– Pasniedz man šķīvi, – noteica Stīvs, iemērkdams virumā karoti.
– O, tas pat neatbilst tavam parastajam ēdiena gatavošanas standartam, Džū, – Gajs ķircinājās.
– Patiesībā to gatavoja Flosa, – Džuljeta atbildēja.
– Sūdu būšana, – Stīvs klusi nomurmināja. It kā nepietiktu ar to, ka draugs bija uzsitis punu meitenei, kura viņam patika, nu viņš bija noniecinājis arī viņas pavārmākslu.
– Tas bija joks. Izskatās labi, – Gajs steidzās labot kļūdu, taču tas vairs nelikās pārliecinoši.
– Es nejutīšos aizvainota, ja jūs to neēdīsiet, – Flosa ledaini noteica, aizslēpusies aiz saldēto zirnīšu pakām.
Stīvs steigšus iejaucās, lai glābtu situāciju, cik nu viņa spēkos.
– Nu, pat ja tas būs neēdams, man noteikti garšos, jo esmu izsalcis un ēdīšu jebko. – Nu bija Gaja kārta iekšēji sarauties aiz žēluma pret Flosu. Viņiem abiem bija izdevies panākt, lai viņa zvanītu žēlsirdīgajiem samariešiem.
Tomēr pasta bija lieliska, un Gajs ar Stīvu nosprieda, ka vienīgais veids, kā labot situāciju, bija apēst pēc iespējas vairāk, lai izrādītu savu atzinību un nodarbinātu savus žokļus tikai ar košļāšanu un izdvestu pēc iespējas vairāk “mmm”.
– Iedomājieties, mēs grasāmies izmēģināt iepazīšanos internetā, – Džuljeta paziņoja.
– Kurš? – apjautājās Stīvs, aši cenzdamies apslēpt piepešo panikas uzplūdu balsī.
– Mēs. Flosa, Koko un es.
Flosa bija iebāzusi mutē maizes gabalu un nespēja neko pateikt. Viņa pamāja ar roku, palaizdama vaļā kompresi, lai norādītu, ka tā nav patiesība, taču Džuljeta jau bija iekarsusi.
– Es meklēju kādu Pīrsa Vinstenlija-Bleka dubultnieku, bet Flosa kādu gaišmatainu neliela auguma puisi uzvalkā.
– Es neiepazīstos internetā, – iesaucās Flosa, strauji košļādama maizi.
– Nu beidz, Flosa. Tur tevi gaida īstais. Tu jau gana ilgi esi atradusies uz rezervistu soliņa.
Džuljeta iesmējās, neapjauzdama, cik satriekta Flosa jūtas par to, ka Gajs varētu noturēt viņu par kaut kādu vīriešu mednieci internetā. Lai gan viņš droši vien arī tāpat domāja, ka viņai nekas cits neatliek. It īpaši tagad, kad Džuljeta bija paziņojusi, ka viņa gadiem ilgi bijusi viena. Flosa centās iebilst, taču tad aptvēra, ka tas izskatās vēl aizdomīgāk, apklusa un mēģināja nomākt savu aizkaitinājumu, ciešāk piespiežot zirnīšu pakas pie puna pierē.
Gajs centās izskatīties nevērīgs, taču viņam galvā jaucās visdažādākās domas. Aizdomīgi, viņš nosprieda. Tātad viņa meklēja vīrieti? Tādu vīrieti, kurš bija pilnīgs viņa pretmets fiziskā plāksnē. Vai viņš varēja Flosai to pārmest? Pēc tam, kad viņš teju bija pārsitis tai pieri, noniecinājis viņas ēdienu un viņvakar aizskrējis projām kā pēdējais āmurgalva? Gajs gribēja izskatīties asprātīgs un runīgs, un apburošs, taču nespēja izdomāt nekādu sakāmo līdz pat brīdim, kad tika atnests aveņu deserts.
– Tas ir lielisks, – viņš noteica. – Tā ir Pavlovas kūka, kas nomesta uz grīdas? – Viņš iesmējās, taču neviens nepievienojās viņa smiekliem. Acīmredzot tas nemaz neizklausījās tik asprātīgi, kā bija iecerēts, spriežot pēc Stīva sāpju pilnās sejas izteiksmes. Gajs atkal atgriezās pie agrākās klusēšanas, kas bija drošāka.
