– Tātad tu man neatklāsi, kāpēc met visu pie malas un dodies uz Mucinieku salu?
Lifta durvis atvērās.
– Nē, – viņa atbildēja. – Kā jau sacīju, es nezinu, ko viņš vēlas apspriest, bet galvenokārt es neko nepaskaidrošu tāpēc, ka tā nav tava darīšana. Tas ir privāti, Džek.
Medlina zināja, ka būs grūti tikt no Džeka Reinera vaļā, ja reiz viņš ir sajutis kaut ko nelāgu. Abi izgāja no kabīnes.
– Tava vecmāmiņa sacīja, ka jūs abas aizbraucāt no Mucinieku salas gandrīz pirms diviem gadu desmitiem, – viņš neatlaidās. – Vai pēc aizbraukšanas tu esi tur kādu reizi bijusi?
– Nē.
Naskiem soļiem Medlina šķērsoja ēkas vestibilu un devās stikloto ārdurvju virzienā.
– Tev nevajadzēja likt, lai pārbaudu Viljamu Flemingu, – Džeks sacīja.
Spējā temata maiņa Medlinu pārsteidza, un viņa veltīja Džekam pētošu skatienu.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Tu pat nedomāji precēties ar viņu.
– Es apsvēru šādu iespēju, – viņa attrauca, tomēr atbilde pat viņai nelikās pārliecinoša.
– Nē, – Džeks turpināja, – jūsu attiecības tāpat būtu agrāk vai vēlāk beigušās.
Tas jau bija kaitinoši! – Kāpēc tu tā domā?
– Tu nebūtu lūgusi mani okšķerēt, ja vien nemeklētu veidu, kā tikt no viņa vaļā. Tas, ka atradu labu iemeslu, tikai atviegloja šo procesu. Ja manis nebūtu, tu vienalga būtu pielikusi punktu jūsu attiecībām.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to?
– Es zinu, kā izskatās cilvēks, kurš jūtas iedzīts stūrī vai lamatās. Un tu tā izskatījies.
– Un kā tad tie cilvēki izskatās?
– Grūti paskaidrot. Teiksim tā… es to jūtu. Kā jau sacīju, tu meklēji veidu, kā atbrīvoties no viņa, tāpēc lūdzi, lai pasniedzu tev risinājumu uz sudraba paplātes.
Medlina apsvēra šādu argumentu. Viņa gribēja iebilst, tomēr Džeka teiktajā bija zināma daļa patiesības.
– Tev taisnība. Viljams likās pārāk ideāls. Tas mani uztrauca. Es vēlējos pārtraukt šīs attiecības, un man bija nepieciešams iemesls.
– Tu gribēji pašas acīs attaisnot savu rīcību, nevis paskaidrot Flemingam, kāpēc vēlies šķiršanos.
Viņa iebāza roku somā, izvilka saulesbrilles un uzlika tās, lai tādējādi paslēptos no Džeka skatiena.
– Es domāju, ka šis jautājums ir izsmelts, – viņa noteica.
Džeks neatbildēja. Arī viņš sameklēja saulesbrilles un atvēra smagās stikla ārdurvis.
Bija pasakaini silta pavasara diena. Biroju ēkas stāvlaukumā novietotās automašīnas laistījās saules spožajos staros. Lai arī bija tikai marts, likās jūtams siltums, ko izstaroja sakarsušais asfalts.
Stāvlaukums atradās Svētupes galvenās ielas malā. Lai arī pilsētiņa bija dibināta pirms vairāk nekā simts gadiem, visā pastāvēšanas laikā tā bija tikai sīks punktiņš Arizonas kartē. Pirms astoņpadsmit gadiem Īdita un Medlina bija ienākušas šajā mazajā kopienā. Lai izdzīvotu, Īdita atvēra pansiju, kas bija grezno viesu namu ķēdes aizsākums.
Pēdējo gadu laikā pilsētiņu bija atklājuši ne tikai tūristi un pensionāri, bet arī tie, kas meklēja namus valsts dienvidu reģionā, kur aizvadīt drūmo ziemas periodu. Tiem sekoja nekustamo īpašumu attīstītāji. Svētupe tagad bija kļuvusi par gleznainu galamērķi Amerikas dienvidrietumos un skaistumā varēja mēroties ar Skotsdeilu un Sedonu.
