Medlina pasmaidīja.
– Šķiet, ka tev ne reizi vien ir bijusi darīšana ar tādiem tipiem.
– Jā. Mani mīļākie aizdomās turamie. Pie viņiem allaž kaut ko var atrast.
– Jo viņi nekad un neko neizmet. Sapratu.
– Rīt visu kārtīgi aplūkosim, bet tagad es gribu sajust šīs vietas gaisotni.
Džeks izgāja no dzīvojamās istabas un devās uz mazo virtuvīti. Tur nebija kaudzēm katlu un pannu, tikai pāris šķīvju, dažas krūzes un galda piederumi, kas arī izskatījās nākuši no viesnīcas virtuves krājumiem.
Ledusskapis bija gandrīz tukšs, toties saldētava bija piebāzta ar ātri pagatavojamām maltītēm. Plaukti bija pilni ar konserviem. Pie sienas bija piesprausts vecmodīgs kalendārs. Džeks to noņēma un ātri pāršķirstīja. Pirmajā brīdī nelikās, ka tur būtu kādas būtiskas piezīmes, tomēr viņš to sarullēja un iebāza žaketes iekškabatā.
Viņš jau gatavojās iziet no telpas, kad pamanīja pie sienas piestiprinātu laikraksta izgriezumu. Attēlā bija redzams glīts, smaidīgs pāris, kuriem pa vidu bija novietots piknika grozs.
Patrīcija Vebstere piknika laikā atklāj no paaudzes paaudzē nodotu kukurūzas maizes recepti.
Durvīs parādījās Medlina.
– Vai atradi kaut ko interesantu?
– Tikai kukurūzas maizes recepti, – Džeks attrauca un vēlreiz pārlaida ātru skatienu virtuvei. – Nešķiet, ka Lomeksam būtu paticis gatavot.
– Vismaz es neko tādu neatceros, – Medlina atzina, iegāja virtuvē un aplūkoja attēlu. – Tad tāds tagad izskatās Treviss Vebsters. Izspļauts tēvs, tikai jaunākā versijā.
– Nesaprotu, kāpēc Lomekss izgriezis recepti.
– Man nav ne jausmas.
Džeks pārskrēja ar acīm rakstam.
"Salas iemītnieka Trevisa Vebstera jaunlaulātā sieva Patrīcija Vebstere ieradās Mucinieku salas svētku piknikā ar kukurūzas maizītēm pilnu grozu un izraisīja milzu sajūsmu pārējo apmeklētāju vidū. Vebsteres kundze interesentiem paskaidroja, ka tā ir sena dzimtas recepte un tajā ir kāda slepena sastāvdaļa."
– Hmm, – Džeks novilka, izlasījis uzskaitītos ingredientus.
– Jā?
– Patrīcijas Vebsteres kukurūzas maizes slepenā sastāvdaļa ir skābs krējums.
Medlina sarauca pieri un pavaicāja:
– Tev negaršo skābais krējums?
– Negaršo. Ja runājam par kukurūzas maizi – tās cepšanai ir savi noteikumi.
– Tajā nedrīkst būt skābais krējums? – Vismaz ne manā kukurūzas maizē.
– Hmm. – Medlina pasmaidīja. – Tev patīk gatavot?
– Tev nepatīk?
– Nē, man patīk ēst.
Džeks nebija drošs, kā uztvert viņas ķircinošo toni. "Varbūt tas ir flirts?" Tomēr viņam nebija drosmes to pajautāt. Viņš izgāja no virtuves un devās pāri priekštelpai uz vannasistabu.
Mazajā telpā, kas bija piekrauta ar dažādām lietām, viņš ilgi neuzkavējās. Tur bija daudz no visa kā, ieskaitot tualetes papīra ruļļus polietilēna iepakojumos tik iespaidīgā daudzumā, ka tā pietiktu arī tad, ja nāktu Pastarā diena.
Visbeidzot viņš iesoļoja guļamistabā un kādu brīdi aplūkoja gultu.
– Tikai viens spilvens, – viņš sacīja.
Durvīs parādījās Medlina un ievaicājās:
– Ko tas varētu nozīmēt?