Viņi nepalika uz kafiju. Gajs nolēma mazināt kaitējumu un atstāt nozieguma vietu uzreiz pēc tam, kad bija izteicies par nomesto Pavlovas kūku.
– Kāpēc mēs aizejam tik agri? – Stīvs nošņācās, kad dzīvokļa durvis aiz viņiem bija aizcirtušās. – Man likās, ka tu gribi izveidot tiltus.
– Es izveidoju tiltu, – Gajs nopūtās. – Un tas atgādināja tiltu pār Kvajas upi.
– Vai tas bija tilts, kas tika uzspridzināts? – Stīvs minēja.
Gajs drūmi pamāja un devās lejā pa kāpnēm.
Divpadsmitā nodaļa
Nākamajā dienā Flosa uzjautrināta klausījās, kā Koko un Džuljeta aizpilda savas interneta aptaujas anketas, sēdēdami pie Džuljetas datora.
– Cik smieklīgi, ka tev jānorāda, kādai acu krāsai tu dod priekšroku, – sacīja Džuljeta.
– Tas ir mazliet par detalizētu, – Koko atbildēja. – Atzīmē man visas. Brūnas, zaļas, zilas, pelēkas, priekšnieka un padotā acis.
– Matu krāsa?
– Jebkāda.
– Tetovējumi?
– Jebkādi.
– Algas apmērs?
Šajā vietā Koko sarosījās. – Vairāk nekā piecdesmit tūkstošu. Negribu nekādas pabalstu kārotājus.
– Tas ir par daudz. Kāpēc tu negribi norādīt no divdesmit pieciem līdz piecdesmit tūkstošiem?
– Ja nu tas ir pilnīgi nepieciešams, – Koko nošņaukājās.
– Īss pašraksturojums, – Džuljeta aicināja.
– Hm, ļauj man apdomāties. – Slaids, kopts, sportisks, ļoti pievilcīgs puisis ar kakao krāsas acīm, neticami lunkaniem deju soļiem un kustīgiem gurniem, meklē tādu pašu prieka un rotaļu brīžiem vai kam vairāk, ja viņš būs īstais.
– Kustīgi gurni? – Džuljeta izmēdīja. – Un sportisks? Kad tu pēdējo reizi esi vingrojis?
– Esmu dabiski labā formā – un lokans! – Koko pielēca kājās gluži kā Luijs Spenss uz tramplīna un sāka kustināt gurnus uz priekšu un atpakaļ. – Es būtu varējis šo to iemācīt Maiklam Džeksonam, ja mēs būtu tikušies un, protams, ja vien viņš nebūtu nomiris.
– Jā, varbūt par Jorkšīras pudiņa gatavošanu, bet ne jau par dejošanu, – sacīja Džuljeta. – Tu nemāki dejot nevienu deju, neizspīlējot to, ko vajadzētu savākt.
– Manas dzīves stāsts, – Koko nopūtās.
Kad Džuljeta bija aizpildījusi savu pieteikumu, viņi abi piereģistrējās mājaslapā, lai meklētu randiņu partnerus.
– Jēzīt! – Koko nosprauslojās. – Ja viņam ir trīsdesmit pieci, tad es esmu Šerila Koula. Nevienam neizveidojas tāds dubultzods, ja vien viņš nav mocījis savu ķermeni vismaz piecdesmit gadu.
– Paskaties uz šo, – ķiķināja Džuljeta. – Ar tādiem zobiem viņš varētu apēst ābolu, kas uzdurts uz dzeloņstiepļu žoga. Kad viņi izskatīja heteroseksuālo vīriešu sadaļu, arī tā nelikās daudzsološa.
– Šis ir kā radīts tev, Džū, – iesmējās Koko. – Viņam patīk zinātniskā fantastika, pastaigas saulrietā, sadošanās rokās un skūpstīšanās uz dīvāna. Fui.
– Jā, un paskaties, ko viņš sagaida no partneres. “Augumā starp metrs piecdesmit divi un metrs sešdesmit pieci, ir svarīgi, lai viņai būtu gari, nekrāsoti mati, nekādu tetovējumu vai pīrsingu un nekādu krāšļu.” – Džuljeta noklakšķināja mēli. – Es gan gribētu redzēt vīrieti, kurš man pavēlētu nekrāsoties, izvēlīgais āksts!
Flosai būtu gribējies kļūt par mušu uz sienas, ja Džuljeta aizietu uz satikšanos ar tādu vīrieti.
– Nu