Es arī būtu priecājusies par izdevību iepazīt tevi labāk. Man patika tev rakstīt – asprātīgi, seksīgi, gudri vīrieši nav nemaz tik bieži sastopami. Man tā vien šķiet, ka mēs būtu varējuši izveidot iespaidīgu pāri paralēlajās pasaulēs, ja ne ierastajā. Taču ieradums un es – mēs allaž esam bijuši sveši. Kas lai to zina, kur beidzas stāsti? Es nekad neesmu ticējusi, ka visa enerģija un dzīvība pārvēršas tukšumā.
Es par tevi daudz domāšu, mīļais. Un man ļoti gribētos tev pieskarties.
Nepūlēdamās izrediģēt vēstuli un nolēmusi sūtīt pirmo uzmetumu, kas bija rakstīts ar atklātu sirdi un asarām acīs, viņa nospieda sūtīšanas pogu. Ja vārdiem piemita spēks, vai viņš netiks kaut mazliet izdziedināts, pateicoties tiem? Flosa uz to cerēja, taču apzinājās, ka māna pati sevi. Viņa raudāja, līdz acis sāka sūrstēt un asaras izsīka.
Piecpadsmitā nodaļa
Gajs uzkliedza Varto, kad bija pieķēris viņu izurbinām no auss sēru un noslaukām pirkstus priekšautā. Kad restorāns piederēs viņam, viņš patrieks vienu otru ar koku, taču pagaidām, paklausot Kenija lūgumam, nevienam neko neteiks. Tomēr, tiklīdz viņa vārds būs ierakstīts dokumentos, Varto tiks pasūtīts labi tālu līdz ar pārējiem salašņām, kurus bija pieņēmis Kenijs. Gajs slepenībā priecājās par iespēju piepildīt šo virtuvi ar aizrautīgiem darbiniekiem, kuri bija gatavi mācīties no viņa, nevis piekraut šķīvjus ar baciļiem. Ar cilvēkiem, kuri guva no ēdiena gandarījumu, kuri vēlējās radīt līdz ar viņu un lepoties ar to – ar cilvēkiem, kuri nevēlējās noindēt klientus.
Gajs iznira no saviem sapņiem un pieķēra Džinu blenžam uz sevi ar viņas nevainīgi zilajām acīm. Meitene aši novērsās, izskatīdamās samulsusi. Gajs zināja, ka patīk Džinai, un nožēloja, ka nejūt pret viņu to pašu. Taču dzīve nemēdza piedāvāt tik vienkāršus risinājumus.
Gajs ieprātojās, vai kļūšana par restorāna īpašnieku piešķirs viņam papildu pievilcības punktus Flosas acīs. Varbūt viņam vajadzētu ierosināt ģimenes pusdienas un nākt klajā ar ziņām par gaidāmo darījumu, un pie reizes pagatavot visiem fantastisku cepeti? Svētdien. Viņš svētdien nestrādāja – jā, tātad tas bija izdarāms.
Sešpadsmitā nodaļa
– Vai tev nekas nekaiš? – Džuljeta apvaicājās.
Flosa centās darīt visu kā parasti, taču kaut kas nebija īsti kārtībā. Džuljeta nejustos pārsteigta, ja virs jaunās draudzenes galvas parādītos melns mākonis. Un arī viņas acis izskatījās mazliet stiklainas, it kā viņa būtu nesen raudājusi.
– Viss kārtībā, – Flosa atbildēja, acumirklī ieslēgdama trīstūkstoš vatu smaidu, kas bija tik plats un ideāli mākslots kā plastmasas Bārbijas krūtis.
– Nu, es skaidri redzu, ka nav vis, – sacīja Džuljeta. – Tomēr es nevaru tev uzmākties ar izprašņāšanu, lai arī vēlētos. Glāzi sarkanvīna? – Viņa piecēlās no dīvāna brīdī, kad sākās “Emerdeilas” mūzika, un devās pie dzērienu skapīša.
– Esmu tikai mazliet nogurusi, – Flosa paskaidroja. – Man bija briesmīgs uzdevums ar tādām… ar kartītēm cilvēkiem, kuri mirst. – Viņa centās savaldīties, taču izplūda asarās.
Acīmredzot krājumi bija atjaunojušies.
– Šausmas. Tas nu gan ir briesmīgs darbs! – noteica Džuljeta, kuras ziņkārība ar to pašu bija pilnībā apmierināta. Viņa gandrīz uzreiz bija nojautusi, ka Flosa ir mīkstsirdīga un pozitīva, ka tāds uzdevums patiešām varēja viņu novest izmisumā. Viņa aši vien atvēra vīna pudeli un salēja dzeramo divās lielās glāzēs.
