– Kartītes neārstējami slimajiem, – sacīja Lī. – “Man žēl, ka tu mirsti” un tā tālāk.
Flosai bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai atgūtu balsi. – Tu joko! Kurš gan gribēs saņemt kartīti ar tekstu “man žēl, ka tu mirsti”?
Lī nepievērsa viņai uzmanību un turpināja. – Tu vari droši ļauties dzejiskām noskaņām. Protams, nepiemini konkrētas slimības, tikai tādus tekstus kā “novēlu tev spēku un sargeņģeli” un tamlīdzīgas blēņas.
– Lī, vai tu runā nopietni?
– Pilnīgi, – noteica Lī līksmā balsī. – Pārdošanas apjomi kartītēm no sērijas “Gan mēs atkal tiksimies” ir pārspējuši visus rekordus. Kartīšu sūtīšana mirušiem radiniekiem ir jaunā tendence. Nāve nozīmē nākotni. Domāju, ka tā kļuvusi populāra, pateicoties tām nemirstīgajām pusaudžu piedzīvojumu filmām.
Flosa bija uzrakstījusi daudz pantiņu par tēmu “Gan mēs atkal tiksimies” ūdensdrošajām laminētajām kartītēm, kas bija domātas ielikšanai līdzi zārkā.
– Ir liela atšķirība starp sirsnīgu pantu, kas domāts mirušam radiniekam, un šo jauno ideju. Kā tu to nosauksi?
– Nezinu, – Lī prātoja. – “Uz nāves sliekšņa?” Varbūt tas ir mazliet par traku. Zinu, zinu, kā būtu ar “Dievu gaidot”? Tas gan varētu atgrūst ateistus. Hmmm… Vienalga, nosaukums var arī pagaidīt. Ja tu to izdomāsi, es tev par to samaksāšu.
– Labi, – Flosa nopūtās. Darbs palika darbs, vienalga, vai tā bija kartīšu tekstu sacerēšana dzīviem, mirušiem vai mirstošiem cilvēkiem.
Viņai vajadzēja teju divas stundas, lai uzrakstītu pirmo pantiņu, ar kuru pati jutās apmierināta. Tad viņa iedomājās par kartīti, kas atradīsies veikalā, un par skumjām, kādas izjutīs tās pircējs, un par saņēmēja sirdssāpēm. Šis darbs viņai nepavisam nepatika, lai cik ļoti arī bija vajadzīga nauda.
Īsi pirms pusdienas pārtraukuma Flosa atjaunoja savu mājaslapu. Tā nebija pārāk populāra, taču bija noderīgi reklamēt sevi un savu pieredzi. Gibijs, puisis, kurš bija viņai to izveidojis, bija iekļāvis sadaļu komentāru ievietošanai. Laiku pa laikam viņa saņēma vēstules, no kurām nebija nekādas jēgas, un pa kādam cirkulējošam reklāmas sludinājumam, kurā tika jautāts, vai viņa nevēlas pievienoties blogam par seksīgu mājsaimnieču meklēšanu viņas rajonā, vai reklamēja lielāka dzimumlocekļa iegūšanas iespējas. Taču vēstule, kuru viņa atklāja savā mājaslapā todien, nepiederēja pie parastajām drazām. Tā bija nosūtīta anonīmi, un tajā bija rakstīts: “Priecājos redzēt, ka tev klājas labi, Ķiršlūpiņ.”
Tā varēja būt sagadīšanās, taču viņa tā nedomāja. Tikai viens cilvēks viņu bija saucis par “Ķiršlūpiņu”. Flosa turpināja rakstīt savus pantiņus, taču visu atlikušo dienas daļu mocījās prātojumos, vai vēstule ir no viņa. Jādomā, ka ne jau pēc pusotra gada. Bet kurš cits tas varētu būt? Flosa prātoja, vai, domājot par viņu, nav nosūtījusi kosmosam kādu signālu, uz kuru viņš atsaucies. Daudzi cilvēki šo teoriju nesauktu par muļķīgu.
Kad Flosa ēda pusdienu sviestmaizi, piezvanīja Džuljeta. – Sveika, – viņa nodārdināja. – Vai neiebilsti, ka Gajs vēlāk iegriezīsies? Kopā ar Stīvu. – Izrunājot pēdējo vārdu, viņas balsī atkal iezagās izsmiekls.
Ja Džuljeta vīpsnāja par otro vārdu, tad Flosa satraucās par pirmo. Viņa centās izturēties nevērīgi pret iespēju vēlreiz satikt Gaju Milleru.
– Protams, nē, – viņa noteica tik vēsi kā gurķis, kas visu nakti noturēts ledusskapī. – Cikos viņi būs klāt?
