Tā bija tikai ārējā čaula, dvēselē abi izrādījās ļoti atšķirīgi. Treviss turēja solījumu un veidoja spožu karjeru politikā, gatavojās savai pirmajai uzvarai. Luīza zināja, ka tagad Īganam būs jāsamierinās un jāpieņem fakts, ka viņš nedabūs to, ko tik ļoti bija vēlējies.
Diezgan ilgi Īgans bija apsēsts ar domu, ka viens no viņa dēliem kļūs par Savienoto Valstu senatoru un vēlāk arī par ASV prezidentu. Viņš vienmēr bija pārliecināts, ka Zeivjers, nevis Treviss diktēs noteikumus valsts politikā. Gadu gaitā viņš bija sev iestāstījis, ka Zeivjers ir viņa īstais mantinieks – dēls, kuram ir gana spēka un nežēlības, lai izdzīvotu nesaudzīgajā finanšu un politikas pasaulē. Laikam ritot, atklājās, ka Zeivjeram piemīt zināmi trūkumi. Tas, kurš bruģēja ceļu uz Ovālo kabinetu, bija Treviss.
Īgans atkal pievērsās pelēkajai ainavai aiz loga un ierunājās:
– Es vaicāju Trevisam, vai bija prātīgi iecelt Zeivjeru par kampaņas vadītāju.
– Ko viņš tev atbildēja?
– To pašu, ko tev.
Luīzai sažņaudzās sirds.
– Turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk.
– Šajā gadījumā jātur kāds ģimenes loceklis tādā attālumā, lai vari viņu uzraudzīt, – Īgans pukojās. – Iespējams, ka viņam ir taisnība. Treviss savā ziņā ir vājš, tomēr nav naivs. Vismaz ne lietās, kas skar Zeivjeru.
– Zeivjera stāvoklis jau kādu laiku ir stabils, – Luīza ierunājās, tomēr apzinājās, ka runā kā māte, nevis cilvēks, kurš uz visu skatās skaidrām acīm. – Ārstēšanās kurss, ko viņš uzsāka pirms gada institūtā, ir devis rezultātus, savukārt darbošanās Trevisa komandā viņam sniedz mērķi, uz ko virzīties. Treviss apgalvo, ka Zeivjers lieliski strādā. Viņš prot apvārdot medijus.
Īgans salika rokas uz muguras.
– Mēs abi zinām, ka tas ir tikai laika jautājums… Gan atkal kaut kas gadīsies. Agrāk izdevās visu noslēpt, jo mums bija tāda priekšrocība kā tiesības uz privātumu. Tagad tā nav. Ja Zeivjers atkal salūzīs, tas var izpostīt Trevisa izredzes uzvarēt vēlēšanās. To nedrīkst pieļaut. Pārāk daudz mēs esam likuši uz spēles.
– Ko tad mēs varam darīt?
– Es esmu apsvēris iespējas. To nav daudz. Turklāt Zeivjers pieprasa tiesības rīkoties ar savu mantojuma daļu. Vēlas pierādīt, ka viņam ir ķēriens riska ieguldījumu jomā. Domāju, ka es apmierināšu viņa lūgumu. Lai izveido savu fondu, dod tam savu vārdu. Varbūt tas novērsīs viņa uzmanību vismaz uz laiku, līdz Treviss būs ievēlēts.
Luīza juta iemirdzamies cerību stariņu. Viņa tik sen to nebija jutusi, ka gandrīz nepazina šo sajūtu.
– Lieliska ideja, – viņa apdomīgi noteica. – Tas varētu iedarboties.
Īganam noraustījās žoklis.
– Uz laiku.
– Jā, uz laiku.
Nekas nespēs kliedēt tumsu, kas bija ieperinājusies Zeivjera dvēselē. Viņi abi to zināja, tāpat apjauta – paies laiks, un uguns zelta puisēnā uzliesmos ar jaunu spēku. Protams, pārnestā nozīmē.
– Man sarunāta tikšanās ar pasākuma plānotāju. – Luīza pagriezās, lai dotos prom.
– Dzirdēju, ka pilsētā ieradusies Īditas Čeisas mazmeita, – Īgans pār plecu noteica. – Kā sauca to meiteni? Mārgarita? Mērija?
– Medlina, – Luīza atbildēja. – Medlina Čeisa.