Džeks viņu pavadīja līdz automašīnai. Medlinu satrauca viņa klusēšana. Tātad gaidāmi vēl kādi pārsteigumi.
Viņa iekāpa automašīnā un palūkojās uz Džeku.
– Kas tad vēl? – viņa nepacietīgi ievaicājās.
Krietnu brīdi Džeks vērās tuksneša un kalnu ainavā.
– Es zinu, kā ir uzņemties atbildību, – viņš noteica.
– Pašam ir gadījies.
Medlina cieši satvēra stūri. "Elpo mierīgi."
– Piedod. – Viņas balss bija salta kā ledus. – Bet es neatceros, ka mēs būtu apsprieduši tādu problēmu.
Kad Džeks palūkojās uz viņu, saules stari rotaļājās briļļu tonētajos stiklos.
– Nākamreiz pavēli kādam citam urķēties kārtējā pielūdzēja netīrajos noslēpumos, – Džeks vienaldzīgi noteica. – Man vairāk padodas lietišķi darījumi, nevis rakņāšanās cilvēku personīgajā dzīvē.
– Kādam citam? – Medlinai pārvaicāja. Viņai aizrāvās elpa. – Pārbaudes ietilpst tavos darba pienākumos.
– Mans uzņēmums piedāvā šādus pakalpojumus tikai biznesa, nevis privātajā jomā.
– Neuztver personiski, bet, cik man zināms, tavs uzņēmums pieņem jebkādus pasūtījumus. Kāpēc gan tu nevēlies sniegt šo pakalpojumu?
– Mēs ļoti labi zinām, kas notiek ar ziņnešiem. Agrāk vai vēlāk tie atnes vēstis, ko klients nevēlas uzklausīt. Iznākums vienmēr ir ziņnesim nelabvēlīgs.
Džeks aizvēra automašīnas durvis, pagriezās un devās uz sudrabaini pelēku apvidus automašīnu, kas bija novietota pāris vietu tālāk. Viņš ne reizi neatskatījās.
Medlina iedarbināja dzinēju un izbrauca no stāvlaukuma, lai dotos uz Svētupes viesu nama tīkla galveno biroju. Pirms došanās mājup un sakravāšanās braucienam uz Mucinieku salu bija jānokārto lietas.
Viņa tikai reizi ielūkojās atpakaļskata spogulī. No sudrabaini pelēkās apvidus automašīnas nebija ne vēsts.
Tāds bija viņas personīgais miesassargs Džeks Reiners.
Ceturtā nodaļa
Džeks ielēja glāzē nedaudz viskija un piegāja pie dzīvokļa loga. No turienes pavērās plašs skats pār ieleju un Svētupes pilsētiņu. Pakalnos gaismas māju, dzīvokļu un kūrorta viesnīcu logos vizēja kā tuksneša mēnessgaismā "muļķu zelts".
Ielejas tālākajā galā viņš saskatīja gaismas no iežogotā rajona, kurā atradās Medlinas dzīvoklis. "Šovakar viņa gatavojas ceļojumam uz ziemeļiem, kurā dosies rīt. Rīt viņa brauks uz salu, kuru kopā ar vecmāmiņu pameta pirms astoņpadsmit gadiem." Cik nu viņam bija izdevies noskaidrot, neviena no abām sievietēm tur nebija atgriezusies, kā arī neizrādīja alkas to darīt.
Un tomēr Īdita Čeisa nebija pārdevusi "Rītausmas ragu". Īdita bija saprātīga biznesa lēdija. Kāpēc viņa paturēja īpašumu, kas, kā liekas, bija tuvu sabrukšanai?
"Kaut man būtu bijis vairāk laika iepazīt manu pirmo lielo klienti!" Īdita noteikti bija atstājusi uz Džeku iespaidu. Viņš bija šai kundzei ļoti pateicīgs. Viņa bija devusi iespēju, un viņš bija apņēmies pierādīt, ka uzņēmums, lai arī mazs, spēj sniegt apsardzes pakalpojumus viesu namu ķēdei. Bet tagad Īdita bija tajā saulē, tāpēc viņam nācās sastrādāties ar Medlinu Čeisu.
Džeks sev iegalvoja, ka ir labi padarījis savu darbu – nodrošinājis klientei informāciju, kas ļāva pieņemt apzinātu