Dziļie ūdeņi. Džeina Ena Krenca

ieradīsies atpūtnieki. Kopš tavas aizbraukšanas Mucinieku līcis ir mainījies. Nedēļas nogalēs te ir daudz tūristu.

      – Jā, es manīju jaunus veikalus un krodziņus. – Medlina pamāja.

      Tad Hetere iegāja virtuvē, un jau pēc mirkļa viņas seja parādījās ēdiena izsniegšanas lodziņā.

      – Domāju, ka esi dzirdējusi jaunumus. Treviss Vebsters gatavojas kandidēt Kongresa vēlēšanās, – viņa ierunājās.

      – Jā, esmu dzirdējusi, – Medlina atbildēja un iekārtojās pie galdiņa aiz sarkanā aizslietņa.

      – Nedēļas nogalē Vebsteru mājā Mucinieku ragā notiks liels pasākums. Ielūgti visi salinieki. Tu jau saproti – vietējais zēns dodas uz Vašingtonu.

      – Tu gatavosi?

      – Vai tu joko? Nē. – Hetere izvalbīja acis. – Viņi nolīguši ēdinātājus no Sietlas. Vietējie pavāri nav pietiekami labi, lai atstātu iespaidu uz potenciālajiem sponsoriem un mediju pārstāvjiem. Bet arī mums atlēks kāds labums. Cilvēkiem taču gribas ēst.

      Pie galdiņa pienāca jauniņa viesmīle.

      – Vai vēlaties kaut ko no bāra?

      Džeks pasūtīja alu.

      – Mani apmierinās jebkas sarkans, ko izlejat glāzēs, – Medlina paziņoja.

      – Tūlīt atnesīšu.

      Viesmīle aizsteidzās. Medlina vēroja Heteri rosāmies virtuvē aiz lodziņa.

      – Zini, Hetere, vecmāmiņa vienmēr apgalvoja, ka tev kādu dienu būs pašai savs restorāns. Viņa teica, ka tu allaž esi uzdevusi jautājumus un vērojusi rosību virtuvē.

      Heteres iesirmās uzacis savilkās.

      – Vai viņa tev teica, ka iedeva man naudu, bezprocentu aizdevumu, kas man bija nepieciešams, lai nopirktu šo restorāniņu, kad nomira tā iepriekšējais īpašnieks?

      – Nē, par to viņa nekad nav ieminējusies, – Medlina atbildēja un juta, ka acīs sariešas asaras. – Vecmāmiņai bija laba acs, viņa zināja, kuram ir kāds talants.

      – Paldies, bet, kā jau sacīju, viņa bija ļoti labs cilvēks. – Hetere pašūpoja galvu. – Nespēju noticēt, ka tu vakar ieradies un uzgāji Toma Lomeksa līķi.

      – Ziņas ātri izplatās.

      – Mazpilsēta, – Hetere pavīpsnāja un pavērās caur lodziņu. – Runā, ka Toms pārsteidzis laupītāju.

      – Acīmredzot.

      – Žēl gan. – Hetere vēlreiz nošūpoja galvu. – Toms vienmēr bija mazliet dīvains, tomēr nekaitīgs.

      – Viens no policistiem ieminējās, ka Toms pēdējā laikā varbūt kļuvis daudz ekscentriskāks.

      – Tiešām? – Hetere pārsteigti novilka. – Ja gribi zināt manas domas, pēdējās tikšanās reizēs viņš izskatījās pie labas veselības. Patiesībā viņš bija vairāk nekā normāls.

      – Kā to saprast? – Džeks ievaicājās.

      Medlina uzmeta viņam skatienu. Tā bija pirmā reize, kad viņš iesaistījās sarunā.

      Kādu mirkli Hetere klusēja, it kā apsvērtu, kā pamatot savu apgalvojumu. Tad viņa gluži vienkārši paraustīja plecus.

      – Grūti izskaidrot, – viņa sacīja. – Tie ir tikai sīkumi. Pirms mēneša es redzēju viņu iznākam no Telijas frizētavas. Viņš bija apgriezis matus – pirmo reizi pēc tik daudziem gadiem. Izskatījās, ka sācis regulāri skūties. Es viņu nedaudz paķircināju. Vaicāju, vai viņam ir draudzene.

      – Kā viņš uz to reaģēja? – Džeks painteresējās.

      – Nosarka, atbildēja, lai nebāžu degunu svešās darīšanās, un tad iekāpa savā sagrabējušajā pikapā un aizbrauca. Es jutos nelāgi. Man nevajadzēja viņu izzobot.