– Cik noprotu, viņa uzgāja tā vecā "Rītausmas raga" pārvaldnieka līķi.
Luīza durvīs apstājās un atbildēja:
– Tiesa. Klīst runas, ka tagad, kad Īdita Čeisa ir mirusi, Medlina pārdos viesnīcu. Kā liekas, viņa nolīgusi konsultantu, kurš palīdzēs izvērtēt iespējas.
– Ja viņai pietiktu prāta, viņa to pārdotu, – Īgans sacīja. – Es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc Īdita bija pieķērusies tai vecajai viesnīcai.
Desmitā nodaļa
– Tagad mēs zinām atbildi uz vienu jautājumu, – Džeks sacīja, vērdamies uz caurumu divsimt devītā numuriņa sienā, kur uz grīdas mētājās ģipškartona un izolācijas materiālu gabali. – Tas, kurš nogalināja Tomu Lomeksu, ir paņēmis arī portfeli.
– Es jau baidījos, ka tieši to gribēja pateikt Toms, – Medlina pašūpoja galvu. – Un mēs nezinām, kas tajā bija. Mēs pat nezinām, vai portfeļa saturs vēl ir bīstams. Astoņpadsmit gadu laikā daudz kas var mainīties. Varbūt tas, kas bija portfelī, šobrīd ir absolūti nekaitīgs.
Džeks pavērās uz viņu. Saģērbusies atbilstoši vēsai un lietainai dienai, Medlina stāvēja pieputējušās istabas vidū. Melnās jakas apkakle bija pacelta un akcentēja viņas izteiksmīgos vaibstus un valdzinošās acis. Viņa likās saspringta. Džeks zināja, ka, par spīti notikušajam, viņa joprojām alka atrast portfeli. Viņš vēlējās Medlinu nomierināt, tomēr veltu cerību iedvešana savai darba devējai neietilpa viņa darba pienākumos. Turklāt neīsts optimisms nebija viņa ampluā.
– Kāds nogalināja Lomeksu šī portfeļa dēļ, – viņš sacīja. – Tici man! Lai kas tajā būtu, tā saturs joprojām rada draudus.
Izdzirdējusi tik tiešu atbildi, Medlina sarāvās, tomēr piekrītoši palocīja galvu.
– Tev taisnība, – viņa noteica.
– Vēl kādu brīdi būs gaišs, – Džeks sacīja, ielūkojies rokaspulkstenī. – Laiks aplūkot Lomeksa mitekli. Tu sacīji, ka viņš dzīvoja vienā no kotedžām viesnīcas teritorijā?
– Jā, es tevi turp aizvedīšu, – Medlina pagriezās un devās uz durvju pusi. – Mums nav jāuztraucas par to, ka drīz satumsīs. Elektrība ir atslēgta tikai galvenajās ēkās, ne Toma kotedžā.
Džeks sekoja Medlinai, apmeta loka izgulētai gultai, kuru klāja neskaitāmu paaudžu zirnekļu tīmekļi. Ja neievēroja sienā izlauzto caurumu, tad telpa izskatījās tik dīvaina, it kā viņi te būtu nonākuši pēc ceļojuma laika mašīnā. Visu sedza putekļu līķauts. Logus klāja biezs netīrumu slānis, kas slāpēja telpā ieplūstošo gaismu.
Toties grīda bija izslaucīta. Nesen izslaucīta. Džeks izvilka no kabatas pildspalvas izmēra kabatas lukturīti, nospieda pogu un pavērsa gaismas kūli pret grīdu. Uz tās bija skaidri pēdu nospiedumi.
– Hmm.
Medlina apstājās.
– Kas noticis?
– Tas, kuram piederējuši šie zābaki, te bijis pēdējo pāris dienu laikā, – Džeks atbildēja. – Pēc tam, kad izslaucīta grīda.
– Tomu nogalināja vakar.
– Ja tie ir viņa zābaku nospiedumi, tad viņš te nesen bijis.
Visticamāk, lai paņemtu portfeli.
– Neizklausās loģiski. Kāpēc lai viņš to darītu pēc visiem šiem gadiem?
– Iesim un ielūkosimies Lomeksa kotedžā.
Viņi izgāja no divsimt devītā numuriņa un pa galvenajām kāpnēm nonāca