– Tas droši vien ir kāds reklāmas aģents, – Patriks ieminējās. – Varu saderēt, ka viņš mēģinās pierunāt tevi pāriet pie cita mobilo pakalpojumu sniedzēja.
– Nu, nezinu gan, – Morīna noteica, pat nepakustēdamās, it kā viņiem patiešām vispirms vajadzētu atrisināt šo mīklu.
– Varbūt tas ir kāds no tiem Jehovas lieciniekiem. – Arī Džordžs nekustējās ne no vietas.
Kāds pieklauvēja vēlreiz.
– Nekādi nespēju iedomāties, kas šādā laikā varētu nākt ciemos, – Morīna domīgi noteica. – Tik neparastā laikā. Tieši pirms vakariņām.
– Oho! Ar mums vēl nekad nav noticis nekas tik neparasts! – Saimons iesaucās tik neviltotā pārsteigumā, ka Elena sākumā viņam pat noticēja. – Mēs dzīvojam bezdibeņa malā! Tas ir…
– Aiziešu atvērt durvis. – Patriks ar plaukstām atbalstījās pret ceļgaliem.
– Es atvēršu, – Džeks pielēca kājās un izskrēja no istabas. Varēja dzirdēt, kā atveras durvis, un tad atskanēja neskaidra sievietes balss.
– Droši vien kāda skaista sieviete, kura izmisīgi cenšas mani atrast, – Saimons paskaidroja Elenai, aizlicis mutei priekšā roku. – Tā gadās bieži.
– Vienīgi viņa sapņos, – Patriks iejaucās.
Varēja dzirdēt, ka Džeks kaut ko aizrautīgi runā.
– Manuprāt, viņš šim noslēpumainajam viesim stāsta savu anekdoti, – Saimons pasmaidīja.
– Nu, man laikam patiešām vajadzētu… bet es nekādi nespēju iedomāties, kas tur varētu būt! – Morīna izgāja no istabas, kārtodama matus.
Atskanēja sievietes smiekli, un pēkšņi Patriks nolika savu glāzi uz kafijas galdiņa tik spēji, ka alus izšļācās pāri malām.
– Nevar būt.
– Kas nevar būt? – viņa tēvs noprasīja.
Patriks piecēlās un atvilka aizkaru no loga, pa kuru varēja redzēt ielu. Tad nogrozīja galvu, nejauki, rūgti pasmīnēja, atlaida aizkaru un, nepaskatījies uz Elenu, platiem soļiem izgāja no istabas.
Elena juta, ka viņas sirds iepukstas straujāk. Braucot šurp, Patriks visu ceļu bija paturējis acīs atpakaļskata spoguli. "No vajātājas nav ne miņas," viņš bija priecīgi paziņojis, piebraucot pie savu vecāku mājas.
– Kas te notiek? – Patrika tēvs noprasīja.
– Manuprāt, pie mums ir iegriezusies tu jau zini, kas, – Saimons sacīja, uzmezdams Elenai nožēlas un ziņkāres pilnu skatienu.
– Velns parāvis, – Džordžs noteica. – Jāiet paskatīties, vai viņiem nav vajadzīgs šķīrējtiesnesis.
– Tu laikam zini par viņu, – Saimons piesardzīgi iesāka, kad abi istabā bija palikuši vieni. – Par viņa bijušo draudzeni.
– Jā, – Elena atteica. Viņa spieda plaukstas pie pakrūtes, lai neļautu sev pielēkt kājās un mesties pie durvīm. Es tikai gribu redzēt, kā viņa izskatās!
Viņa pūlējās saklausīt, kas tur notika.
Saimons nogrozīja galvu.
– Tev tas noteikti šķiet drusku dīvaini… satraucoši?
– Ak, ne gluži, – Elena atteica. – Es viņu pat ne reizi neesmu redzējusi. – Viņa centās runāt tā, lai neizklausītos, ka viņa sūdzas.
