Rudens dēka. Millija Džonsone

MSN, labi? Te būs mana elektroniskā pasta adrese…

      Vajadzēja izvēlēties starp raidījumu par lielo vilciena aplaupīšanu televīzijā, vai sakaru dibināšanu ar iespējamo mīlnieku. Džuljeta ierakstīja Ralfa adresi sarunas partneru logā. Pēc divām stundām un ļoti patīkamas virtuālas sarunas viņa konstatēja, ka nevar ne sagaidīt nākamajā dienā norunātās vakariņas kopā ar viņu.

      Septiņpadsmitā nodaļa

      Nākamajā rītā Flosa pamodās vēlu un saprata, ka miegā ir raudājusi, jo viņas vaigi un spilvens bija slapjš. Saziņas kanāla atvēršanās starp viņu un Niku nozīmēja reizē saldu un rūgtu pieredzi. Rakstot savu nākamo elektroniskā pasta vēstuli viņam, Flosas prāts centās aizpildīt pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā radīto tukšumu, visu to, ko viņš bija pārcietis. Brīdis bija neparasti traģisks. Flosa iedomājās, ka tad, ja viņa būtu tik slima, viņa drīzāk izvēlētos sniegšanos pretī, nevis atkāpšanos. Bet vai tas nebūtu egoistiski un patmīlīgi no viņas puses – pārcelt attiecības nākamajā pakāpē, ja tām nebija nākotnes? Viņa to nezināja. Lai izdarītu to, ko bija izdarījis Niks, vajadzēja spēku, kāds viņai acīmredzami nepiemita. Flosa zināja tikai to, ka jūtas pateicīga par Nika atgriešanos viņas dzīvē un ka diez vai viņai izdosies rast mieru, līdz viņš atkal no tās pazudīs, šoreiz uz visiem laikiem.

      Džuljeta bija tā sajūsmināta par gaidāmo satikšanos, ka gandrīz aizmirsa sajūsmā ģībt, kad Pīrss Vinstenlijs-Bleks ienāca birojā. Pēc paraduma īsi pirms pulksten deviņiem rītā no savas “Smaržu pils” piezvanīja Koko.

      – Nu, kā gāja? Nevarēju ne sagaidīt, kad tu man piezvanīsi. Zvanīju tev vismaz piecas reizes, bet tu neatbildēji, – Džuljeta aizrautīgi noteica.

      – Nupat tikai esmu atgriezies! – sacīja Koko. – Visu nakti pavadīju sarunājoties.

      – Tikai sarunājoties?

      – Nu, mazliet arī maigojoties, – noteica Koko. Izklausījās, ka viņš nosarkst.

      – Fui, divu vīriešu maigošanās – man metas nelabi.

      – Tu nu gan esi vīzdegune. Un viņš samaksāja par mani. – Ko, vai tu no viņa paņēmi naudu par maigošanās atļauju? – Džuljeta ķircinājās.

      – Auša. Gribu teikt, ka viņš visu izmaksāja. Vispār neļāva man izvilkt maku. Zini, tā ir pirmā reize, – Koko noklakšķināja mēli.

      – Ak, tas izklausās iespaidīgi, – noteica Džuljeta, kurai vēl nekad nebija laimējies aiziet uz satikšanos ar tik dāsnu puisi.

      – Viņš. Ir. Vienreizējs. Es esmu iemīlējies.

      – Ak kungs, atkal tas pats, – Džuljeta nopūtās. – Lai vai kā, tu neesi vienīgais, kam ir sarunāta satikšanās. Man arī ir. Šovakar. Pusdienlaikā iešu iepirkties, ja gribi, vari satikties ar mani un palīdzēt izvēlēties jaunu kleitu.

      – Es nevaru, – Koko atbildēja. – Gaidu piegādi no noliktavas. Es tikai ceru, ka viņi neaizmirsīs pievienot pasūtījumam to jauno Bekhema smaržu. Kļūšu nikns, ja viņi to nebūs izdarījuši. Labi, es novirzījos no tēmas – ar ko tu satiecies?

