– Pag, es gribu tikai pārliecināties, ka neesmu pārpratusi. Vai man būs miesassargs?
– Baidos, ka būs gan. Tagad par to, ko mēs zinām. Iespējams, ka vecmāmiņa tika nogalināta tās baisās nakts dēļ. Un tagad arī Toms Lomekss ir miris.
– Toms? Tas jaukais vecais vīrs, kurš palīdzēja tavai vecmāmiņai… – Dafne nespēja pabeigt teikumu. Astoņpadsmit klusuma gadi pagaisa kā nebijuši. "No tā jātiek vaļā. Jāatbrīvojas collu pa collai."
– Vakar Toms tika noslepkavots viesnīcas vestibilā, – Medlina turpināja. – Tur es viņu atradu.
– Medij!
– Domāju, ka slepkava vēl bija tur, kad ierados.
– Ak Dievs!
– Viss kārtībā. Viņu izbiedēja policijas sirēnas, un viņš aizbēga. Kā izrādās, kāds ielauzies tavā dzīvoklī un nozadzis datoru. Iespējams, ka tam nav nekādas saistības ar notikušo, tomēr mēs nedrīkstam riskēt. Mums šī lieta ir jāatrisina. Uzgaidi, ar tevi grib aprunāties manas apsardzes firmas vadītājs Džeks Reiners.
Par spīti visam, Dafne pasmaidīja. Jau divpadsmit gadu vecumā Medlina Čeisa runāja kā nākamā uzņēmuma vadītāja. Izklausījās, ka viņa ir sasniegusi kāroto. Jau kā maza meitene viņa allaž prata iedziļināties lietas būtībā. "Beidz sapņot, Daf. Tu nevēlies kļūt par aktrisi, kad būsi pieaugusi. Cerības kļūt par zvaigzni ir pavisam niecīgas. Turklāt tu esi mana labākā draudzene. Es nespēju pat iedomāties, ka tu ļausies neskaitāmām kosmētiskajām operācijām."
Klausulē ieskanējās cita balss – šoreiz tas bija vīrietis. Mierīga, profesionāla balss – kā jau cilvēkam, kurš zina, kā tikt galā ar bīstamiem ļaudīm.
– Runā Džeks Reiners. Kur jūs šobrīd esat?
– Dzīvoklī. Kāpēc vaicājat?
– Nekavējoties brauciet prom no turienes! – viņš paziņoja. – Netērējiet laiku, lai sakravātu čemodānu, neņemiet līdzi vērtslietas, tikai automašīnas atslēgas, identifikācijas karti un to, kas atrodas jūsu makā.
– Kurp man jādodas?
– Uz lidostu. Tur ir ļoti daudz novērošanas kameru. Es tikko devu rīkojumu savam aģentam Eibam Reineram, lai viņš nekavējoties lido uz Denveru. Viņam būs identifikācijas karte. Viņš jūs pavadīs uz Mucinieku salu.
Dafne centās ielāgot visas instrukcijas.
– Reiners?
– Mans brālis. Bet tagad dodieties uz lidostu. Tur jūs būsiet drošībā.
Pirmo reizi pēc krietna laika Dafne izjuta spēcīgas emocijas – bailes. Toms Lomekss un Īdita Čeisa bija miruši, un kāds bija izdemolējis viņas dzīvokli. Ieslēdzās izdzīvošanas instinkts.
– Labi, – viņa atbildēja. – Es tūliņ pat braucu.
– Es nenolikšu klausuli, kamēr nebūsiet iekāpusi automašīnā, – Džeks sacīja.
Jau nākamajā mirklī Dafne uzgrieza muguru izdemolētajam kabinetam un nosteidzās lejup pa kāpnēm. Ceļojuma koferis, ar kuru viņa bija devusies Vidusjūras kruīzā, joprojām stāvēja hallē. Viņa to paņēma. "Es sekoju instrukcijām un netērēju laiku. Mans koferis jau ir sakravāts."
"Lai kas notiktu, mēs vienmēr būsim slepenās māsas."
Zvērests, ko bija devušas divpadsmit gadus vecas meitenes, kuras uz mūžīgiem laikiem saistīja tā šaušalīgā, asinīm un bailēm piesātinātā nakts.
Dafne metās uz durvju pusi.
Ir lietas, kurām jātic. Zvērests, ko devušas divas labākās draudzenes, kas pieredzējušas tik daudz vardarbības, cik citi nepieredz visa mūža garumā, bija viena no šīm lietām.
Turklāt nelikās, ka viņu kaut kas turētu Denverā.
