Viņa nebija īsti sapratusi, kas toreiz notika. Kāpēc tik godīgas un daudzsološas attiecības bija tik strauji beigušās, kāpēc Niks pārstāja atbildēt uz telefona zvaniem vai elektroniskā pasta vēstulēm. Bija pagājuši astoņpadsmit mēneši, kopš viņš bija sarāvis visas attiecības, taču Flosa bija atklājusi, ka, tikai iedomājoties vien par to kartīti, sāpes atkal atmodās.
Viņa acīmredzami atgrūda vīriešus. Pietika vien atcerēties iepriekšējo vakaru un pirmo satikšanos ar Gaju Milleru. Ar dažām sekundēm viņas klātbūtnē pietika, lai viņš mestos projām raķetes ātrumā ar tādu šausmu izteiksmi sejā, ka Flosai nācās ieskatīties spogulī, lai pārliecinātos, ka viņai uz galvas nav piepeši izaugušas čūskas. Kopš tā brīža šis skats viņai nedeva mieru. Vai Gajs bija redzējis Flosas acīs pazibam interesi un tā viņā izraisījusi pretīgumu? Vai arī viņš bija nobijies, ka Flosa to pārvērtīs akmenī? Nu, katrā gadījumā, satiekot Gaju nākamreiz, viņa pierādīs, ka šī idiotiskā izturēšanās nav viņu ne mazākajā mērā ietekmējusi un ka viņa nav likusi uz to nekādas cerības. Viņa būs tikpat nepieejama kā sniega karaliene.
Flosa atvēra klēpjdatorā jaunu dokumentu un nosauca to par Val pikanti, ļaujot domām aizklīst piedauzīgu joku virzienā. Jau kuro reizi Flosa iedomājās, ka varbūt viņas liktenis ir rakstīt par mīlestību citu cilvēku vārdā un nekad to nesaņemt pašai.
Astotā nodaļa
Nākamajā vakarā Džuljeta ar Koko pie sāniem iepeldēja pa Blekberijkortas mājas durvīm. Viņa bija pavadījusi pēdējo stundu Pīrsa Vinstenlija-Bleka tiešā tuvumā un viņa dārgā pēcskūšanās līdzekļa mākonī. Džuljeta jutās pārliecināta par to, ka Pīrsa acu zīlītes bija iepletušās, viņiem abiem pārliecoties pār aktu vākiem “Bounlija pret Goldmenu”. Tā nebija viņas iztēle, viņš tuvojās izmestajam tīklam, Džuljeta to sajuta. Taču, tāpat kā pacietīgs makšķernieks, viņa gaidīs, līdz forele piepeldēs pietiekami tuvu, lai to saķertu.
Un piedevām vēl šajā izcilajā dienā, atgrūžot dzīvokļa durvis, Džuljetas nāsis sāka kutināt burvīgs sautējuma aromāts.
– Ak mans dievs. Kas tā par burvīgu smaržu?
– Liellopu gaļas sautējums ar mīklas pīrādziņiem, – atbildēja Flosa, kura sēdēja pie pusdienu galda un kaut ko kricelēja. – Esmu pagatavojusi vairākas porcijas, ja tas jūs interesē.
– Ak, tu esi debešķīgs radījums, – noteica Koko, noaudams kurpes. – Līdz ar to es palikšu uz vakariņām. Pa visu dienu esmu apēdis tikai pāris jogurtus. Vai mēs pēc tam ēdīsim kūku? Man vajadzētu visu laiku turēt pie rokas kādu desertu cukura līmeņa uzlabošanai. Marlēna ir saslimusi, un mums bija liela steiga, tāpēc es pat nevarēju aizskriet līdz Greggs ātro uzkodu kioskam.
– Es zināju, ka tu būsi ideāla dzīvokļa biedrene, Flosa, – Džuljeta pasmaidīja, novilkdama savas augstpapēžu kurpes un izkustinādama kāju pirkstus. Un tā arī bija patiesība. Šis bija tikai Flosas septītais vakars Blekberijkortā, taču tā vien likās, ka viņa te dzīvojusi mūžīgi. Dzīvoklis likās siltāks, un bija tik patīkami atgriezties mājās, kur dega gaisma un bija sabiedrība, un valdīja tādas smaržas kā šī.