      – Ar Ralfu, četrdesmit gadu, sava māja, pašam savs tipogrāfijas bizness un viss pārējais. Turklāt ļoti izskatīgs.

      – Kur jūs satiksieties?

      – Viņš man pagatavos vakariņas savā mājā.

      – Ak, Džū…

      Džuljeta to jau bija gaidījusi un apklusināja Koko. – Neraizējies, es parūpēšos par pēdām gadījumā, ja viņš ir sērijveida slepkava. Nosaukšu tev viņa pilno vārdu un adresi un piezvanīšu tev un Flosai, kad būšu klāt.

      – Vai tu to jau zini? Pildspalva un papīrs man ir pie rokas.

      – Labi, pagaidi. – Džuljeta izņēma no somiņas plānotāju. – Viņu sauc Ralfs Grīns, un viņš dzīvo Rifingtonpleisas desmitajā numurā.

      – Rifingtonpleisa, desmitais numurs… kāpēc tas man šķiet pazīstams? – Koko prātoja, pierakstīdams adresi.

      – Man nav ne jausmas, taču telefona grāmatā viņa nav, jo es pārbaudīju. Ja tas tev liek justies labāk.

      – Zini, nav prātīgi iet pie kāda uz mājām, – Koko noteica raižpilnā balsī. – Tu man iesaki satikties ar kādu drošā vietā, bet pati esi gatava sapīties zirnekļa tīklā kā tāda dumja muša.

      – Jā, taču es esmu sasodīti liela muša, ar kuru neviens negribēs strīdēties. Turklāt viņam ir laba aura. Un tas bija Ralfs, kurš ieteica man pastāstīt kādam labam draugam, kurp es eju.

      – Nu labi. Tikai mēs izdomāsim kodu, un, ja tev rodas kāda problēmas, tad brīdī, kad es tev piezvanīšu, lai pārbaudītu, pasaki man vārdu… – Viņš apdomājās.

      – Uzšķērdējs.

      – Tas būs mazliet par daudz uzskatāmi, vai ne? – Džuljeta iesmējās. – Es pateikšu “super”, labi?

      – Man nav mierīgs prāts, Džū.

      – Atšujies, tu lielā krustmāte feja. Viss būs kārtībā.

      Džuljeta nespēja ne sagaidīt, kad pulkstenis rādīs septiņi vakarā. Viņa paņēma garāku pusdienas pārtraukumu un apstaigāja veikalus, jo šim vakaram gatavojās nopirkt ko pieguļošu un lielisku. Sekss pirmajā, turklāt aklajā randiņā nebija iekļauts dienas kārtībā, taču viņi ar Ralfu varēja aizrauties un uzsākt kādu priekšspēli. No viņas puses patiešām bija mazliet pārdroši doties uz viņa māju, taču Džuljetai nebija šaubu, ka Ralfs ir krietns vīrietis (viņa tikai cerēja, ka ne pārlieku krietns). Turklāt Ralfs viņai bija ieteicis paziņot draugiem, kur tieši viņa atrodas. Pareizāk sakot, viņš bija to uzrakstījis, jo viņi nebija sarunājušies, tikai rakstījuši viens otram tiešsaistē. Bet, spriežot pēc profila attēla, vai gan viņa balss varēja būt citāda kā vien kaislīga?

      Džuljeta nopirka īsu, zīdainu kleitu no vairākām auduma kārtām tumši violetā krāsā un pieskaņotas zamšādas kurpes. Atgriezusies birojā, viņa piezvanīja Flosai, lai pastāstītu par satikšanos, jo Flosa vēl aizvien sev gluži neraksturīgā kārtā bija gulējusi, kad Džuljeta devās uz darbu.

      – Flosa, es būšu mājās precīzi pussešos, un man vajadzēs vannas istabu, tāpēc, ja tu gribi ieiet vannā, tad, lūdzu, izdari man pakalpojumu un neej.

      – Bez šaubām, – Flosa atbildēja. – Pielūkošu, lai apvārsnis būtu tīrs. Kāds viņš ir? Kur tu ar viņu iepazinies? Un uz kurieni viņš tevi vedīs?