Devītā nodaļa
Luīza Vebstere apstājās lielās istabas durvīs un lūkojās uz vīru. Īgans stāvēja pie loga, kas pletās visas sienas platumā, un baudīja brīnišķīgo skatu. Tālumā bija saskatāmas arī pārējās Sanhuana salu grupas saliņas. Dažas no tām, kā Mucinieku sala, bija pietiekami lielas, lai uz tām izvietotos iedzīvotāju kopienas, citas bija tik mazas, ka bija pamanāmas tikai bēguma laikā.
Lietainās dienas dziestošā gaisma iekrāsoja tumstošās debesis un ūdens plašumus padarīja līdzīgus kaltam tēraudam. Pār salu diezgan zemu klājās mākoņu sega. Luīza zināja, ka Mucinieku salā visbiežāk spīd saule, tomēr ikreiz, kad viņa un Īgans ieradās šajā mājā, ainava bija nemainīgi pelēka.
Lielajā akmens kamīnā kūrās uguns, tomēr neviens nebija istabā iededzis gaismu.
Viņa atcerējās savus pirmos iespaidus par Īganu, kad pirms daudziem gadiem iepazinās ar viņu. Uzmanību piesaistīja viņa ārkārtīgā pievilcība. Īgans bija garš, atlētiski veidots vīrietis ar platiem pleciem, gaišiem matiem, pasakaini zilām acīm un klasiskiem sejas vaibstiem. Laika ritums viņu maz bija skāris. Gluži kā harismātisks sludinātājs televizora ekrānā viņš likās vieds un enerģisks cilvēks dzīves pašā pilnbriedā.
Un gluži kā veiksmīgs sludinātājs arī viņš prata ietekmēt auditoriju – investorus, politiķus, draugus, sievietes. Viņam piemita talants pārliecināt citus par to, ka spēj īstenot viņu sapņus. Šis talants viņam bija nodrošinājis bagātību.
Pretstatā vidusmēra sludinātājam Īgans bija piepildījis vismaz dažus no saviem solījumiem, īpaši tos, kas attiecās uz bagātību. Sākotnēji viņš bija sev nodrošinājis labu dzīvi kā biržas brokeris, tad izveidoja savu riska ieguldījumu fondu un kļuva izcils. Viņš nekad nekļūdījās. Par viņa spējām prognozēt norises tirgū stāstīja leģendas, un tas atvēra viņam durvis uz politiskajām, sabiedriskajām un finanšu aprindām.
Tomēr Īgana ārēji spožās darbības pamatā bija kāds noslēpums. Noslēpums, kas ar katru dienu kļuva aizvien bīstamāks. Īgans joprojām izturējās kā visuma valdnieks, tomēr Luīza zināja patiesību. Iespaidīgā naudas pelnīšanas sistēma, ko viņš bija izveidojis pirms diviem gadu desmitiem, sāka buksēt. Pēc Īgana domām, pie tā bija vainojama globālās ekonomikas nepastāvība – neprognozējamās naftas cenu svārstības, finansiālās problēmas eirozonā, Ķīnas strauji pieaugošā ietekme.
Luīza ieklausījās viņa aizbildinājumos, tomēr zināja patiesību. Viņa prātoja, kad to sapratīs Īgana investori. Pēdējā laikā viņa lielāko klientu lokā bija notikušas dažas izmaiņas, tomēr vairums klientu likās apmierināti ar ikmēneša pārskatiem – tie joprojām bija izcili. Luīza prātoja, cik ilgi Īgans vēl spēs žilbināt savu klientus. Veiksmīgi riska ieguldījumu fondi allaž darbojās pēc paredzama scenārija – tie strauji uzņēma apgriezienus, kādu laiku uzrādīja pārsteidzošus rezultātus un tad bankrotēja.
Tomēr par vienu viņa bija pārliecināta – Īgans ir izdzīvotājs.
Viņa ienāca krēslainajā istabā.
– Treviss un Patrīcija apstiprināja, ka ieradīsies uz vakariņām.
Īgans pagriezās un apvaicājās:
– Un Zeivjers?
Kā jau ilgus gadus bija radusi, Luīze apspieda izmisumu, kas allaž kņudināja apziņu. Zeivjeram tagad klājās labāk.
Viņš bija stabils.
– Pirms īsa brīža zvanīja viņa asistente un sacīja, ka viņš diemžēl nevarēs ierasties. Šopēcpusdien no Sietlas ierodas viņa kampaņā iesaistītā komanda. Viņš