Varēja dzirdēt Patrika skaļo un skaidro balsi. Elena vēl nekad nebija dzirdējusi viņu tā runājam, tik skarbi un nepatīkami. Viņš izklausījās pēc plecīga, spēcīga vīra ar sarkanu seju, kurš pavērsis plaukstu pret kameru kādā no vakara ziņu raidījumiem.
– Saskij, ja tu tūlīt pat neiesi prom, es izsaukšu policiju.
Tu esi pārkāpusi visas robežas. Tas ir nepieņemami.
Un tad Džeka balss, no satraukuma vai bailēm kļuvusi spalga.
– Tēti? Kāpēc tu gribi saukt policiju?
Saimons saviebās.
– Iešu un pamēģināšu atpestīt Džeku.
Viņš izgāja no istabas. Elena palika sēžam kā sastingusi.
Viņai nebija nekādu tiesību iejaukties.
Interesanti, vai vajadzētu baidīties par viņu drošību? Vai Saskija grasījās izvilkt šaujamieroci vai lielu, spīdīgu virtuves nazi? Grāmatā, ko viņa patlaban lasīja, bija teikts, ka lielākā daļa vajāšanas upuru nemaz nepiedzīvo fiziskus uzbrukumus (vienīgi psihisku iebiedēšanu), tomēr tur bija atrodami biedējoši reāli apraksti par nabaga upuriem, kuri beigās tomēr gājuši bojā.
Bet varbūt viņas mātei bija taisnība un viņai vajadzētu baidīties pašai par savu drošību: varbūt viņa bija īstais Saskijas mērķis. Ja Elena ietu bojā, viņas māte tik ļoti sadusmotos.
– Labi, tagad mēs visi vienkārši nomierināsimies! – To sacīja Patrika tētis. Elena vēl aizvien nebija dzirdējusi Saskijas balsi.
Nolikusi glāzi uz paliktnīša ar Eijersa klints attēlu, zem kura atradās tamborēta sedziņa, viņa sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Tad ieraudzīja grāmatplauktu, pilnu ar ierāmētām fotogrāfijām.
Vienā no tām bija redzams Patriks kopā ar citu sievieti. Elena kāri paķēra fotogrāfiju. Vai tā varēja būt Saskija?
Tad viņa pamanīja, ka šī fotogrāfija bija uzņemta slimīcā. Jaunā, gaišmatainā sieviete, kura sēdēja gultā un turēja zilā sedziņā ietītu zīdaini, noteikti bija Kolīna. Patrika sieva. Viņa nelaiķa sieva. Vai vēža šūnas, kas tikai pēc gada bija laupījušas viņai dzīvību, jau atradās viņas ķermenī, gatavodamās savam postošajam uzbrukumam?
Patriks noteikti bija iekāpis gultā blakus sievai. Viņi bija saspiedušies cieši kopā un ar muguru atbalstījušies pret slimnīcas gultas stieņiem. Kolīna ar vienu roku turēja bērnu, bet otru bija ielikusi Patrikam klēpī. Varēja redzēt, ka viņš to bija cieši satvēris.
Kolīna smaidīdama lūkojās uz bērnu; Patriks uzsmaidīja fotogrāfam. Attēls bija uzņemts tikai pirms astoņiem gadiem, taču Patriks izskatījās daudz jaunāks un pavisam citāds: viņa acis bija apaļākas, vaigi – tuklāki, mati – biezāki un garāki, mugurā jaunākam cilvēkam piemērots sporta krekls. Kolīnas mati bija izspūruši, Patriks nebija noskuvies. Fotogrāfija noteikti bija uzņemta tikai dažas stundas pēc Džeka piedzimšanas. Abi izskatījās izbrīnīti. Tieši tādu sejas izteiksmi Elena bija redzējusi arī citu cilvēku pirmo bērnu fotogrāfijās. Skat, ko mēs esam paveikuši! Pirmā bērna nākšana pasaulē. Viens no tiem ikdienišķajiem notikumiem, kas šķiet neticams vienīgi tajā iesaistītajām personām.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить