No sienas pulksteņa laukā izšāvās dzeguze, pavēstot, ka jau ir seši. Flosa jutās muļķīgi satraukta. Kad namrunis ieskanējās, lai pavēstītu par viesu ierašanos, viņa gandrīz nometa zemē pagatavoto maizi.
– Ielaid viņus iekšā, Flosa, labi? – uzsauca Džuljeta, kura bija aizgājusi uz tualeti. Flosa izlikās, ka nav to dzirdējusi. Viņa negribēja palikt viena ar Stīvu, kuru vēl nebija redzējusi, un Gaju, kuru bija redzējusi un izbiedējusi līdz nāvei. Namrunis iedūcās atkal, un Džuljeta iznāca no vannas istabas brīdī, kad Flosa jau devās pie tā.
– Es atvēršu, neraizējies, – noteica Džuljeta un nocēla klausuli. – Jā, nāciet iekšā, – viņa nepiespiesti draudzīgi noteica.
Ārpusē Stīvs padraudēja Gajam ar pirkstu. – Tagad atceries, izturies jauki un smaidi, un neliec viņai justies tā, it kā viņa tevi biedētu.
Gajs drebēja no gaidpilna satraukuma. Pat baisais Alberto Mazerati ringā viņu nebiedēja, bet iespēja vēlreiz satikties ar Flosu padarīja ceļgalus mīkstus. Durvis atsprāga vaļā, un Stīvs tās atvēra. Viņš nelika Gajam manīt, ka ir sasvīdis zem apkaklītes, domājot par satikšanos ar kārdinošo Džuljetu. Pat pēc visiem šiem gadiem viņas klātbūtnē Stīvs vēl aizvien pārvērtās ķīselī, lai arī bija pamanījies uzlikt bravūras masku, kuru viņa bija pārpratusi.
Ar savu pašapzinīgo gaitu Stīvs iebrāzās dzīvoklī pirmais. Viņš devās taisnā ceļā pie Džuljetas, smīnēdams gluži kā Elviss.
– Sveika, Džūlīt, – viņš sacīja. – Kā iet jaunībā?
– Sveiks, Stīv, – Džuljeta atbildēja bezkaislīgā tonī, izrādot, ka Stīva nekaunīgā ienākšana viņu neiespaido. – Nāc un iepazīsties ar Flosu. Flosa, tas ir Stīvs, Stīv, tā ir Flosa.
– Ak, sveika, Flosa, – noteica Stīvs, pastiepdams milzīgu ķetnu. – Esmu daudz par tevi dzirdējis.
– Vai tiešām? – Džuljeta klusi ievaicājās.
Pirmā kļūda. Gajs būtu varējis viņu nogalināt. Laimīgā kārtā Stīvs šodien bija attapīgs.
– Nu, patiesībā neesmu… ē… protams, bet vai tad tā nemēdz teikt, ko?
– Tu tā varētu teikt, – Džuljeta atcirta. Ak kungs, viņš bija īsts āksts. Izskatīgs, bet pilnīgs āksts. Tā viņš vienmēr bija uzvedies. Pat sākumskolā. Viņš bija tik ļoti egocentrisks, ka būtu varējis paspēlēties ar savām mandelēm no iekšpuses.
Gajs ienāca istabā, vairākus soļus atpalikdams no Stīva.
– Jūs jau esat tikušies, vai ne? – Džuljeta apjautājās. Gajs pamāja Flosai; visi vārdi bija sastinguši viņam rīklē, salipuši nervu kamolā, kas nekādi nebija aizdabūjams līdz balss saitēm. Līdz ar to viņš nespēja uzsaukt Flosai asprātīgo: “Sveika vēlreiz, Flosa, ar drēbēm mugurā es tevi nepazinu – ha!”, kuru bija izmēģinājis dzīvoklī. Viņš izspieda no sevis tikai niknu galvas mājienu. Un Hītklifa sejas izteiksmi.
Un Flosa, kura gaidīja, ka viņš papūlēsies vismaz uzsaukt “sveika” un pasmaidīt, konstatēja, ka ir pietiekami aizkaitināta, lai par atbildi tikai pamātu. Viņai nenāca ne prātā krist Gajam ap kaklu, lai tiktu atraidīta.
– O, es saožu ēdiena smaržu, – Stīvs pasmaidīja. – Lieliski, jo esmu izsalcis. Nu tad parādi, kur ir tā mitrā vieta, Džū. – Viņš to izteica tā, it kā mitrā vieta atrastos Džuljetas biksītēs, nevis uz sienas. Viņa neko citu arī nebija gaidījusi, lai arī nemūžam nebūtu iedomājusies, ka šo izturēšanos radīja Stīva satraukums par atrašanos viņas klātbūtnē.
– Atver pudeles, Flosa, labi? – palūdza Džuljeta, atstādama savu brāli un Flosu istabā vienus. Viņi viens otra sabiedrībā jutās tikpat brīvi kā kobra un mangusts. Flosa jutās pateicīga par iespēju kaut ko darīt, proti, atkorķēt Cabernet Sauvignon un Pinot Grigio. Nelaimīgā kārtā korķis, šķiet, bija piesūcināts ar betonu mēnesi pirms tā ievietošanas pudelē.
Gajs prātoja, vai viņam nevajadzētu iejaukties un palīdzēt. Viņu mazliet satrauca doma par to, ka tāda rīcība varētu šķist augstprātīgi šovinistiska, tomēr, no otras puses, šķita nedžentlmeniski to nepiedāvāt un turpināt vērot viņas pūliņus. Beigu beigās, redzēdams, ka Flosas seja kļūst violeta, viņš nosprieda, ka tomēr vajadzētu gan.
– Vai drīkstu to izdarīt?
– Jā, lūdzu, – Flosa atbildēja. Taču, pasniedzot korķu viļķi, tas nokrita, un viņi abi pieliecās, lai to paceltu. Tas beidzās ar saskriešanos ar pierēm un atbilstošu skaņas efektu. Tas daudz neatšķīrās no skaņas, kāda rodas, ja kokosriekstam uzsit ar āmuru. Flosa novaidējās: viņa bija sāpīgi sadauzījusi pieri. Viņa izslējās, saķērusi galvu, un jutās pārliecināta, ka tā asiņos, ieskatoties spogulī.
– Piedod. Vai tev nekas nekaiš? – Gajs apjautājās.
– Viss kārtībā, – Flosa atbildēja, dzirkstelēm šķīstot gar acīm. Viņa nespēja atbrīvoties no domas, ka tas ticis izdarīts tīšām. Varbūt tā bija dvīņu būšana un Gajam likās, ka Flosa ir nostājusies starp viņu un māsu, tāpēc viņš mēģināja to nogalināt.
Gajs bez pūlēm izvilka korķi un cerēja, ka neizskatās pārāk pašapmierināts. Paskaties, cik es esmu stiprs un cik tu esi vāja!
– Sarkano vai balto? – Gajs uzsauca.
– Balto! – atskanēja duets no virtuves.
– Flosa? – apjautājās Gajs, cenzdamies neskatīties uz pietūkumu, kas bija sācis veidoties viņai uz pieres.
– Ē, man sarkano, – viņa noteica, pieskardamās sāpošajai galvai. – Es tikai iešu un ē… – Viņa piespieda plaukstu pie pietūkuma vietas un metās uz vannas istabu novērtēt kaitējumu.
– Vai sadabūt ledu? – Gajs iejautājās, taču apklusa, redzēdams, ka Flosa nav viņu sadzirdējusi. “Ko nu?” viņš prātoja, piešķiebdams pudeli, netrāpīdams glāzē un izlaistīdams sarkanvīnu pa Džuljetas nevainojami balto galdautu.
Stīvs nāca ārā no virtuves, runādams kaut ko par apmetumu. Džuljeta viņam sekoja ar kūpošo ēdiena trauku.
– Jā, es to varu izdarīt… jauna kārta… apmetuma atlikums… noņemšana ar ķelli… – taču, ja viņš ar tādiem vārdiem cerēja atstāt iespaidu uz Džuljetu, tad bija uzdūries akmenim.
– Un cik tu no manis par to noplēsīsi? – Džuljeta apjautājās tādā tonī, kas neļāva viņam pieprasīt nekādu samaksu – it kā ar godu par tāda darba paveikšanu būtu gana jebkuram vīrietim.
– Ak, nu nezinu gan, – Stīvs prātoja. – Varbūt tu varētu mums pagatavot vēl vienu maltīti, kad būšu pabeidzis?
– Lai notiek, – noteica Džuljeta, – sarunāts. Kur ir Flosa? Un ko tu esi izdarījis ar manu galdautu, Gaj? Un kāpēc tev asiņo piere?
– Flosa, ē, nupat aizgāja uz vannas istabu, – Gajs noteica, pieskardamies galvai un ieraudzīdams asinis uz pirksta. – Mēs saskrējāmies ar pierēm.
– Kā jūs pamanījāties saskrieties ar pierēm? – apjautājās Stīvs, domādams par viņu abu auguma atšķirību. Ko gan viņa bija izdarījusi – nostājusies uz saliekamajām kāpnēm,