– Tev bija taisnība, kad teici, ka viņam varbūt nav bijis draudzenes. Vismaz tādas, kura šeit regulāri pārlaistu naktis. Džeks piegāja pie skapja un atvēra to. Drēbes bija tieši tādas, kādas viņš cerēja tur ieraudzīt: vairāki vienādi rūtaini flaneļa krekli, pusducis identisku novalkātu rievota auduma bikšu.
Un darba zābaki.
Divi pāri apskrambātu, novalkātu darba zābaku. Vienāds zīmols, vienāds modelis un vienāds vecums.
Paņēmis vienu zābaku, Džeks aplūkoja rakstu uz zoles, ar pildspalvu nomērīja tās garumu. Pacēlis galvu, viņš pamanīja Medlinas rezignēto skatienu.
– Tas bija Toms?
– Es domāju, ka Lomekss bija pēdējais, kurš iegājis divsimt devītajā numurā pirms mūsu ierašanās.
– Tad atliek viens jautājums – kāpēc viņš tā rīkojās… un kāpēc tagad? – Medlina prātoja. – Un kurš uzslaucīja grīdu tajā telpā?
– Uz pēdējo jautājumu atbilde ir vienkārša, – Džeks paziņoja. – Grīdu uzslaucīja tas, kurš paņēma portfeli. Lai noslēptu pēdas.
Vienpadsmitā nodaļa
Piespiedusi telefonu pie auss, Dafne vēroja ļaudis, kuri tikko bija atlidojuši ar reisu no Fīniksas. Viņai nebija ne jausmas, kāds izskatīsies viņas pavadonis, tomēr viņa iztēlojās Eibu Reineru kā pietiekami spēcīgu vīrieti – kā naktskluba ārā metēju vai futbolistu.
Uzmanību uz īsu mirkli piesaistīja maza auguma kompaktas miesas uzbūves vīrietis ar muļķīgām brillēm melnos rāmjos, mugursomu plecos un datorsomu rokās. Dafne gluži automātiski pēc ģērbšanās stila mēģināja noteikt viņa personību. Tā bija viena no viņas iecienītākajām rotaļām kopš bērnības. Vīrietis bija ģērbies brezenta biksēs ar kabatām, kas piebāztas ar dažādiem tehnoloģiju brīnumiem, sporta kreklā ar īsām piedurknēm, un kājās viņam bija sporta kurpes. Tumšie mati ar ādas strēmeli bija saņemti uz pakauša zirgastē. Vīrietim bija arī nobružāta zamšādas jaka un no ādas sloksnītēm pīta kaklasaite, ko saturēja diskrēta tirkīza sprādze.
Kaut kas viņa kustībās lika noprast, ka viņš nav no tiem, kuri visu laiku pavada pie datora mirguļojošā ekrāna. "Datortārpa krustojums ar kovboju," Dafne nosprieda. Ja ne stress, viņa noteikti pasmaidītu par dīvaino stilu sajaukumu.
Viņa turpināja vērot pārējos vīriešus, kas bija tikko ieradušies. Vienīgais, ko viņa zināja pavisam droši, bija tas, ka Eibs Reiners ir vīrietis un uzrādīs identifikācijas karti. Ņemot vērā apstākļus, informācija bija visai niecīga. "Varbūt notiekošais ir kļūda. Varbūt es velti esmu ļāvusies panikai. Varbūt es zaudēju prātu."
Aiz muguras ierunājās vīrietis balsī ar Arizonas stiepto akcentu.
– Dafne Naita?
Viņa palēcās vismaz collu vai divas no zemes un bija gatava cīnīties vai bēgt. Sirdij strauji sitoties, viņa pagriezās un meklēja to, kuram piederēja šī balss.
Viņas priekšā stāvēja datortārpa un kovboja krustojums. Puisis kā atvainodamies viņai uzsmaidīja un sakārtoja brilles uz deguna.
– Atvainojiet, negribēju jūs izbiedēt, – viņš ierunājās. – Eibs Reiners. Džeks man atsūtīja jūsu fotogrāfiju. Tūdaļ es uzrādīšu jums savu identifikācijas karti.
– Reinera kungs. – Dafne saņēmās un atbildēja.
Tobrīd viņa konstatēja, ka Eibs Reiners ir collu vai pat divas īsāks par viņu, turklāt nemaz nelīdzinās naktskluba ārā sviedējam vai futbolistam. Viņš bija kalsns, stiegrains un enerģijas pilns, it kā nespētu sagaidīt, kad varēs ķerties pie