– Es nodomāju, ka iegriezies Gajs un atnesis mums vakariņas, – noteica Džuljeta. Flosa viegli papurināja galvu, kad Džuljeta pieminēja brāļa vārdu, un viņa pabrīnījās, kāpēc abi ir sajutuši tādu acumirklīgu nepatiku viens pret otru. Džuljeta negaidīja, ka viņi sāks bučoties pirmajā tikšanās reizē, taču negaidīja arī, ka tas, kas bija noticis, abiem pirmoreiz satiekoties, izbiedēs viņus līdz nāvei.
Kad Flosa ieminējās, ka Gajs esot iegriezies pirmdienas vakarā, viņa nebija pateikusi vairāk par to, ka viņš esot aizmirsis par dzīvokļa biedrenes ievākšanos un juties samulsis. Nē, viņš nebija kārtīgi stādījies priekšā, patiesībā viņš bija iegriezies tikai uz mirkli un atkal aizskrējis. Jā, Flosa pēc viņa izskata pieņēmusi, ka viņš ir Džuljetas dvīņubrālis, nevis kāds laupītājs, kurš nejaušā kārtā ticis pie atslēgas. Džuljeta ievēroja, cik aprauti Flosa to visu pārstāsta. Nez kāda iemesla dēļ Gajs nebija uz viņu atstājis iespaidu. Džuljeta prātoja, vai viņš satiekoties bija bruņojies ar savu biedējošo Hītklifa sejas izteiksmi.
Tā kā Džuljeta bija Džuljeta, viņa bija piezvanījusi Gajam uz mobilo un noprasījusi, kāpēc viņš nav neko teicis par to, ka ir iegriezies un saticis viņas jauno dzīvokļa biedreni.
– Es biju pārāk aizņemts! – viņš atcirta.
– Ar ko – palīdzot Stīvam Fīstam viņa stulbajā cīkstiņā? – Džuljeta iespurdzās. Viņa izrunāja brāļa labākā drauga vārdu īpašā tonī, kas pauda nepatiku un nicinājumu, kam piejaucās neliela negribīga pateicība par to, ko viņš bija darījis Gaja labā viņa dzīves drūmākajā posmā.
– Nu, un ko tu nodomāji? – viņa turpināja.
– Nodomāju par ko? – Gajs aizstāvējās, nevēlēdamies tikt iesaistīts verdiktu izteikšanā.
– Flosa – ko tu par viņu nodomāji?
– Es neko par viņu nenodomāju, – sacīja Gajs. – Kad es iebrāzos iekšā, viņa nebija kārtīgi apģērbusies, tāpēc es atvainojos un aizgāju.
Un viņš atteicās ielaisties sīkākos paskaidrojumos. No tā Džuljeta sprieda, ka arī Flosa nav atstājusi iespaidu uz viņas brāli. To atlika tikai nožēlot, jo viņš bija pārāk jauks, lai būtu vientuļš, un viņiem abiem nāktu par labu savstarpēja pievilkšanās. Lai arī Gajs bija puika, kuru viņa savulaik mēdza iekaustīt ar savu lelli un ar kuru bija cīnījusies par abu kopīgo Stylophone klaviatūru. (Džuljeta vienmēr uzvarēja, pat neskatoties uz augumu atšķirībām, jo Gaja DNS bija iekalts: “Tev vienmēr būs izturēties iecietīgi pret vājo dzimumu”.)
Bija tik daudz ārišķīgu puišu, kuri prata savaldzināt sievietes, un arī geji – Džuljeta to bija redzējusi pēc Koko katastrofālās personiskās dzīves –, kas tika pie kārotā ar melīgiem, bet skaistiem solījumiem, ka Gajs un viņa neuzkrītošā uzticamība palika neievērota. Protams, pateicoties savam garumam un muskuļiem, viņš allaž piesaistīja pirmo skatienu, taču nekad nespēja tikt līdz otrajam – un tas bija vissvarīgākais.
Džuljeta izrāva korķi no Cabernet Savignon pudeles un iešļāca pamatīgu devu trijās glāzēs.
– Tā, beidz strādāt un ieķer kādu graķīti, – viņa noteica, palūkodamās pāri Flosas plecam. – Ko tu tur raksti?
– Valentīndienas kartītes, – Flosa atbildēja. – Piedauzīgās, firmai “Status Kwo”.
– “Es mīlu tevi bezgalīgi un neskūpstu, kā skūpsta krupi, tu esi ļoti pievilcīga, un tev ir superīgi pupi”, – Koko lasīja pāri viņas otram plecam. – Tev nu gan izcils darbs, Flosa.
– Nav nekāds Kītss, vai ne? – viņa pasmaidīja par atbildi.
– Uz mani tas iedarbotos, – Džuljeta