– Baidījos, ka tas tevi satrauks, turklāt tu biji Arizonā un neko daudz nevarēji darīt manā labā. Un es jau biju šeit, drošībā.
Taisnoties Medlinai nepatika. Viņa atkal sev atgādināja, ka Džeks ir viņas padotais, nevis otrādi.
– Nolādēts! – Džeks klusi noteica. – Es zināju, ka ļaut tev vienai braukt uz šejieni ir kļūda.
Tobrīd Medlina satrūkās. Viņa nekad nebija dzirdējusi Džeku lādamies. Tā laikam nebija laba zīme.
– Varbūt tā nebija laba doma, – viņa atkal ierunājās. – Man ir problēma, tāpēc nepieciešama tava palīdzība. Ja uzskati, ka nespēj to sniegt, tad es sameklēšu kādu citu.
– Nē, – Džeks atbildēja, – tu nevienu citu nemeklēsi.
Mums ir līgums. Vai policijai izstāstīji par svešinieku?
– Protams, ka izstāstīju, tomēr aprakstīt viņu nevarēju. Kā jau teicu, viņi domā, ka nabaga Toms pārsteidza laupītāju un tas viņu nogalināja. Iespējams, ka tā ir taisnība, tomēr es par to šaubos.
– Vai Toma pēdējo vārdu dēļ?
– Iespējams, ka viņš tiešām murgoja, pagātne viņa prātā sajaucās ar tagadni, tomēr mani viņš pazina. Mani vairāk uztrauc tas, ko viņš sacīja par portfeli, un viņa pārliecība, ka nav izpildījis uzticēto uzdevumu.
Medlinai šķita, ka Džeks gatavojas smagai sarunai.
– Skaidrs, – viņš visbeidzot noteica. – Sāksim ar portfeli.
Viņa ievilka elpu un nopūtās.
– Dod man kādu mirkli. Astoņpadsmit gadu es esmu klusējusi, nevienam neesmu par to stāstījusi. Ìimenes noslēpums.
– Es klausos.
Medlina saņēmās un sāka stāstu.
– Toma pieminētais portfelis piederēja vīrietim, kurš pirms astoņpadsmit gadiem apmetās viesnīcā. Viņš sevi dēvēja par Porteru, tomēr iespējams, ka tas nebija viņa īstais vārds.
– Kas notika ar Porteru?
Medlina stipri ieķērās krēsla roku balstos.
– Vecmāmiņa un Toms viņu nogalināja ar dārznieka instrumentiem, viņa līķi apglabāja mežā, kas atrodas aiz viesnīcas. Toms kapu nosedza ar betona plāksni, bet virs tās uzbūvēja skaistu lapeni.
Septītā nodaļa
Medlina uzmanīgi vēroja Džeku, tomēr, cik nu varēja spriest, viņš ziņas par Portera nāvi uztvēra gluži tāpat kā jebkuru citu informāciju. Tas viņam bija kārtējais fakts. Viņš likās nevis šokēts vai kaut nedaudz pārsteigts, bet drīzāk iegrimis pārdomās.
Viņa iedomājās, ka slepkavība, izmantojot dārznieka instrumentus, visticamāk, viņam nešķiet nekas briesmīgs, salīdzinot ar to, ko bija pieredzējis FIB. Un tomēr viņi runāja par Medlinas vecmāmiņu, jauku sievieti, kura savas dzīves laikā vairāk nevienu nebija nogalinājusi.
Pēc kāda brīža Džeks ielēja kafiju divās krūzītēs. Vienu viņš klusējot pasniedza Medlinai. Kad pirksti saskārās, viņa sajuta gluži vai strāvas triecienu. Viņa sarāvās, un kafija krūzītē bīstami saviļņojās. Tomēr Medlinai izdevās saņemt sevi rokās.
Džeks nostājās pie loga. Viņš mierīgi vēroja ainavu, un likās, ka īsais fiziskais kontakts uz viņu nav atstājis nekādu iespaidu. Medlina centās saprast, kas spētu izsist Džeku no līdzsvara.
– Tātad portfelis piederēja Porteram? – viņš vaicāja.
– Jā.
– Izstāsti visu, kas notika viesnīcā todien, kad Porters tika nogalināts!