– Paldies, – noteica Flosa un pasmaidīja par Džuljetas sirsnīgajām rūpēm. Viņa jau atvēra muti, lai pastāstītu Džuljetai par Niku, taču uzreiz to aizvēra. Tā bija sāpīga tēma un arī savāda. Džuljeta varēja nesaprast, kā ir iespējams sajust tādu tuvību ar nekad nesatiktu cilvēku, un Flosa nevēlējās, lai Džuljeta domātu par viņu sliktu.
Turklāt, tā kā viņa nāca no militāristu ģimenes, kas pārcēlās no vienas mājas uz citu, no vienas valsts uz otru, Flosai bija grūti uzticēties un saglabāt draugus, jo viņa jau agrā bērnībā bija pieradusi pie tā, ka nākas no tiem šķirties. Taču šeit, Blekberijkortā, tā vien likās, ka Džuljeta ir pirmā draudzene viņas dzīvē, kas varētu ienākt tajā pastāvīgi, un līdz ar to viņas viedoklis bija svarīgs.
– Tas ir labs, – Flosa noteica, iedzerdama lielu malku un cenzdamās nedomāt par to, kāda būs Nika reakcija uz viņas elektroniskā pasta vēstuli un vai viņš uz to atbildēs. Visas izjūtas bija tik atkailinātas, it kā ādas virsējais slānis būtu noplēsts, un pat visvieglākais elpas pieskāriens sāpēja.
– Man ir kaut kas, kas tevi mazliet uzmundrinās, – sacīja Džuljeta. – Saņēmu īsziņu no Gaja. Viņš mums pagatavos svētdienas pusdienas pie mammas – viņa paša dzīvoklis ir pārāk šaurs. Diemžēl tur būs arī Stīvs. – Viņa atkal sapīka, izrunājot šo vārdu.
– Jauki, – Flosa noteica, jo nespēja izdomāt nekādu citu sakāmo. Ēdiens viņai nebija ne prātā. Un Nika Vermēra atkārtotā parādīšanās bija aizdzinusi no prāta visas domas par izskatīgo, Hītklifam līdzīgo Gaju Milleru.
Viņa jau agri sajutās nogurusi, tāpēc gluži attaisnoti devās pie datora, lai uzrakstītu vēl vienu vēstuli. Flosai sāka likties, ka uzrakstītā ir bijusi nepareiza. Džuljetai arī bija savi plāni, un viņa novēlēja Flosai labunakti.
Dārgais Nik!
Jau šajā pašā pēcpusdienā, nospiežot sūtīšanas pogu, es sapratu, ka visu dienu sev pārmetīšu – vai neesmu pateikusi par daudz, vai esmu pateikusi pietiekami daudz, vai esmu pateikusi visu, ko vajag…
Man gribas ticēt, ka būšu pārpratusi tavu vēstuli un ka patiesībā cerību ir vairāk, nekā tev šķiet. Un, ja tev ir vieglāk vēlreiz sazināties ar mani, tad dari to. Ja ne, es sapratīšu arī to.
Gribēju tikai pateikt, ka mana aizraušanās un jūtas pret tevi nav nekur pazudušas. Par spīti tam, ka mēs nesatikāmies, man šķiet, ka es tevi labi pazīstu. Neviens nespēja tev līdzināties. Patiesībā neviens netika ne tuvu.
Ceru, ka tavas māsas un tava ģimene sniedz tev mierinājumu un mīlestību – esmu par to pārliecināta. Un arī es, protams, atrodos tikai elektroniskā pasta vēstules vai telefona zvana attālumā, ja varu kaut ko darīt tavā labā.
Flosa tikai cerēja, ka dzīvokļa sienas ir pietiekami biezas, lai Džuljeta nedzirdētu viņas šņukstus. Vai to, kā salūst viņas sirds, jo Flosa bija pārliecināta, ka dzird, kā tā skaļi nokrakšķ krūtīs.
Kad Flosa iegāja savā istabā, Džuljeta taisnā ceļā ielogojās iepazīšanās portālā. Viņa nosprieda, ka varētu izķemmēt visu portālu un palūkoties, vai desmit jūdžu rādiusā atrodams kāds, kam nav divu galvu.
“Kontaktu centrā” viņu gaidīja dažas ziņas. Pirmā bija kodolīga: “Dzīve ir pārāk īsa, tāpēc darīsim to visnakti.” Tai bija pievienota profila fotogrāfija, kurā bija redzams draudīga paskata vīrišķis bez krekla mugurā un ar seju, kas atgādināja marinētu un deformētu valriekstu. Džuljeta saviebās un nobloķēja viņu savā kontaktu sarakstā. Viņai sagribējās nomazgāties tikai pēc skatīšanās uz šo fotogrāfiju vien. Otrā ziņa bija no zinātniskās fantastikas fana, kuram patika romantiskas