dokumentā tika norādīts, ka viņš dienēja cilts ar nosaukumu Nakatika Ui Buka ziemeļu-dienvidu nodaļas armijas ģenerāļa pakāpē. Protams, šis tituls viņam tika piešķirts tēva dēļ uz mūžu, jo īpaši tāpēc, ka viņu cilts tika iekļauta ANO spēkos.
Kalpojot cilts, jaunais Ottila ieguva šādu pieredzi, precīzāk, nokārtoja eksāmenus: loka šaušana, tomahawk mešana, kāpšanas kāpšana pa «stumbriem», kas ļāva viņam uzkāpt gan uz pat vertikāles, gan ar pūtītēm. Viņš varēja arī mest abām kājām pāri savām vai citu ausīm un, turēdams uz grīdas uz abām rokām, varēja dejot krāna deju, veikt trīskāršu rotājumu uz augšu, uz sāniem, uz priekšu, atpakaļ un nepieskaroties grīdai. Viņš iemācījās pieradināt kaķus, suņus un citus nokošana un ēšanas dzīvniekus, tostarp odus, bedbugs, utis un grizli lāčus.
Pēc tam, kad Ottila tika nosūtīta pēc viņa paša pieprasījuma un mātes slimību dēļ, viņš tika nosūtīts uz Iekšlietu ministriju kā ierēdnis – maršala advokāts, kuru viņš nekad nebija redzējis acīs, bet tikai dzirdēja viņa balsi radio un speciālajā telefonā. Pēc trīsdesmit divu gadu vecuma pārcēlās uz Ļeņingradas apgabala Sokolov Ruchey ciematu un Sanktpēterburgā, Ļubanas dzelzceļu, administratīvā aparāta iegriezumu dēļ.
Viņi viņam piešķīra būdiņu, bijušo arodskolu. Būda pirmā puse aizņēma telpas izmitināšanai, bet otrā bija paredzēta kā stiprā puse.
Tad Ottila Aligadzhievich sēž savā kabinetā un raksta ceturkšņa un pēc tam tūlīt gada pārskatu. Steidzoties pieļauj kļūdas, mulsina vārdus valodās, un viņš zināja duci no tiem, to skaitā: franču, dzimtā cilts, piecas dažādas padomju valodas, latīņu, krievu valodā runājamā, krievu literatūra, krievu fenja, krievu bezpajumtnieki, pratinātāja valoda un citas.
Viņš raksta, raksta, un tad viņa birojā nonāk desmit gadu dēls:
– Tēvs? – pieticīgi bērnišķīgi vaicāja simt trīsdesmit centimetru desmit gadus vecais dēls Izija.
– Ko, dēls? – nepaceļot galvu, atbildēja deviņdesmit deviņus centimetrus garais Ottila tēvs.
– Tēt..? – Izija vilcinājās. Tēvs joprojām rakstīja.
– … labi, runā?! jautāja tēvs.
– Tēt, es paskatījos šeit uz lodziņu, vai ne?!
– Un kas?
– Daži vārdi man tur nav skaidri saprotami…
Ottila tēvišķīgi paskatījās uz dēlu, nenolaižot galvu, pacēla kājas uz speciāla krēsla ar kāpņu sliedēm uz sānu kājām, piecēlās, pagriezās un apsēdās uz galda. Viņš sirsnīgi paskatījās uz dēlu caur brillēm, nolaida tos uz deguna gala un jautāja, ieskatīdamies dēla acīs un nepaceļot galvu, kā dēļ viņa galva sāpēja un kakls bija sastindzis. Viņš paskatījās uz visiem no apakšas uz augšu. Tas arī aizskāra viņa pilsonisko stāvokli. Un vēl jo vairāk tā dēla priekšā, kurš uzauga kā parasts bērns. Un tagad, sēdēdams uz galda, viņš varēja pat saraustīt uz savām melnajām uzacīm.
– Un kādi vārdi tevi nesaprot, dēls?
– Nu..: Prezidente, kaut kāda vara, FSB.. kas tas ir? Mēs vēl neesam gājuši cauri vēsturei. Vai tas tā ir, īslaicīgi.
– Vai arī jūs šajā mācību periodā esat tikai prokuratūras skola. – tēvs pasmaidīja, noņēma brilles un viegli iesita tās dūrē, kuru viņš pēc tam noliecās uz galda virsmas. Viņš ar otru roku sadūra dēlu uz pleca un ar milzīgu pliku galvu, kas nebija cilvēcīgi cilvēkam, berzēja viņu.
– Nu, klausieties, – tēvs nopūtās, – prezidents mūsu ģimenē esmu es, kaut kāda vara ir jūsu māte. Nu, viņa, jūs zināt, ko viņš dara… Neļauj ļauties, pārbauda nodarbības.
«Padeves,» piebilda Izija.
– Nebaro, bet gatavo ēdienu. – piebilda tēvs.
– Un kas tad baro?
Tēvs lūrēja sava mazo vectēva kreisajā acī, pēc tam plaša acu labajā pusē, ko viņa dēls ieguva no vecmāmiņas, viņi saka, ka viņa bija ķīniete, bet tikai pārcietusi. Tā apgalvoja viņa sieva; vidukļa augstums, svars un platums divos simtos. Blondainais un zilacains turklāt atšķirībā no sarkano acu tēva.
– es jūs visus baroju! – lepni zemādas tēvs atbildēja un izpleta krūtīs. Viņa seja kļuva gudra.
– Un kas ir vecmāmiņa? – jautāja dēls, paņemdams degunu.
– Nelieciet degunu, dēls, šodien nav kalnrača diena, – un maigi noņēma roku no dēla galvas, -.. mūsu vecmāmiņa ir VDK. Vecā dzimtā VDK.
– Un kas ir VDK? – Sonijs uztraucās.
Tēvs atbrīvoja dēla roku un, novēršoties no dēla, kā auns skatījās uz jaunajiem vārtiem, uz Dzeržinska portretu.
– VDK ir tāds pats kā FSB. Tikai vecs kā vecmāmiņa. Un godīgi, nevis kā tagad, viss ir samaitāts… Vispār vecmāmiņa ir FSB…
– VDK … – dēls izlaboja un, saņēmis nāsu dziļumā sausu puņķa saberu, izvilka, paskatījās uz viņu un, iekodis pūķos, izspļāva, saraujot degunu. – phew.., sāļš.
– NEDRĪKST