– "Rītausmas rags" bija vecmāmiņas pirmā viesnīca. Viņa un vectēvs to nopirka gandrīz par grašiem, vēlējās to atjaunot. Tomēr vectēvs un mani vecāki gāja bojā autoavārijā. Vecmāmiņa paņēma mani pie sevis. Viņa smagi strādāja, lai atvērtu "Rītausmas ragu". Porters uzradās ap to laiku, kad viesnīca sāka nest peļņu. Todien viesnīcā notika liels kāzu pasākums. Vecmāmiņa un pārējie viesnīcas darbinieki bija aizņemti. Es vakaru pavadīju kopā ar savu draudzeni Dafni – mēs spēlējām spēles un skatījāmies televizoru Dafnes mammas kotedžā.
– Dafne?
– Dafne Naita tolaik bija mana labākā draudzene. Viņai nebija tēva, bet mamma strādāja viesnīcā un visu vakaru bija aizņemta. Tāpat arī pārējie darbinieki.
– Turpini.
– Bija vēls. Mēs iemigām pie televizora. Es pamodos un devos uz virtuvi, lai padzertos. Tur bija kāds vīrietis. Viņš mani sagrāba, aizspieda muti un piedraudēja nogalināt, ja es pretošos. Tomēr es pretojos. Tas gan nepalīdzēja, jo viņš bija milzīgs un daudz stiprāks par mani. Es nespēju paelpot. Man šķiet, ka uz brīdi es pat zaudēju samaņu. Ne uz ilgu laiku, jo es atceros, kā viņš mani ienesa saimniecības ēkā. Es biju pārbijusies līdz nāvei. Man likās, ka es murgoju. Nespēju noticēt, ka tas notiek.
Krūzīte Medlinas rokā tikko manāmi ietrīsējās. Viņa to uzmanīgi nolika. Astoņpadsmit gadus viņa bija centusies nedomāt par to, kas tonakt bija noticis. Viņai bija bail runāt pēc tik gariem klusēšanas gadiem, pēc neskaitāmām murgos pavadītām naktīm, kurās atkal šķita, ka ir sagūstīta un viņas augumam uzgūlis liels un sasvīdis vīrietis. Viņa gadiem ilgi bija modusies, izbīlī tverot pēc elpas, un gadiem ilgi nespēja izveidot tuvākas attiecības ar vīrieti.
Medlina klusēja un centās sakārtot domas. Džeks viņu nesteidzināja. Viņš stāvēja pie loga, malkoja kafiju un vēroja negaisa mākoņus, kas vēlās pār Mucinieku salu. Likās, ka viņam pieder viss pasaules laiks.
Tas Medlinai ļāva noprast, ka Džeks saprot, ko viņa ir pārdzīvojusi, un pamudināja turpināt stāstu.
– Kā vēlāk izrādījās, Dafne bija pamodusies tieši tajā brīdī, kad Porters mani izstiepa pa virtuves durvīm. Viņa nezināja, ko iesākt, bija pārbijusies, tomēr rīkojās ļoti drosmīgi. Viņa sekoja un redzēja, ka Porters ienes mani saimniecības ēkā, tad skriešus metās uz Toma kotedžu un klaudzināja pie durvīm. Toms devās uz saimniecības ēku, pa ceļam Dafnei piekodinādams uzmeklēt manu vecmāmiņu, kas tobrīd bija virtuvē, kur pārbaudīja viesiem pasniedzamos ēdienus. Dafne izvilka viņu laukā un centās pateikt, ka saimniecības ēkā notiek kaut kas briesmīgs. – Medlina atkal apklusa. Džeks mierīgi nogaidīja. – Nākamais, ko atceros, bija Toms un vecmāmiņa, kuri kā sargeņģeļi parādījās durvīs. Viņi paķēra darbarīkus un tuvojās Porteram, kurš bija mani nogāzis uz mālu maisa un pūlējās man novilkt džinsus. Man likās, ka vecmāmiņa un Toms zaudē prātu. Bija tik daudz… asiņu.
– Viņi nogalināja Porteru.
– Jā.
– Labi. – Džeks apmierināti pamāja. – Vai viņš tev… nodarīja pāri?
– Viņam neizdevās mani izvarot, ja tu to domāji.
– Tomēr tas tev bija milzīgs pārdzīvojums.
Medlina nodrebēja.
– Manuprāt, tas mums visiem bija milzīgs pārdzīvojums. Dafne visu redzēja.
Džeks pagriezās un palūkojās uz viņu.
– Un portfelis? Vai tas tika aprakts kopā ar līķi?
– Nē. Tolaik "Rītausmas ragā" notika renovācija. Toms un vecmāmiņa to iemūrēja divsimt