– Es teicu, lai nāk sešos, ja tu neiebilsti, – Džuljeta atbildēja.
Flosa ieskatījās pulkstenī – tas nozīmēja, ka viņai ir piecas stundas laika, lai izskatītos tā, it kā nemaz nebūtu pūlējusies.
– Protams, – viņa atkārtoja, domādama, ka vajadzēs atrast kādu jaunu apliecinošu vārdu.
– Mēs pasūtīsim kariju, – sacīja Džuljeta.
– Es varētu pagatavot pastu, – Flosa aši ieteicās. – Neko īpašu.
– O, tas būtu lieliski, – atsaucās Džuljeta, kura deva priekšroku mājās gatavotam, nevis līdznešanai domātam ēdienam. – Tikai nepārpūlies, tie būs tikai Gajs un Stīvs.
– Tev Stīvs īpaši nepatīk, ko? – Flosa apjautājās.
– Nē, – Džuljeta atbildēja. – Un piesargies, Flosa, jo viņš ir gatavais tēviņš. Diemžēl viņš ir arī sasodīti labs apmetējs, un man viņš ir vajadzīgs, lai savestu kārtībā virtuves sienu.
“Tad kāpēc viņam līdzi nāca arī Gajs?” Flosa netika gudra. Lai uzklātu apmetumu sienas plaisai, nebija vajadzīgi divi cilvēki. Pēc nejaukās iepazīšanās viņa būtu domājusi, ka dzīvoklis ir pēdējā vieta, kurp Gajs būtu gatavs nākt bez īpašas vajadzības. Flosa izteica savu jautājumu skaļi.
– Tad kāpēc… tavs brālis nāk kopā ar viņu?
– Tāpēc, ka viņi abi ir kā Siāmas dvīņi, – Džuljeta atbildēja. – Mājupceļā nopirkšu mazliet vīna. Uz veselību, mazulīt, – un, to pateikusi, viņa nolika klausuli.
Vienpadsmitā nodaļa
Flosa metās uz lielveikalu un nopirka augstākās šķiras miltus, svaigu pastu, vārītu vistas gaļu un dažādus dārzeņus, ko pievienot baltvīna mērcei. Saldajam viņa izvēlējās neprātīgi dārgās avenes, krēmu un meringu, lai pagatavotu Eton Mess desertu ar piešprici: viņa pievienos kādu drusciņu perno no Džuljetas plašajiem alkoholisko dzērienu krājumiem. Lielākoties tos veidoja nekam nederīgas korporatīvas dāvanas, bet otra daļa tur atradās tāpēc, ka Džuljetai patika paskatīties uz savādas formas pudelēm ar krāsainu saturu, tāpēc viņa nespēja atturēties paķert ko jaunu lielveikalā vai atvaļinājuma laikā.
Kad visi iepirkumi bija salikti skapīšos, Flosa apskraidīja dzīvokli ar putekļu sūcēju un pēc tam iekāpa vannā, lai pagozētos smaržīgā ūdenī un izmazgātu matus. Apģērba izvēle atgādināja mīnu lauku. Plīvojošā kleita liecinātu, ka viņa ir pārāk centusies, bet vecie džinsi un sporta krekls par to, ka nav centusies pietiekami. Uzlaikojusi un atmetusi pusi no savas garderobes, viņa izšķīrās par zilu krekliņu un gaišziliem džinsiem un pieskaņotu zilu kaklarotu no sirsniņām. Tad viņa uzlika priekšautu un sāka gatavot maltīti.
Flosai likās, ka viņa ir izvēlējusies atbilstošu tērpu, – līdz brīdim, kad Džuljeta pārnāca mājās un uzreiz noteica: – O, tu izskaties labi. Taču vai zini, nebija nekādas vajadzības uzcirsties to abu dēļ.
– Ak, es neesmu uzcirtusies, – Flosa protestēja. – Es… ē… mazliet aplējos ar kafiju pirmīt, tāpēc pārvilku blūzīti. – Tie izklausījās pēc meliem un tādi arī bija, tāpēc Flosa iekšēji sarāvās, bet izskatījās, ka Džuljeta neko nemana. Viņa bija pārāk aizņemta, ostīdama pastas un mērces aromātus.
– Smaržo burvīgi, – viņa sacīja. – Tu esi laba pavāre, vai ne? Varu derēt, ka tu iespaidosi pat Gaju.
– Vai viņš ir gardēdis? – Flosa apvaicājās.
– Viņš ir šefpavārs, vai es tev neesmu teikusi? – uzsauca Džuljeta, dodamās uz savu guļamistabu pārvilkt darba kostīmu.
Sasodīts, domāja Flosa. Viņa zināja,